Būtu uzrakstījuši vismaz vēstulīti...

Latvijas florbolam šī būs jubilejas sezona – divdesmitā. Aizvadītajā sezonā Daugavpils „Latgale” finišēja otrajā vietā 1. līgā un pirms gaidāmās sezonas lepni apstiprināja savu dalību virslīgā. Pērn virslīgas čempionāts sākās septembra pirmajā nedēļā, šogad sākums pavirzīts divas nedēļas tālāk. Latvijas Florbola savienības prezidents Ilvis Pētersons norāda, ka pie tā Daugavpils komanda ir vainojama tikai daļēji – korekcijas ieviesa arī Latvijas izlases sagatavošanās cikls. Bet ar „Latgali” kā komandu viss ir skaidrs – tā virslīgā nestartēs. „Neskaidrība ap Daugavpili – tā nav nekāda lielā problēma. Tas viss vienkārši notika pārāk strauji. Pirmā līga pērn spēka ziņā bija nedaudz vājāka nekā vajadzētu, tāpēc Daugavpils itin veiksmīgi tika līdz uzvarētājiem. Tā viņu īstā vieta tomēr ir 1. līga,” stāsta Pētersons, kurš nepārdzīvo par to, ka viena komanda tomēr būs atbirusi no dalībnieku pulka elitē.
Daugavpils nozušana ar visiem galiem neesot sagādājusi nemaz tik lielas problēmas, kā no malas varētu šķist. „Tur viss ir normāli. Viņu dēļ nav mums lielas problēmas. Vienīgi tas, ka kalendārs nedēļu ilgāk tapa, citādi nekādu sarežģījumu.” Sezona sāksies 15. septembrī, kaut arī kalendārs vēl piektdien nebija publiski pieejams. Šāds kāzuss jubilejas sezonai nepiestāv, bet – ko padarīsi, lai cik komiski tas arī no malas neizskatītos, tā pirms šīs sezonas ir sanācis. „Virslīgā viņi nepiedalīsies, bet mēs runāsim par to, lai vismaz saglabātu viņus 1. līgā, jo Latgales reģions mums ir svarīgs, gribētēji tur ir, bet nav īsti neviena, kas uzņemas vadību,” uz problēmu norāda Pētersons.

Izrādās, jau iepriekšējās sezonas laikā sakari ar Daugavpili bija tikpat uzticami, cik ledus pēc atkušņa. Te droši, mazliet tālāk – vairs ne. „Mums jau sezonas laikā nepārtraukti bija grūtības ar viņiem sazināties. Bet var jau arī saprast – ja esi no ielas atnācis, bet no tevis prasa to, to un to, tad beigās nemaz nesaproti, no kura gala tam visam ķerties klāt,” uz straujo, taču ne līdz galam pārdomāto komandas attīstības procesu norāda Pētersons. Divos vārdos – „Latgale” pārdega. Kvalitatīvais lēciens beigās tomēr izpalika, turklāt māc bažas par to, vai komanda, kas pagaidām iemieso teju visu sporta veida saimniecību lielajā reģionā, pēc pēdējām peripētijām vispār turpinās savas gaitas, jo spēlētāji esot paspējuši jau izklīst.

Publiskajā telpā klīda versija, ka savienība ir tik izmisusi ar kalendāra sastādīšanu un komunikācijas neesamību, ka prezidents Pētersons pats personīgi došoties uz Daugavpili saņemt apstiprinājumu vai noliegumu. Tomēr sēdēšana krūmos, rāpšanās, lai palūrētu caur stiklu, kā arī tuvinieku iztaujāšana, lai bezvēsts pazudušo atrastu, - izpalika. Pētersons atklāj, ka uz Daugavpili drīzumā dosies, ar Sporta pārvaldes darbiniekiem runās, jo interesē kopaina. „Mūs ļoti interesē sporta veida attīstība. Vajadzīgas ir svaigas asinis, emocijas un varbūt vēl kaut kas, lai piedotu uguntiņu visam tam pasākumam. Mēs brauksim uz turieni, runāsim, bet vairāk par turpmāko attīstību, bērniem. Tā ir ikdienišķa lieta, bet nebūs tā, kā tas tika atspoguļots,” bažas par to, ka LFS prezidents kļūs par pirmo Latvijas sportā, kurš personīgi dodas saņemt un, nedod Dievs, vēl pats arī pierakstīt komandas pieteikumu kāda sporta veida augstākās līgas sacensībām, tomēr ir izkliedētas.

„Ir jābrauc, aci pret aci jātiekas un jāizrunā, kurš ko turpmāk darīs. Tas tomēr mums ir tukšais reģions, bet interese ir gan Jēkabpilī, gan Rēzeknē,” uz oglēm, kas sāk uzkarst, uzmanību vērš Ilvis Pētersons. Labi ir tas, ka savienība ir gatava sēsties pie galda un tikt skaidrībā ar problēmu, kas faktiski tika izgaismota, vienai konkrētai komandai nespējot iesniegt pieteikumu. Sak, prieks par to, ka pirmo reizi virslīgā būs pārstāvēts arī Latgales reģions bija pāragrs, jo – nevis šī nelaimīgā komanda, bet gan viss reģions vēl nav gatavs augstākam lidojumam. Bet nākamais jautājums – kā savienība var palīdzēt? – ir daudz komplicētāks. Ja jau tukšais reģions, tad vajadzētu celt treneru darba kvalitāti, iepludinot tur trenerus, bet, tavu skādi, treneru trūkst pat Rīgā, līdz ar to savienības rokas šajā jautājumā ir sasietas, to atzīst arī Pētersons. „Ja mēs runājam par treneru iepludināšanu, tad tās tomēr ir lielas izmaksas, kādām neviens gatavs nav.” Vells’, cik bieži pēdējā laikā dzirdu no dažādu federāciju vadības šo vārdu - izmaksas...No vietējiem kadriem smagumu panest varētu Rēzeknes treneris Aivars Brīvers, ja vien tam tiek radīta vajadzīgā augsne, uzskata Pētersons.

Savdabīgi, ka pat tik demokrātiskā (izmaksu ziņā) sporta veidā kā florbols, - arī tur Latgale ir tukšais reģions, ap kuru funkcionāri siekalojas kā ap auglīgiem un vēl nenomocītiem ražas tīrumiem, bet – nav arkla. Tādu pašu meldiņu ir skandējis arī basketbols un citi sporta veidi. Jā, Latvijas sporta Ahileja papēdis laikam... Ar nelielu humora un neizpratnes piesātinātu ievadu varam sākt gaidīt Latvijas virslīgas čempionātu florbolā, kuram beidzot, nedēļu pirms tā sākuma, var sastādīt kalendāru. Muļķīgi laikam ir runāt par jebkādu plānveidīgu gatavošanos kādam no pretiniekiem, taču – tā šoreiz sanāca.