Uzmanību: pie Ņevas krastiem izlikti slazdi

Ja Rīgas Dinamo uzvarēs arī ceturtdien, tad virsraksts būs plaģiāts – Tādu murgu Pēterburga piedzīvoja tikai septiņpadsmitajā... Tā krievu avīzes rakstīja 2000. gadā pēc tam, kad pasaules čempionātā bija savās mājās zaudējuši Latvijas izlasei. Ja godīgi, tā viņiem jāraksta arī tagad – pēc pirmās spēles KHL play off turnīrā, kurā neapšaubāmie favorīti Sanktpēterburgas SKA bez variantiem – uzsveru, bez variantiem! – zaudēja Rīgas Dinamo. Viņi zaudēja komandai, kura pēc visiem rādītājiem ir vājāka. Mūsu kopējais sezonas algas budžets ir tieši tik liels, cik SKA pelna tikai Zubovs un Jašins kopā. Pret mūsu vienīgo Stenlija kausu (Ozoliņš), pretinieks noliek uz galda pretī piecus (Zubovs un Briļins), bet viņu treneris piemet klāt vēl piecus (Smits). Viņu rindās var atrast visu veidu čempionus – sākot ar olimpiskajiem un beidzot ar pasaules. Viņi ir rūdītāki, viltīgāki, talantīgāki, ātrāki... Viņiem nav jāmāca, kas ir play off hokejs. Viņu aizsardzība ir labākā līgā, mēs par šiem saviem cipariem labākajā gadījumā runājam ar viegli piesarkušu vaigu... Mača laikā nebija neviena brīža, kad likās – jā, SKA tomēr spēlē ļoti labi... Viņi bija labāki – neviens to nenoliedz, bet – ne tik labi, lai uzvarētu šo spēli. Kas netic, lai paskatās uz tablo! Kā tas musējiem izdevās. Pie visiem komplimentiem te piestāv viens vārds – slazds. Mēs SKA šajā mačā noķērām slazdā.

Pasaules profesionālajā hokejā slazds nav nekas jauns – deviņdesmito gadu vidū to ieviesa Ņūdžersijas Devils un, starp citu, viens no šīs veiksmīgās velnu dinastijas tagad spēlē SKA (Briļins). Viens cits no Sanktpēterburgas komandas (Jašins) savulaik teica, ka tieši slazds viņam palīdzējis atklāt savas labākās īpašības uzbrukumā. Toreiz gan Senators, gan Islanders piedāvāja pretiniekiem tieši šādu pretestību, kurā uzbrucējs (-i) pacietīgi gaidīja iespēju izrāvienam. Jašinam tas labi padevās... Jāsaprot, ka modernais hokejs sen vairs nav tikai ripas dabūšana vārtos. Vispirms tā ir aizsardzība, bet daži pat saka – hokejā ir tikai aizsardzība. Sistēma patiesībā skaidra kā bāreņa asara – ierobežot pretinieku vietā un laikā. Nepieļaut izskrējienus 3 pret 2 vai 2 pret 1, vai sliktākajā gadījumā - ļaut pretiniekam ieskriet laukuma stūros, lai mīcās pa turieni.

