Ar ko atšķiras VEF no ASK

Jautājumus par tēmu "vai VEF nav ASK?" preses konferencēs un individuālās intervijās uz sevi parasti uzņemas kluba padomes priekšsēdētājs Edgars Jaunups, kuram spēja atbildēt kaitinoši diplomātiski un bez frāzēm, kas pēc tam būtu izmantojamas virsrakstos, iekodēta līdz kaulam. Politiskais rūdījums! Ramūns Butauts jau kopš pievienošanās brīža VEF - ko liela daļa no mums, saprotams, uztvēra tajā pašā ASK kontekstā - savukārt turējis mēli aiz zobiem kā partizāns, lai nepateiktu ko lieku. Kas bijis, tas pagājis, par skumjo nerunāsim - apmēram tāda doma, aiz kuras katrs pats brīvi varēja ļauties fantāzijas lidojumam.

Viņnedēļ, pirms VEF spēles Liepājā, ar treneri sanāca pasēdēt un parunāties tā mierīgāk, un cita starpā apjautājos arī par ASK. Neprasīju salīdzināt, nevaicāju "kurš tur toreiz, cik un kāpēc", bet vienkārši par sajūtām. Jo gribas vai negribas, paralēles starp VEF un ASK vilka, velk un turpinās vilkt. Lūk, ko atbildēja Butauts:

- Jau runājām gan par Edgaru Jaunupu kā vienu no dibinātājiem, gan spēlētājiem, kas bija toreiz un atkal ir tagad - protams, ar kaut ko tas noteikti atgādina ASK. Taču, ja man jautā par sajūtām - negribu aizvainot nevienu no tiem ASK cilvēkiem, ar kuriem man izveidojās ļoti labas darba un cilvēciskās attiecības, bet teikšu tā: ASK bija daudz sliktāka gaisotne tieši vadības līmeņos. Bija cilvēki, kas man vienkārši skatījās acīs un meloja. Negribu par to runāt, taču saku godīgi - to atceros un nekad neaizmirsīšu. Cilvēkiem, kas ir VEF, uzticos pilnībā, un zinu, ka viņi mani nepievils. Negribu salīdzināt šos divus klubus tāpēc, ka vefā man ir pavisam, pavisam citas sajūtas.

Kaut gan pēdējā pieredze, aizbraucot no Rīgas bija nepatīkama, un daudziem tas būtu kā grābeklis, kam nākamreiz gribas mest līkumu, treneris stāsta, ka piedāvājumu pieņēmis ar pārliecību. "Kad Jaunups man piezvanīja, es zināju, ar ko runāju, un man bija pārliecība, ka varu uzticēties. Zināju arī pārējos cilvēkus, kas strādā kluba vadībā - ar lielu daļu mūsu ceļi krustojās arī pirmajā reizē, kad strādāju Rīgā. To pašu var pateikt arī par spēlētājiem - vairums no viņiem pie manis jau bija spēlējuši, zināju gan viņu spēcīgās, gan vājās puses, zināju raksturus. Es saprotu šāda jautājuma zemtekstu, taču varu pateikt - nē, man nebija daudz jautājumu vai lielu šaubu."

Ja salīdzināt, tad salīdzināt - pajautāju trenerim arī par VEF vizuālo tēlu. Sak - melnbalts, drūms, skarbie veči... No daudziem dzirdēts, ka tas atgrūž līdzjutējus - salīdzinājumā ar dzīvespriecīgo, spilgti dzelteni zilo ASK... "Mēs izskatāmies solīdi! Melnbalts - tā taču ir klasika, haute couture!" sirsnīgi sasmejas Butauts. "Lai neviens neņem ļaunā, taču dzeltenā - tā ir mana visnemīļākā krāsa. Man mājās nav neviena paša dzeltena krekliņa vai džempera! Tā nu sanāca, ka "Šiauliai" un ASK spēlēja tieši dzeltenās formās..." Par faniem gan atmiņas esot vislabākās. "Arī pēc zaudētiem mačiem sagaidīja pie izejas, uzmundrināja. Tās ir patīkamas atmiņas, esmu šiem cilvēkiem joprojām pateicīgs, un ceru, ka daļa no šābrīža VEF līdzjutējiem ir izgājuši šo, ja tā var teikt, ASK skolu. Dažreiz varu tikai nobrīnīties redzot, ka līdzjutēji braukā līdzi komandai tādus gabalus, un atbalsta, lai kā mums klātos. Tāds arī ir īsts fans - vislabāk viņu atpazīt nelaimē. Jo, kad esi uz viļņa, tad visi ir tavi atbalstītāji - tam esmu gājis cauri, pārbaudījis uz savas ādas un zinu pavisam droši."