Valija un viņas zelta šķēpi

„Tas, ka Latvija ir šķēpmetēju zeme, tika pierādīts gadu desmitu garumā. Tad iestājās krīzes posms, kuru rēķinu jau kopš astoņdesmitajiem gadiem, pēc Daiņa Kūlas Maskavas olimpiskajās spēlēs izcīnītā zelta. It kā jau viss bija tas pats – tie paši treneri, neslikti sportisti, tikai dzirkstelīti acīs vairs nemanīja. Man gadījās būt klāt valsts meistarsacīkstēs 1994. gadā Ventspilī. Tur es sēdēju tribīnēs un prātoju: ja izietu sektorā, ar visiem saviem gadiem vēl izcīnītu vismaz bronzas medaļu. Jo startēja tikai divas dalībnieces, arī rezultāti bija vārgi. Tad saņēmu kā zibens triecienu: beidzot kaut kas ir jādara! Jo bija milzīga neziņa, apmulsums pārejas laikā no “attīstīta sociālisma” uz mežonīgo kapitālismu. Pārbraucu Rīgā un burtiski otrā dienā zvanīju Mazzālītim, zvanīju Inesei Jaunzemei, Lūsim, Feldmanim, Zirnim, Saulītei – visiem, kurus pie šķēpa vairāk vai mazāk pazinu. Lai nāk paši, lai ņem līdzi savus draugus. Tā nu 1994. gada oktobrī sanācām pie tukša galda. Tobrīd mums nebija itin nekā, nepiederēja ne zīmuļa galiņš, par inventāru un sporta bāzēm vispār nerunājot. Vienalga, pilnīgā vienprātībā nospriedām: dibinām Latvijas Šķēpmetēju klubu. Aizrautīgi piedalījās ne tikai šķēpa metēji, arī citi interesenti: kinorežisors Ansis Epners, vieglatlētikas vēsturnieks Andris Staģis, žurnālists Jānis Matulis. Vairs neatceros, kurš īsti izvirzīja manu kandidatūru, taču ievēlēja mani tajā amatā vienbalsīgi. Tā sakot: pati vainīga, pati ierosināji, tad arī pati nāc un padari! Mērķis tika noteikts stingri un negrozāmi: klubam jāatjauno šķēpa mešanas bijušā slava Latvijai.

Pirmā sajūta bija prieks, ka izdevās sapulcināt pietiekami lielu ļaužu kopu, kura bija pārliecināta: šķēpmetēju klubs Latvijai ir nepieciešams. Savā iekšējā būtībā es laikam gan esmu pārlieka optimiste. Ar krietnu labdabīga naivuma piedevu. Izpaliek vēsie un precīzie aprēķini. Tā kluba ideja mani bija tik ļoti pārņēmusi, ka nepavisam neapjēdzu, ko tā prasīs šo visu gadu garumā. Sapratu galveno: šajā procesā jāierauj iekšā cik vien iespējams daudzi domubiedri. Viena neesu karotāja, groži gan jātur rociņā, bet gali jālaiž cik vien var plaši. Galvenās atmiņas no darba sākuma saistās ar to plašo atsaucību, kādu kluba ideja nekavējoties ieguva sporta aprindās. Tātad atnācām īstajā laikā un vajadzīgajā vietā. Tad arī gandarījums nav gadiem jāgaida, savukārt atsaucība bīda tevi tālāk uz jauniem darbiem.

Pēc 18 darba gadiem ir uz ko atskatīties. Ja Zelta līgā starp astoņiem šķēpa mešanas sacensību finālistiem bijuši trīs latvieši, ja latviešiem ir sudraba medaļas divās olimpiskajās spēlēs, ja mūsu jaunieši reizi pēc reizes visās vecuma grupās vislielākajās sacensībās gūst augstas vietas, tad tur ir liela daļa kluba ieguldījuma. Prieks par to, ka uz lielu mērķi var aiziet arī ar ļoti pieticīgiem līdzekļiem. Sirmi mati manos gados droši vien būtu arī bez kluba klapatām, nekur jau nespruktu, tomēr gandarījums arī ir neizsmeļams. Par pirmo panākumu – Ingas Kožarenokas medaļu – gavilēju kā par pasaules radīšanu, apzvanīju visus, ko vien pazinu. Bet ar gadiem nāca tāds kā pieradums, kad panākumi likās pašsaprotami ne tikai mums pašiem, bet arī sporta sabiedrība tos no mums gaidīja kā darba ikdienu.

