Vācieši pret Dukuru klanu. 2. raunds

2010. gada ceturtajā numurā „Sporta Avīze” rakstīja par iepriekšējiem vāciešu grēciņiem:
1) Par to, kā tiek izmantota situācija, kad trasē pirmajam jādodas konkurentam,
2) Kā jāatceļ braucieni, kuros galīgi neiet,
3) Par amatpersonu acu pievēršanu uz „savējo” kļūdām, apzinātu noteikumu pārkāpšanu un nelikumīgu rīcību,
4) Piesiešanos pie sīkumiem skeletonu tehniskajā izpildījumā,
5) Par niansēm trases slaucīšanā,
6) Par „trases atklājējiem”,
7) Par svariem,
8) Par laika ņemšanas iekārtām,
9) Par vāciešu trikiem savās trasēs,
10) Par iejaukšanos citu valstu trašu sagatavošanā,
11) Par necieņu pret citu valstu sportistiem,
12) Par cūcībām,
13) Par to, kāpēc vāciešu izgājienus atbalsta citas valstis,
14) Par cīņu pret negodīgu spēli.

Lai nebūtu garlaicīgi, šajā sezonā nākušas gaismā dažas jaunas detaļas. Labāk lai par vāciešu „interesi” stāsta pats Dainis Dukurs, Martina un Tomasa tēvs un treneris, Siguldas Bobsleja un kamaniņu trases direktors:

„Ja Latvijas sportisti brauktu pa trešo desmitnieku, viņu tehnikai neviens virsū neskatītos, tomēr pašlaik viņu skeletonos labprāt ielien visi, kam nav slinkums. It īpaši šajā ziņā vienmēr izcēlušies vācieši. Arī šosezon viņiem padomā savi triki. Ja Martina un Tomasa fizisko sagatavotību viņi nevar ietekmēt, braukšanas mākai klāt netiek, tad vienīgais, kur vācieši var ieriebt, ir tehniskais lauciņš.”

Pēc Daiņa domām savu pirkstu tur pielicis Vācijas tehnikas speciālists Volframs Švaicers. „Vācijas izlases mehāniķis Švaicers ir bijis par konsultantu starptautiskās federācijas Tehniskajā komisijā. Tagad Švaicera vietā Tehniskajā komisijā ir divi citi vācieši, un mūs visu laiku zāģē. Viņam ir iespēja ieskatīties manā skeletonā, bet man kā būvētājam nav tiesību aiziet un ieskatīties viņa skeletonā. Skatās protokolā, kurā ar 23. startu sportists atbrauc otrajā vietā sacensību noslēgumā.”

Starptautiskās Bobsleja un skeletona federācijas Tehniskās komisija nosaka, kas ir atļauts skeletonu būvē. Savukārt Dainim Dukuram ir iemesli apgalvot, ka komisija piesieta īsā Vācijas bobsleja un skeletona federācijas striķītī un labprāt piekrīt tās ieteiktajiem tehniskajiem risinājumiem un nākotnes vīzijām.

Īpaši svarīgi Latvijas skeletonistiem tas ir tāpēc, ka šosezon abi brauc ar savādākiem skeletoniem, kā pieņemts vāciešiem. Ne tikai latviešiem vāciešu mafija mēģina izsist pamatu zem kājām. Arī dažu citu valstu sportistu braucamie būvēti pēc līdzīgiem principiem. Nav teikts, ka šie principi ir labāki par vācu braucamajos izmantojamajiem, taču, nomainot noteikumus spēles laikā, lasi, olimpiskā cikla vai pat sezonas vidū, un zinot jau iepriekš, kādas izmaiņas būs, iespējams konkurentus apsteigt krietnu gabalu, ļaujot pretiniekiem izmest naudu vējā un uzbūvēt nepareizus skeletonus. Turklāt vēl ir arī slidas...

