Bet, foreli mans puika noķēra...
Latvijas hokeja izlase ir aizvadījusi vēsturisku turnīru, kas varētu uz daudziem gadiem noteikt jaunu kārtību šajā saimniecībā. Šis bija lielisks atskaites punkts daudziem mītiem, kuri tika sagrauti, domājot un cerot – uz labu...
Uzbrucējs Džimijs Džonsons, kuru šosezon pazīstam pēc spēlēm Rīgas „Dinamo” kreklā, saskrienoties ar Tedu Nolanu, pavaicāja:
- Kā var būt tā, ka es nepazīstu savus komandas biedrus? Kā var būt tā, ka es nevienu no viņiem šogad vēl neesmu redzējis spēlējam tik labi... Bet Latvijas kreklā viņi to dara!
Nolans pasmaidīja. Saruna notika dienā, kad komandai vēl vajadzēja kāpt un kāpt, lai aizsniegtu Soču olimpisko skatuvi, taču treneris redzēja – ka viss notiek pēc plāna... Kāda plāna? Stulbs vārds – plāns. Viss notika ar vienotu domu, ideju. Mēs taču gadiem bijām atklausījušies, ka Latvijas izlasē ir jāspēlē labākajiem. Mans vecais paziņa Valdis Valters, to joprojām velk cauri basketbola sakarā. Nekā nebija! Nolans pēc turnīra Francijā pateica konkrēti:
- Manā komandā spēlēs nevis labākie, bet tie, kas grib...
Tā ir liela atšķirība. Komanda, kas spēlē hokeju un – komanda, kas grib spēlēt... Ko viņš tur murgo, lielais hokeja zinātājs, Latvijas hokeja izlase vienmēr ir gribējusi... Dzirdu balsis. Nē, dārgie un pārliecinātie – tikai pēc šī olimpiskā kvalifikācijas turnīra mēs sapratām, kāda ir atšķirība starp „spēlēšanu” un „gribēšanu”. Tik daudz bloķēto metienu, tik agresīvas divcīņas, tik liela pašatdeve katrā laukuma metrā... Jā, jā – arī tā sauktais forčekings te bija klāt un neatkāpās, jo bez tā mēs šodien Soču ledu tikai sūkātu... Nolans sastāvu vētīja, lika kopā, kādu meta ārā, citus vilka klāt. Viņš nekad neatzīs, ka bija izmisis, bet – tas noteikti bija! Kaut vai viņa principiālā nostāja Rīgas „Dinamo” spēlētāju sakarā. Te nav tik daudz runa par viņu varēšanu, kā par attieksmi – par to stāju, ko viens otrs no šiem apdāvinātājiem demonstrēja sadzīvē. Jo Nolana komandas nesākas ar spēles sākumu, un – tās nebeidzas – ar tieneša mača beigu svilpi. Komanda ir viss! Sākot ar kompotu pie kopējā galda un – beidzot ar kārtību jūsu viesnīcas numuriņā.
Vai pamanījāt, kādu smagumu pēdējā spēlē nesa mūsu hokejisti? Te nebija tikai vienas spēles likme. Viņus spieda vēlme neizgāzties, viņus burzīja līdzjutēju eiforija, kas ar katru nākamo turnīra dienu pieauga svarā... Izturēt tādu slogu nav lemts daudziem – to pašu 1996. gadu atceroties... Zināmas līdzības un scenāriji. Vienīgi, toreiz bija labi hokejisti, šoreiz bija laba komanda. Nolans ir aizvēris muti tiem skeptiķiem, kas caur atslēgas caurumu lūrēja uz viņu un sprieda – nekā tur nebūs, nekā viņš no mūsējiem ārā nedabūs... Mūsu hokejā tā neskraida! Jā, varbūt neskraida, tikai šos (vai tos) hokejistus vai viņu pārstāvētās hokeja skolas mēs uz arēnas ledus aizvadītajā nedēļā neredzējām... Un, labi, ka neredzējām! Tas ir vienkārši neticami, cik īsā laikā Teds Nolans saprata mūsu lielāko problēmu – būt par vienīgajiem tēva dēliem. Būt par tiem, kas noķēra zivi un visiem rāda – re, es! Vai mazāk gaumīgi, pārfrāzējot kādas zināmas latviešu filmas retoriku – sak, bet foreli mans puika noķēra... Tavējais ta’ noķēra, bet, komandai no tā kāds labums? Hokejā neuzvar tie, kas grib ķert tikai foreli... Jo kādam ir jāsarok tārpi, bet vēl ir svarīgs makšķerkāts. Un tad ir jāzina īstās copes vietas, bet pavisam svarīgi – līdz upei vai ezeram ir jātiek...
Darbs un attieksme visa pamatā, kas šoreiz noteica pilnīgi visu! Tās kopumā ir tādas gaisīgas matērijas, kas nav izmērāmas. Nu, visi strādā! Visiem ir attieksme! Vai atceraties iepriekšējo pasaules čempionātu, kur kārtīgi nokapājām vienu spēli – pret fričiem – bet atlikušajā daļā visiem stāstījām, cik laba uzvara tā ir bijusi. Šī paaudze, kas tagad velk Latvijas hokeju, tā pa īstam zemi nemaz nebija ēduši. Viņiem paveicās ar priekšgājēju ieliktajiem pamatiem, bet tad – kaut kā nomuļļājot pusotru spēli, viņi atkal paliek A grupā... Un tad vēl krievu nauda no debesīm, kas vispār ļauj sajusties par izredzētajiem pie svēto galda. Dolce vita! Salda, salda dzīve puikiem, citējot hokeja klasiķus... Ir klusas aizdomas, ka ar Nolanu vienu pašu nepietiktu, lai šos podus pārvārītu. Līdz mājās pārnāca tētis...