Ir daudzi plusi, bet vienlaik gandrīz tikpat daudzi mīnusi. Lielākais – tā ir attieksme pret klubu no valsts, no varas, no amatpersonām. Tagad netiek saprātīgi izvērtēta finansu plūsma, darba vietas, funkcijas, algas un citas profesionālas lietas saistībā un atbilstībā ar to, kas padarīts. Pasvītroju: padarīts, izdarīts, nevis tikai – kaut kas darīts.. Gadu no gada projekti, programmas, budžeti netiek izvērtēti pēc padarītā. Klubs kopš pirmās dienas dzīvojis un iztiek ar tik trūcīgiem līdzekļiem, ka tos kauns vispār pieminēt.
Šķēpmetēju kluba darbinieki sporta rīkotāju algu sarakstā atrodas pašā apakšā. Labi, lai nu būtu: treknajos gados valstij nav naudas, krīzes laikā valstij nav naudas – taču nauda atrodas izmaksai tiem, kas sporta maz ko sajēdz, toties pūš lielus “programmu” burbuļus. Šobrīd viņiem visiem kā vienam ir izdevīgi atrunāties: likumdošana neparedz to, ko jūs prasiet. Padomju laikos mēs pārdzīvojām: mums visu uzspiež Maskava. Šodien likumus laikam taču veidojam paši. Cik neesmu cienījamiem priekšniekiem lūgusi: veram vaļā to nederīgo likumu, un darām savādāk, darām sakarīgi un atbilstoši situācijai, atbilstoši praktiskām un saprātīgām vajadzībām. Tas nenotiek, jo tas prasa noteiktu piepūli un prāta darbību. Bet ja vēl par to nolāpīto naudu runājam, tad kluba ieguvumu sarakstos ir divas olimpiskās medaļas, toties zaudējumos—neviena prēmijas lata. Vēl vairāk – paskaties apkārt tajā mūsu kluba pažobelītē, un pie sienas neieraudzīsi nevienu goda rakstu, taustāmu atzinību. Ne no vienas instances. Padomju laikā, lai nu kā, tomēr par labi padarītu darbu paldies pateikt neaizmirsa.

Naudīgus labvēļus esmu meklējusi visus šos gadus, kur nu bez tā. Esmu gājusi pie pašvaldībām, pie uzņēmējiem, pie valsts institūcijām, pie Olimpiskās komitejas. Atsaucību esmu guvusi no LOK, no daudzām mazām un par nabadzīgām uzskatītām pašvaldībiņām. No uzņēmējiem visu šo piecpadsmit gadu laikā itin neviens nav licies ne zinis par tādu šķēpmetēju esamību, par atsaucību nemaz nerunājot. Atzīšos, esmu pat nonākusi tiktāl, ka piedāvājusi: piešķiriet mums gadā 20 tūkstošus, un mēs nosauksim klubu jūsu vārdā! Nekā… Pret mums nav ar seju pagriezies tāpat neviens politiķis, neviena politiskā partija.

Man pašai sportojot patika tas metiena prieks. Vēl šodien, redzot šķēpu lidojam, man elpa aizraujas. Kā lauku bērns jau biju arī diezgan mētājusi – akmeņus, kartupeļus, zemes kukuržņus – kas nu kuro reizi pa rokai gadījās. Laikam taču bija arī dotības.
Bet sporta spēles netika aizmirstas. Rokasbumba man patika tik ļoti, ka tās dēļ pāris reizes mūžā uz ilgākiem laikiem esmu pametusi novārtā šķēpa mešanu. Ar Fizkultūras institūta komandu pat esmu kļuvusi par Latvijas čempioni rokasbumbā, vēlāk spēlēju arī Valkas “Vārpā” – jau pēc institūta, norīkota uz turieni darbā par vieglatlētikas treneri.

Tad man pienāca republikas čempiones tituls 1968. gadā. Māra Saulīte togad noteikti būtu mani uzveikusi, taču viņa tajās meistarsacīkstēs nepiedalījās. Tobrīd es būtībā tāds otrais numurs Latvijā arī biju. Vēl Valentīna Eiduka ar mums sacentās līdzīgi, bet arī viņa toreiz nepiedalījās. Agrāk šķēpa metējām nebija tādas milzīgas starpības – pat desmit metru robežās – kādas redzam tagad, šodienas sportistu izpildījumā. Ja mēs metām ap 53 vai 54 metriem, tad turpat arī metām visu sezonu, ar to varēja puslīdz droši rēķināties. 1968. gadā uzvarēju ar savu stabilo sasniegumu, jaunās gan jau centās, tomēr tajā laikā vēl jūtami atpalika, mana uzvara netika apdraudēta.