„Bez ierobežojumiem skeletonu būvē runā, ka no nākamās sezonas varētu būt arī cits slidu materiāls, un slidas, kuru viena komplekta cena tuvojas tūkstotim latu, būs nododamas metāllūžņos,” turpina Dukurs vecākais. „Turklāt nav tā, ka par izmaiņām tiek paziņots pirms sezonas, bet tiek zondēts, vai šādas izmaiņas varētu realizēt.” Īpaši nepatīkami tas ir tādām mazām valstīm kā Latvijai, jo atšķirībā no lielās Vācijas, Krievijas, ASV vai bagātās Šveices Latvijā naudīgi sponsori rindā nestāv. „Ja Kanāda, gatavojoties Vankūveras olimpiskajām spēlēm, uzsūtīja 100 komplektus, mums līdz pat šai dienai tāds nav sasniegts kopējais skaits (ar divām materiālu maiņām). Sliecēm, iespējams, kāds no lielajiem ir ko jaunu atradis, un lobē. Tad mums mazajiem nāksies tam pielāgoties. Iegansts it kā ir slidu locīšanās, bet nav tā, jo pat pie tādiem spiedieniem, kā ir Vistlerā, tās nelokās. Ja arī locītos, tur ir viens variants, kā konstruktīvi atrisināt – ar vienu pastiprinājumu priekšā un aizmugurē,” situāciju caur rentgenu izlaiž Dainis un potenciālo problēmu novēršanu redz daudz vienkāršāku.

„Var gadīties, ka latvieši ar vecajām slidām brauks tikpat ātri kā citi ar jaunajām, tad var iznākt tā, ka pateiks, ka šogad vairs nedrīkst ar tām braukt. Piemēram, nākamgad varēs braukt ar abām, bet aiznākamgad visas vecās varēs nodot lūžņos. Nācijas, kam ir liels finansējums, to var atļauties, bet mums tas ir dārgs prieks. Var atļauties uztaisīt kopiju, bet nav iespējams uztaisīt identiskas slidas. Turklāt pie vecajām jau ir pierasts. Šīs kvalitātes otru slidu uztaisīt ir grūti. Mums nav savas ražotnes. Mēs mēģinājām, neizdevās, Šveicē atvērām vēlreiz, bet tur uzreiz ir informācijas noplūde. Mēs ierodamies ar savām idejām, un tās vairs nav tikai mūsu idejas. Idejas, ko gribam realizēt, mums ir. Jāatrod Latvijā kāds industriālais parks, cilvēki, kuri grib tās realizēt, bet vai viņi varēs? Mēs neesam sliktākie materiālu tehnoloģijās, apstrādē utt., bet varbūt kāds jau ir soli priekšā un lobē iekšā savas idejas?

Runā, ka slidas būs no jauna metāla, kura pašlaik vēl nav. Aizkulišu sarunās par to acīmredzot ir vienojušies, izmetuši ideju skeletona sabiedrībai un taustās. Ja reakcija būs gandrīz simtprocentīgi negatīva, tad jauninājumi netiks ieviesti, bet, ja kādas pāris valstis no lielajām teiks „jā”...”

Vēl viena problēma ir tāda pati kā likumdošanā – uzrakstīt tā, lai iztulkot varētu pēc sava prāta. Var gadīties arī tā, ka rakstītājs nav pietiekami kompetents tehniskajos jautājumos, var neprecīzi nodefinēt parametrus vai vēl sliktāk – padoties kāda ietekmei sakārtot tehniskos nosacījumus pēc ieteicēja prāta. Stāsta Dainis: „Es piedāvāju arī savu palīdzību noteikumu rakstīšanā, jo esmu inženieris. Uzrakstiet, lai nav divdomīgi! Noteikumus nevar rakstīt cilvēks no malas, tam ir jābūt speciālistam.”

