Pieci emocionālākie mirkļi

1. Mārtiņa Rubeņa bronza
Latvijas sportisti pēc valsts neatkarības atgūšanas ziemas olimpiskajās spēlēs izcīnījuši tikai vienu medaļu un to pirms četriem gadiem iespēja Mārtiņš Rubenis. Pirmā brauciena laikā Mārtiņš ilgu laiku gozējās uz goda pjedestāla trešā pakāpiena priekšā palaižot tikai Armīnu Cīgeleru un kamaniņu sporta leģendu Georgu Haklu. Tomēr trešo vietu nosargāt neizdevās - vēl ātrāki bija Tonijs Benšofs un Alberts Demčenko. Pēc otrā brauciena Mārtiņam izdevās pakāpties par vienu vietu augstāk no pjedestāla nostumjot Haklu un to pašu izdarīja arī Demčenko. Trešajā braucienā Mārtiņam trešais labākais rezultāts un arī kopvērtējumā viņš jau trešais maliņā pastumjot Benšofu, kuram trešajā braucienā tikai septītais labākais laiks. Godalgoto trijnieks jau sakārtojies tāds, kāds tas bija apbalvošanas ceremonijā, taču vēl bija jāveic ceturtais, pēdējais brauciens.
Pirmās divas vietas ir praktiski neaizsniedzamas - Cīgelers Mārtiņam ir priekšā 0,409 sekundes, Demčenko - 0,3. Toties Benšofs no Mārtiņa atpaliek tikai par 0,07 sekundēm. Kuram stiprāki nervi? Mārtiņam, kuram pēdējais brauciens bija ātrākais no visiem četriem, bet starp konkurentiem - otrais. Cīgelers un Demčenko tā arī palika savā vietā, bet Rubeņa konkurents uz trešo vietu Benšofs ceturtajā braucienā noplīsa uzrādot tikai sesto laiku. Latvijai pirmā medaļa!

2. Latvija - biatlona lielvalsts
Mārtiņa bronzas medaļa bija, ir un būs pirmā un nebija nekādu šaubu, ka šajā rangā pagaidām vienīgajai medaļai pienākas pirmā vietā, taču emociju visaugstākais vilnis tomēr tika uzsists vēl senāk, 1998. gadā Nagano, kad mājās pie TV ekrāniem sasēdušajiem skatītājiem nervus kutināja biatlona stafete: Oļegs Maļuhins, Ilmārs Bricis, Gundars Upenieks un Jēkabs Nākums. Mūsējie jau bija paspējuši patrokšņot individuālajās distancēs (Nākumam 5. vieta sprintā, Bricim - 5. vieta 20 km, Maļuhinam 6. vieta sprintā), bet stafetē... Pirmo posmu veica Maļuhins - otrais. Otro posmu Bricis un skudriņas jau sāka skraidīt pa ķermeni - pirmais! Veikta puse no distances un Latvija pirmā! Zelts?! Nesanāca, toties adrenalīna deva bija pamatīga un vismaz vienas olimpiādes laikā Latvija jutās kā pasaules biatlona lielvalsts.

3. Neizšķirts pret Slovākiju
Tikai ar trešo piegājienu hokeja izlasei izdevās nokļūt tur, kur vēlas ikviens sportists - olimpiskajās spēlēs. Tas notika 2002. gadā Soltleiksitijā, kas palikusi atmiņā ne tikai kā hokejistu pirmā olimpiāde, bet arī ar fantastisko izglābšanos mačā pret Slovākiju. Latvijas izlases olimpiskie sapņi bija piezemēti - spēlēt un neizgāzties. Toties slovāki bija apbruņojušies līdz zobiem ar NHL večiem un par to vien runāja kā par medaļām. Tieši spēle pret Latviju slovākiem bija izšķirošā, jo tajā izšķīrās viņu liktenis - vai nu braucam mājās, vai turpinām cīņu par medaļām. Jau 11. sekundē Štumpels metot no zilās līnijas nokārtoja 0:1. Tuvojoties otrās trešdaļas izskaņai, rezultāts bija diezgan bezcerīgs - 3:6, taču četras sekundes pirms pārtraukuma Aleksandrs Macijevskis paspēja vienus vārtus atspēlēt. Pēdējā trešdaļā Beļavskim un Tribuncovam pietika ar astoņām minūtēm, lai izlīdzinātu rezultātu (6:6) un aizsūtītu tā patālāk Slovāku cerības. Tā bija vienīgā spēle, uz kuru varēja ierasties Sandis Ozoliņš un viņš to pabeidza ar četriem rezultativitātes punktiem.

4. Irbe ar karogu!
Latvijas hokeja simbolam Artūram Irbem bijusi iespēja uzspēlēt trijās olimpiādēs un pat kļūt par olimpisko čempionu. Atšķirībā no vairākiem citiem tā sauktajiem latviešiem, Irbe atteicās no šī goda, jo 1992. gadā viņam Latvijas karogs bija augstākā godā nekā iespēja pārstāvēt neesošas valsts izlasi! Toreiz NVS izlase kļuva par olimpiskajiem čempioniem un tās izlases vārtus bija jāsargā Irbem, bet viņš izvēlējās citu ceļu. Ceļu, pa kuru ejot pašu spēkiem reiz tiks sagaidīti olimpiskie mirkļi, rokās turot īsto, savas valsts karogu. Irbe savu sagaidīja - vispirms 2002. gadā Soltleikā un vēl vienu reizi pirms četriem gadiem Turīnā. Nebija ne zelta, ne sudraba un ne bronzas, taču lepnais latvietis savu zelta medaļu izcīnīja Turīnā, kad viņam atklāšanas parādē tika uzticēts Latvijas delegācijas karognesēja augstais gods. Ticiet, Artūrs šo godu ir novērtējis!

5. Dukura septītā vieta
2002. gadā Soltleiksitijā starp skeletonistiem bija arī Tomass Dukurs. Pēc četriem gadiem uz Turīnu kārtojās jau divi Dukuri - arī Martins. Diemžēl aizbrauca tikai Martins. Vēl pēc četriem gadiem, nu jau Vankūverā, beidzot startēs abi Dukuri un abi ir reāli pretendenti uz kaut ko taustāmu ko sauc par medaļām. Tieši Turīnā tika ielikti pirmie nopietnie stūrakmeņi šā gada cerībām. Toreiz Martins visus pārsteidza ar debitantam pieklājīgo septīto vietu. Ja jāsalīdzina divu cilvēku - Rubeņa un Martina, emocijas pēc finiša, tad Dukurs tās nespēja savaldīt ilgi un tā vien šķita, ka pēc finiša viņš bija gatavs runāt ar visiem, kas tobrīd atradās viņa tuvumā. Ilgi runāt un pats galvenais - emocionāli! Toreiz, kaut arī tika pieminēta Vankūvera, nevienam nekas netika solīts. Bija tikai apņemšanās strādāt vēl vairāk un tad arī skatīties kas no tā visa sanāks. Tikai šodien atskāršam, ka Turīnā teiktais par nākamo olimpiādi nebija tāda prasta parunāšanās, bet gan nopietna apņemšanās.