Sandis Ozoliņš neatgriezās izlasē. Jo tāds Ozoliņš nekad izlasē nav spēlējis... Lūk, šī attieksme pilnībā izmainīja izlases raksturu. Jo Sandis varēja arī nespēlēt. Viņam šeit nebija jābūt, pie velna! Un tagad varam atzīt – ne sūda mums nebūtu, ja šis četrdesmit gadus vecais vilks, ar savu autoritāti te nebūtu atvedis, ieviesis vai uzspiedis sev zināmo kārtību. To kārtību, ko pazīstam ar vārdu – kapteinis... Nolanam tas bija kā ūdens malks tuksnesī, bet Lipmanam – kā glābšanas riņķis... Satiku Kirovu pirms spēles ar frančiem un viņš saka – bet galvenais, ka visi labākie spēlē... Saku pretī – ne jau labākie, bet, tie, kas patiešām vēlas... Redzu, nesaprot! Tieši tāpat kā Kirovs neko nesaprata brīdī, kad pirms nedēļas sāka presē laimīgi stāstīt, kādas aldaris prēmijas izlasei samaksās par uzvaru, bet dažas dienas pirms izšķirošās spēles, pats vēl iespērās komandas ģērbtuvē un piesolīja, ka „nauda būs arī no mani, ja būs uzvara”... Nezinu un, nav svarīgi, ko tajā brīdī padomāja hokejisti, vai pateica komandas kapteinis, taču pietika ar vienu skatienu, lai federācijas prezidents uz mirkli apjaustu – neviens šajā komandā nespēlē tāpēc, ka par uzvaru saņems prēmiju. Neviens! Jā, varbūt viņi to saņems, jā, varbūt vienam otram šī nauda pat būs ļoti nepieciešama, taču prēmija nebija galvenais, kāpēc viņi gūlās zem šāviņiem... Gūlās šī vārda tiešajā nozīmē.
Komandas goda aplis arēnā bija skaistākais, ko jebkad Latvijas hokejā nācies redzēt... Tik vienoti, tik laimīgi, tik spēcīgi un vareni viņi izskatījās – visi mūsējie! Pa priekšu kapteinis ar sirmiem bārdas rugājiem... Vai viņam šī bija pēdējā spēle izlasē? Būsim godīgi – nav jēgas ticēt vārdiem, jo reiz jau Ozoliņš mums visiem kaut ko sasolīja... Viens gan ir skaidrs – ja Latvijas kreklā ir jāliek punkts kādam noteiktam stāstam vai karjerai, būtu grūti atrast piemērotāku brīdi par šo... Lūk, par to astotajam numuram - paldies!
+19 [+] [-]
+11 [+] [-]
Jāpikrīt Alam, ka spēles ziņā viņš jau vietām sākt atpalikt, nogurt, kautkur parādās brāķis aizsardzībā, bet tāds jau visu laiki ik pa laikam ir bijis .
Bet nu jā, tas goda aplis bija emocionāls brīdis un radās sajūta, ka paši hokejisti pa īstam pasakas par atbalstu.
Ir lietas, kas protams kritā brīžiem acis, bet tas lai paliek. Nolans ceru ka visus tos trūkumus redzēja un novērsīs līdz Pasaules čempionātam .
+7 [+] [-]
+8 [+] [-]
+3 [+] [-]
+5 [+] [-]
Skaidrs, ka viņš nelido pa laukumu, bet to ar uzviju kompensē ar savu pieredzi.
+11 [+] [-]
Lielas lietas notiek, ja spēlē ar sirdi!
+8 [+] [-]
Paldies OZO, nākamais izlases krekls zem arēna griestiem ir tavs.
Paldies.
+2 [+] [-]
Bet pēc reālā sasnieguma - nekāda sensācija, kā favorīti savā laukumā smagā cīņā guva vajadzīgo rezultātu. Šoreiz Nolans, tāpat kā 2001.gadā Vasiļjevs, 2005.gadā Beresņevs un 2009.gadā Znaroks.
Un neskatoties uz pavasara draudiem beigās spēlēja labākie, izņemot Galviņu, kurš "samaksāja" par atteikšanos spēlēt Francijā.
Cerams ka spēsim Ozo likt mieru pavasarī un nevilkt uz PČ. lai atpūšas un mierīgi gatavojas Sočiem.
[+] [-]
+7 [+] [-]
+8 [+] [-]
+3 [+] [-]
Tomēr viss beidzās skaisti, kā visi vēlējāmies. Paldies puišiem, visai izlases komandai un personālam.
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
-1 [+] [-]
+4 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
+2 [+] [-]
+3 [+] [-]
Paldies Ozoliņam, bet nu puišiem tāpat vajadzētu vēl labāk spēlēt, pat bez vecā vilka pamudinājumiem un Nolana pletnes.
+3 [+] [-]
+6 [+] [-]
Šķiet, ka Namejam visi panākumi ir mērāmi caur pasaules hokeja metropoles Liepājas prizmu.
Ir beidzot jāsaprot, ka hokeja līmenis pasaulē ir tik ļoti izlīdzinājies, ka kādu dienu sagaidīsim to, ka neviena lielvalsts vairs nevarēs būt droša par labāko divpadsmitnieku kādā no PČ.
+3 [+] [-]
+4 [+] [-]
+8 [+] [-]
+5 [+] [-]
-3 [+] [-]
Latvija gan pārbaudes spēlēs, gan tagad pagrūda Francijai. Bet kepkas līksmo tāpat.
+1 [+] [-]