Labā ziņa ir tāda, ka ar latviešiem rēķinās. Šajā ziņā Latvija pieskaitāma lielvalstīm: „Mēs esam godīgi strādājuši, un ar mūsu viedokli rēķinās,” uzsver Dukurs vecākais, „bet ir komandas, kas, piemēram, pieķertas ar „kreisajām” slidām. Arī rezultāti mums ir, bet ja mēs būtu braukuši pa trešo desmitu, ar mums neviens pat nerunātu. Mūsu reakcija ir asa, var teikt, esam nostājušies uz kara takas. Kamēr starptautiskās federācijas prezidents bija kanādietis, vācieši viņu īpaši ietekmēt nevarēja, bet šobrīd, kad federāciju vada itālis, viņš laikam šim spiedienam pakļaujas.

Izmaiņas ierosinātas tāpēc, lai izsistu mums pamatu no kāju apakšas, jo esam nepieklājīgi augstu rangā uzlīduši. Cīnāmies pretī, jo esam tur nokļuvuši ar darbu. Arī citi skeletonu būvētāji ir pateikuši, ka tas, ko izmantojam mēs, ir legāls un atļauts. Esam gatavi jebkurā brīdī uztaisīt „atvērto durvju” dienu, jo mums nav, ko slēpt.

Mūs tausta. Ja mēs teiksim: „Jā, jā,” tad mums tikai kraus virsū. Tā nebūs, ka mums teiks lekt bedrē, un mēs to darīsim.” Arī pats viņš ir aicināts darboties Tehniskajā komisijā, bet šajā iespējā saskatījis interešu konfliktu: „Es kā viens no būvētājiem šad tad esmu ticis uzaicināts izteikt savas domas par skeletoniem, bet es to neizmantoju un nelienu svešos skeletonos iekšā. Arī ļoti pieredzējušais būvētājs Devenports, kurš ne ar vienu komandu nestrādā un sniedz konsultācijas, izsaka savu viedokli. To es saprotu, ka cilvēks, kurš kā braucējs vai konstruktors izsaka savu viedokli, atrodoties neitrālā pozīcijā. Vankūveras olimpisko spēļu galvenais tiesnesis arī ir pateicis, ka plānotās izmaiņas ir absurds, pašreizējais risinājums neko neietekmē un ir viens no atļautajiem stiprinājuma veidiem.

Tur vēl iesaistīsies arī jaunzēlandietis, sportistu pārstāvis. Viņš brauc ar šveiciešu gatavotu skeletonu, kuram ir tāda pati konstrukcija kā mūsējam. Tas skar Krieviju, Šveici, Īriju... Turklāt Latvija balsoja par veco prezidentu, nevis jauno... Domāju, arī tas ir atstājis savu iespaidu.
Tas bija paredzams, ka mums būs jāsoļo vācu ritmos, bet, ka tik tālu tas aizies, negaidīju.”

Tā kā saruna ar Daini Dukuru notika sezonas sākumā, bet 1. pasaules kausa posmā Martins pēc kļūdas trasē ieņēma „tikai” 5. vietu, Tomasam paliekot desmitajam, vāciešiem pret to iebildumu nebija. Kad otrajā Pasaules kausa posmā Martins atkal uzvarēja, uzreiz kā īlens no maisa izlīda vāciešu pretenzijas – redziet, Martina ķivere esot... pārāk aerodinamiska... Tehniskā komisija lika „aerodinamiskos spārniņus” uz Martina ķiveres līdz nākamajām sacensībām aizšpaktelēt.

Bīdītās tehnisko noteikumu izmaiņas ir viens no iemesliem, kāpēc Dainis Dukurs posās pāri Atlantijas okeānam – paust protestu un, ja iespējams, sēsties pie sarunu galda. Par to, kas notiks tālāk, viņam viss ir skaidrs: „Mēs strādāsim noteikumu robežās. Ja no nākamā olimpiskā cikla mainītos noteikumi, es to pieņemtu, jo tas būtu normāli. Taču tagad, kad sezona jau sākusies un mums un citiem skeletonu būvētājiem, kas taisa līdzīgus mūsējiem, viss atbilst, vācieši uzstāj, ka tur iekšā skeletonā jālīmē materiāls, lai novērstu vibrācijas, un ka viņi priekš sevis to jau ir pieņēmuši. Viņi savā federācijā var pieņemt, ko viņi grib! Svarīgāks ir starptautiskās federācijas lēmums.

