Bet dzīvē viss ir savādāk...

Ļoti iespējams, es nebūtu tik ērcīgs, ja no metro pa ceļam uz viesnīcu priekšā nerēgotos lepns uzraksts Bonnier... Tiem, kam sliktāka atmiņa, atgādināšu, ka šim Zviedrijas ebreju mediju uzņēmumam ilgus gadus piederēja kontrolpakete a/s "Diena". Cik gan gudri un allaž pamācoši uz Latviju 1991. un 1992. gada nebrauca Bonnieru sūtītie "misionāri" - mācīja, kā jāveido avīze, kā jāraksta, ka allaž jābūt abu pušu viedokļiem utt. Kad Bonnieru samācītais vairs nedeva augļus, pazuda mūsu skandināvu/zviedru/ebreju draugi kā žīds pa Miķeļiem. Bet ne jau par Bonnieriem šis stāsts.

Jo vairāk klejoju apkārt pa pasauli, jo mīļāka man kļūst Latvija. Kur, protams, ir ļoti daudz nekārtību, nepadarītā utj. Lai cik tas dīvaini nebūtu, zviedri no mums neatpaliek. Droši vien esiet jau dzirdējuši Krievijas hokejistu sūdzības, cik draņķīgi baro "Globen" viesnīcā un ka blakus esošie celtniecības trokšņi traucē gulēt. Dažs labs, protams, nosmīn, ka krieviem jau nekur nav labi. Un nevar taču būt, ka Stokholmas viesnīcās nav ko ēst. Ko ēst tiešām pietiek, taču čempionāta organizatori hokejistiem piedāvā to pašu ēdienu, ko citiem viesiem, bet sportistu ēdienu karte it sevišķi spēļu dienās ir tik pat nozīmīga kā asas slidas. Vai tad zviedri tik slimi, ka strādā arī naktīs, var jautāt sportu neizprotošs cilvēks. Nē zviedru celtnieki naktīs nestrādā, taču hokejistiem pirms spēles obligāts ir miegs. Bet kā tu pagulēsi, ja pārdesmit metrus no tavas gultas: bum, bum, bum! Kaut organizācijas komitejas vīri zvērējuši, ka līdz čempionātam viss būšot uzcelts.

Ko jūs padomātu, izlasot šādu reklāmu: "Omena ir mūsdienīga viesnīca Stokholmas rajonā Norrmalm. Viesnīcā tiek piedāvāti gaiši un funkcionāli viesu numuri ar bezmaksas bezvadu internetu, ledusskapi un mikroviļņu krāsni. Metro stacija Hötorget ir 800 metru attālumā.
Katrā viesnīcas Omena Hotel Stockholm numurā ir skaņas izolācija, tējas/kafijas pagatavošanas iespēja, vienkāršs interjers, kā arī jauna vannas istaba ar dušu. Visos numuros ir atpūtas zona ar galdu, ko var izmantot kā pusdienu galdu.
Visas maltītes tiek pasniegtas restorānā, kas atrodas viesnīcas Stockholm Omena ēkā. Arī apkārtnē ir pieejamas dažādas ēdināšanas, izklaides un iepirkšanās iespējas.
Spa Centralbadet atrodas 800 metru attālumā, piedāvājot spa un skaistumkopšanas procedūras. Stokholmas Centrālā dzelzceļa stacija ir 1 km attālumā no viesnīcas."

Tieši tas, kas vajadzīgs, turklāt bildītes internetā ir pavedinošākas par Merlinas Monro vējā plīvojošo brunci... Taču dzīvē viss ir savādāk! Pirmie brīnumi mūs sagaida jau Rīgā: brokastis viesnīcā nebūšot iespējams paēst. Atdošot naudā! Bet naudu taču nevar brokastīs ēst... Turklāt brokastis viesnīcā bija viens no izšķirošajiem momentiem, kāpēc vispār izvēlējāmies "Omena". Taču zviedri jau no paša sākuma bija melojuši par brokastīm un joprojām melo par visām maltītēm "Omena" - restorāna telpas tiek remontētas un, ja labi veiksies, 17. maijā viss būšot OK.

Neba no maltītēm vien cilvēks pārtiek. Vajag arī kādu malku svaiga gaisa. Par to, ka Stokholmā logi nav atverami, kolēģi jau rakstīja, bet augsti attīstītajā Skandināvijā taču noteikti ir gaisa kondicionētāji. Iespējams, tādi ir plānoti arī "Omena", bet reāli gaisa nav... Toties astoņos no rīta jūs maigi modina ugunsdzēsības trauksme. Kaut pusotru dienu TV bijis kaut kāds gļuks, nu TV strādā. Lai atstājot visas mantas un bez liekas panikas dodoties uz ielas. Dega, nedega? Dies' to zina. Divas ugunsdzēsēju mašīnas uz ielas redzēju.

Ugunsgrēks, protams, ir nelaime, kurai nav nacionalitātes, runājot Ušakova terminos. Tāpat kā nacionalitātes nav miskastēm. Diviem vīriešiem nedēļu dzīvojot vienā istabiņā, atkritumu grozs divās trijās dienās ir pilns. Tāpat uz grīdas šis tas nokritis. Atkritumu maisiņu trešajā dienā nonesām uz nulto stāvu, bet slotas gan mums nav līdzi. Par to, ka "Omena" viesnīcu veselu nedēļu neuzkopj un, ka slotas bija pašiem jāņem līdzi, reklāmā jau nebija rakstīts. Tāpat kā nav pieminēts, ka varbūt pašiem jāpērk arī tualetes papīrs...

Var jau teikt, ka vecam īgņam nekur nav labi, taču es visā visumā par dzīvi nesūdzos. Paēst Stokholmā var, pilsētā dabūjams arī alus par saprātīgu cenu, "Mariestad" par 73 kronām preses centrā neviens nedzer. Taču man žēl, ka zūd sapnis par kārtīgo, sakopto un akurāto Skandināviju, pēc kuras standartiem mums esot jātiecoties.