Sākās likumsakarīgs process, kad jaunība pārspēj iepriekšējo paaudzi. Taču par pliku velti mēs nepadevāmies vis. Apstrādājām jaunās meitenes psiholoģiski. Tolaik vārdu “dopings” vēl lāgā nezināja, taču runas par speciāliem spēku dodošiem medikamentiem jau klīda apkārt. Tad nu mēs ar Māru un Valentīnu uzvārījām stipru melnu kafiju. Paņēmām tādu neparastas formas un krāsas pudeli, ielējām kafiju, aplīmējām to ar raibām ārzemju bildītēm. Ietinām avīzē, taču tā, lai raibā pudele pa daļai rēgotos ārā. Nolikām pudeli pie sacensību sektora un ik pa brīdim pa kārtai gājām no tās iemalkot. Tinām atpakaļ avīzē – bet lai redz, lai palauza galviņas. Šis iebaidīšanai domātais maldinošais paņēmiens nostrādāja – viss goda pjedestāls tika mums, “dopinga lietotājām” blēdēm.
Bet tad mēs nospriedām: tagad tik daudzas jaunas meitenes tik forši sākušas mest, ka mums pienācis laiks atkāpties. Tā arī izdarījām.

Sanāca gluži kā paša likteņa lēmums. Biju tikusi līdz pat PSRS izlases kandidātes godam, kas nudien nebija viegli aizsniedzams. Gatavojos tolaik ļoti svarīgajai PSRS un ASV mačsacīkstei, jo man tad bija otrais labākais rezultāts valstī. Pirmo reizi! Biļete jau kabatā, atnāku uz pēdējo treniņu fizkultūras institūta stadionā, un… labais plecs tā sāp, ka nevaru naglenes no somas izcelt. Pēkšņs nerva iekaisums! Lai pakustinātu labo roku, to bija jāceļ augšup ar kreiso. Tagad zinu, kā un kāpēc tas notika – mums ar vīru Gunāru bija zapiņš, viņš mani veda mājās no treniņa pie vaļēja loga, tur man to treniņā sakarsušo plecu arī sapūta vasaras vējš. Bet toreiz biju apjukumā. Un vēl tagad dažreiz nākas labajai rokai piepalīdzēt kustēties ar kreiso.

Teikšu godīgi: mans dzīves mērķis nekad nav bijis augstais sports. Jā, patika šķēps, labi jutos šķēpmetēju vidē – kā savējā, kā nolemtā. Pat mačos kāda cita, nevis paša, pārākums neizraisīja skaudību, vai, nedod Dievs, ienaidu. Tāds bija dzīvesveids – kā draudzīgas, kopīgu interešu vienotas ģimenes pastāvēšana. Arī tagad tā nekur nav izpalikusi – mūs taču vieno klubs!
Kad lielo sportu jau faktiski biju beigusi, netrenējos, tomēr reizi gadā vēl startēju. Biedrību ieskaitei vajadzēja aizmest 47 metrus, pirmo sporta klasi, un to es spēju arī bez regulāriem treniņiem.

Es, piemēram, neskaužu basketbolistus – lai viņiem daudz naudas un laba veselība – tomēr rūgtas pārdomas salīdzinājumā ar mums rodas. Vadoša kluba pēdējā spēlētāja alga ir tāda, ar kādu mūsu klubam gandrīz pietiktu visas sezonas budžetam. Basketbolistiem olimpiskā sudraba tikmēr nav vis. Ja tā, tad tajā Latvijas valsts sporta sistēmā kaut kas nav īsti kārtībā. Rakstām uz īsta darba laika rēķina milzu papīru čupas atskaitēm un pārskatiem, projektiem un plāniem, tās saņem un “apstrādā” šlipsoti klerki, kuri īstu šķēpu ne acīs nav redzējuši – toties prot strādāt ar datoru. Katram tādam ir savs galds, savs dators, savas biezas mapes ar lietām. Sava ļo-o-oti svarīga nozīme.Vai tā ir kāda kārtība?

Tagad braucu uz Vecpiebalgu, kur man ir sensena 19. gadsimta māja ar ievām, ar lakstīgalām un ar Gaujas līčiem. Baroju savas divdesmit vistas un vienu gaili, lai atkal justos kā lauku cilvēks – kas savā dziļākajā būtībā esmu un palieku.”

Valija Drauga Latvijas Šķēpmetēju kluba prezidentes pienākumus pildījusi no 1994. gada 24. oktobra līdz 2007. gada 30. aprīlim. Pavisam 4572 dienas un naktis. Šajā laikā Latvijas šķēpa metēji Eiropas un pasaules meistarsacīkstēs, kā arī olimpiskajās spēlēs ir izcīnījuši 18 dažāda kaluma medaļas – Zelta līgu un citus sīkākus mačus nerēķinot. Tagad Drauga kundze ir kluba valdes locekle.