Mums ir daudz, ko pateikt par to visu pasākumu. Mēs runāsim. Ja mūs piespiedīs to darīt, mēs izdarīsim, jo man jau šobrīd ir skaidrs, kā to izdarīt. Tomēr man nepatīk, kā tas viss tiek organizēts. Izmaiņas var pieņemt jebkurā brīdī, bet šobrīd tas ir atklāti vērsts pret mums. Tāpēc mēs to slimīgi uztveram.”

Aizbraucis uz pasaules kausa trešo posmu, Dukurs portālam „sportacentrs.com” neslēpa, ka joprojām turpinās domstarpības ar vāciešiem, kas gribot mainīt noteikumus, kamēr vairākas valstis tam negrib piekrist, jo sezona jau ir sākusies: "Esam vienojušies, ka divu nedēļu laikā sēdīsimies pie sarunu galda. Izvēlēsimies vai tas būs karš vai meklēsim kompromisa variantu. Skaidrs, ka prātīgāk būtu visu izrunāt, taču mēs nesamierināsimies ar vāciešu iegribām. Pats uzstāju uz pārrunām. Tagad man prasa, kur es biju agrāk, kāpēc neesmu tehniskajā komisijā. Federācijai bija doma mani virzīt, bet toreiz pats atteicos, uzskatot, ka nebūtu labi, ka kā tēvs, treneris un konstruktors vēl darbotos tur."

Ir tādi, kas saka, ka Dukuru klans par daudz sabiezinot krāsas un ka tādejādi, iespējams, gatavo sev atkāpšanos, ja kaut kas neizdosies, kā plānots. Tomēr jāņem vērā, ka Dukurs vecākais tukšu nemuld, un, ja viņš šo to arī piepušķo, parasti dūmi (vēršanās pret Dukuriem un citiem vāciešu konkurentiem) nav bez uguns (vāciešiem). Turklāt Dainis nemēdz raudāt par sīkumiem, bet, ja kāds prasa viņa viedokli, nekautrējas to sniegt.

Kāds tad ir sāgas „Dukuri pret vāciešiem” sausais atlikums? Vienmēr ir bijis tā, ka konstruktori iet soli pa priekšu tehniskajiem noteikumiem, un, ja kāds izgudro ko revolucionāru, kas sagādā milzīgas priekšrocības pār pārējiem, to, visticamāk, aizliedz. Atcerēsimies kaut vai pagājušā gadsimta 80. gados Rolanda Upatnieka vadībā saražotos „cigārus” bobslejā. Vajadzētu gan būt citādāk – no sākuma tiek noteikti spēles noteikumi (tehniskās prasības), kuru ietvaros konstruktori var rīkoties. Pēc tādiem noteikumiem pašlaik vadās Dukuri. Turklāt noteikumi būtu jāraksta nevis „čaiņikam”, bet pieredzējušam konstruktoram.

Tāpat nevajadzētu uztvert, ka tikai latviešiem vācieši un Tehniskā komisija dara pāri. Ja pieņemam, ka tie ir vāciešu nedarbi, viņu darbības vērstas arī pret citām nācijām, īpaši tām, kas ir sporta veida vadošo sarakstā, – ne jau tikai mūsējie ir tie, kas tiek „represēti”. Lai neieciklētos uz tehniku, viss iespējamais mūsējiem jāizdara pārējās divās jomās, no kā skeletonā sastāv traukšanās pa trasi uz leju, - fiziskās sagatavotības un laba starta, kā arī braukšanas prasmēm. Starta ieskrējienā Martins ir otrais labākais pasaulē, bet braukšanā uz „asa” lomu pretendē Tomass. Ar vāciešu tehniskajām un finansiālajām iespējām brīdī, kad viņi iemācīsies ātri veikt starta nogriezni, konkurentu Vācijas sportistiem nebūs. Pagaidām latviešiem pietiek ar esošo tehnisko bruņojumu un idejām, lai vācieši skatītos latviešu mugurās.