Slazda klasiskā formula uz papīra ir 1-2-2. Ko tas nozīmē? Tā vietā, lai liktu uzbrucēju trijniekam pa viduszonu maisīt gaisu, lai atņemtu pretiniekam ripu vai pārķertu piespēli, komanda priekšā izvirza tikai vienu ķeksētāju. Parasti šis pirmais neiet tālāk par pretinieku zonas vidu, bet ir ļoti aktīvs. Dinamo šajā ziņā bija perfekti – regulāri vismaz viens no maiņas, turot nūju izstieptā rokā vai vicinoties ar to kā spiningotājs, lika SKA jau satraukties uzbrukuma sākumā. Parasti to dara centrs, lai gan tradicionālajā izklājumā tieši centrs ir pirmais, kas atkāpjas. Slazdā šī kārtība mazliet mainās. Divi malējie uzbrucēji paliek viduszonā, starp sarkano līniju un pretinieka zonas zilo līniju, savukārt aizsargi diognāli izvietojas uz savas zonas zilās līnijas. Kad pretinieks vēlas sākt uzbrukumu, pirmais aizsargājošās komandas uzbrucējs (centrs) viņu ar savu aktivitāti piespiež virzīt ripu pa flangiem un tur pretī nāk jau tā sauktais malējo vilnis jeb viens no diviem aizmugures uzbrucējiem. Pretiniekam uz priekšu lauzties ir diezgan bezjēdzīgi, jo tur viņu sagaida hamburgera komplekts, kurā iesaistās arī aizsargs – viņš cenšas ripu piespēlēt partnerim, taču to vislabāk tomēr izdarīt, atmetot ripu atpakaļ... Ideālā versijā uzbrucējs ar ripu šķērso savas zonas zilo līniju un nokļūst strupceļā – jebkurā laukuma punktā ap viņu visos gadījumos būs trīs hokejisti, ko latvieši sauktu par spēli „kas dārzā, kas dārzā, bitīt rožu dārziņā”... Pēc tam seko filozofisks jautājums – ko iesākt ar ripu? Iemest zonā un pazaudēt to... Piespēlēt, bet tas ir riskanti... Atspēlēt atpakaļ, bet tad tiek nospiests spēles temps... Kad ripa ir atņemta, seko filozofiskas pārdomas jau otrā galā. Ko darīt? Ja esat vadībā, tad mēģiniet vilkt laiku, iedzenot ripu pēc iespējas tālāk uzbrukuma zonā, lai pretinieks sāk visu no gala... Slazda konceptā bieži vien jāsaka kā ir – vispirms tikai aizsardzība, bet pēc tam...atkal aizsardzība. Slazdu var izmantot arī kā uzbrukuma ieroci, bet tādā gadījumā komandā jābūt ļoti ātriem uzbrucējiem – starp citu, Rēdlihs un Karija šajā ziņā bija pamanāmi... Visbiežāk, izliekot slazdu, uz savas zonas zilās līnijas vienmēr pret ripu un tās vadītāju (-iem) būs trīs hokejisti – abi aizsargi un uzbrucējs. Tiesa, pretuzbrukumos vairāk par diviem nav vērts joņot, jo tad izjūk slazds. Interesanti, ka slazda konceptā pirmajam uzbrucējam varbūt nav jābūt ar izcilām aizsardzības spēles iemaņām, jo pazaudējot savu sedzamo, vēl nav pasaules gals. Pretinieks vienalga paliek ciešā ielenkumā un jebkura kļūda, izdarot piespēli, var tikt sodīta ar zibenīgu uzbrukumu.

Slazds nestrādā vai to nespēj konceptuāli realizēt komandas ar lielu spēlētāju individuālo ego. Hokejisti, kas nav gatavi upurēties sistēmas labā, faktiski šajā kārtībā veicina caurvēju. Spēlētājiem vienam otru jāpiesedz, neatkarīgi - vai viņi spēlē ar ripu, vai - bez. Vēl viena īpašība, kas piemīt slazdam – pacietība un disciplīna. Tās bieži vien pietrūkt komandām, kurās spēlē augstas meistarības hokejisti, kuri jūtas tā, it kā varētu apspēlēt pretinieku praktiski vienatnē – nu, gluži kā virkne SKA uzbrucēju un daži aizsargi. Taču nonākot slazdā, šīs sajūtas nomaina vilšanās... Kā slazdu pievarēt? Par to tagad domā Berijs Smits. Parasti šo uzdevumu izpilda aizsargs, kurš māk ripu ievest zonā, tādejādi tiekot garām pirmajam „kontrolpunktam”. Pēc tam prasās ātras un īsas piespēles. Saprotams, vislabākās zāles pret slazdu ir gūt vārtus un izvirzīties vadībā. Bet, ja slazda patents tajā vakarā pieder jums, tad pirmie gūtie jūsu vārti var izrādīties mača gaitā pēdējie jeb izšķirošie. Gluži, kā tas notika pirmajā spēlē ar Rīgas Dinamo. Jā, un vēl viena lieta, kas ir slazda organiska sastāvdaļa – laba vārtsarga spēle. Masaļskis to pieprot...