Ja divi treneri runā vienas un tās pašas muļķības...
Trenerus maina kā zirgus, spēlētājus kā cimdus. Par pirmajiem parasti notiek skaļa aprunāšana, bet citkārt – viņus nemaz neņem galvā. Vai ziniet, kāda atšķirība starp somu Heikilu un slovaku Šupleru?
Kad rudenī Rīgas Dinamo treneris Jūliuss Šuplers savas komandas neveiksmes sāka publiski skaidrot ar hokejistu ierobežoto meistarību un Latvijas hokeja knapo resursu, gribējās viņam novēlēt deputāta Līdakas vēstījumu kreisajai opozīcijai. Normālā saimniecībā šādu speciālistu par šādu izrunāšanos izdzītu uz ielas jau nākamajās piecās minūtēs. Tad mēs varētu arī paskatīties, vai otrā rītā – kā apgalvoja pats Šuplers – viņš atrastu citu darbu, vai nē. Identiskus tekstus pirms nedēļas Jaroslavļā pabīdīja somu kolēģis Kari Heikila, taču Lokomotiv saimniekiem ar izpratni par lojalitāti viss ir kārtībā. Kāds bija pačukstējis par Heikilas interviju somu avīzēm, kurās treneris pasūkstējies par kluba iekšējām lietām, kad jau nākamajā dienā Kari varēja mierīgi pakārt savu ancuku uz nagliņas un bija brīvs. Krievijā šajā ziņā ļoti konkrēti saprot teicienu par rokām, kas tevi baro, vai suņiem, kas tajās iekož. Cita starpā ir vērts atgādināt, ka Heikilas trīs vadības gados, Lokomotiv vienu reizi izcīnīja bronzu, bet divreiz tika pie čempionāta sudraba medaļām. Attiecīgi pērn – KHL pirmajā čempionātā - viņi paspēlēja AK Bars tikai Gagarina kausa finālā. Vai slikts treneris? Ja neskaita, ka Jaroslavļā neko mazāku par zeltu negaida, tad gana solīdi sasniegumi.
Pēc jaunā gada četrpadsmit spēlēs Lokomotiv zaudēja deviņas reizes, bet treneris mierīgi atgādināja, ka arī pērn ap to pašu laiku bijis līdzīgi – četri zāģi pēc kārtas, ieskaitot Rīgai – bet pavasarī viss bijis kārtībā, par ko liecinot aizspēlēšanās līdz play off pēdējai kārtai jeb kausa finālam. Tas bija dažas stundas pirms viņam palūdza notīties. Lokomotiv šobrīd Rietumu konferencē ieņem piekto vietu, kas tai nodrošina vietu play off izcīņā – tiesa, atlikušo spēļu veiksmes gadījumā viņi var būt divas vietas augstāk, bet neveiksmes dzīti – par vienu vietu zemāk. Daudzi KHL klubi šobrīd par tādu iespēju tikai sapņotu, ieskaitot mūsu Dinamo. Lai gan – rīdziniekus pieminēt šādā kontekstā ir visai nesmuki, jo pārāk jau atšķirīgi ir abu komandu uzdevumi un kases lodziņa izmēri. Provizoriski, Jaroslavļas budžets ir četras, ja ne visas piecas reizes lielāks par mūsu zeķi. Tieši tāpēc, Lokomotiv kluba vadība, jūtot, ka rati mazliet sāk iebuksēt vai strīķēt, nomainīja kučieri. Viens – vismaz nebūs jāklausās Heikilas vaidos par sastāvu, ja pasākums izgāzīsies, cits – nomainot treneri pirms play off, hokejistiem tiek pamāts ar mietu. Bet uz mieta ir uzraksts – Pjotrs Vorobjovs.
Bijušais Helmuta Baldera piespēļu dalītājs Rīgas Dinamo sastāvā septiņdesmitajos, bet pēdējā desmitgadē dēvēts par krievu hokeja dzelzs Fēliksu, Vorobjovs ir uzskatāma atbilde visiem tiem, kas hokejā piekopj tā saukto runas mākslu. Pjotrs daudz nerunā, viņš prasa izpildīt uzdevumu. Viņš to pieprasa un neba jau tāpat vien viņa bijušā komanda Toljati Lada, pat bez naudas un bankrotējošā stāvoklī, prata visas sezonas garumā kādam no lielajiem iekost. Bet lieli uz Ladas fona bija visi, jo Vorobjova rīcībā jau sezonas otrajā mēnesī bija vairs tikai hokeja kvalitātes drupačas, nevis materiāls. Bet viņa dzelžainās aizsardzības sistēmas strādāja arī tādos apstākļos. Par hrestomātisku ir palicis Vorobjova teiciens pirms spēles, kurā uzmundrinot vai noskaņojot komandu cīņai, treneris reiz teica: „Rezultāts ir 0:0 – tātad, punkts par neizšķirtu jau mums ir nopelnīts. Tagad atliek tikai šo rezultātu noturēt un iemest vienu, nu labi – divas ripas, lai mēs spēli vinnētu.” Tādā manierē viņš arī vadīja savas komandas, prasot nežēlīgu spēles plāna izpildi un vēl nežēlīgāk uz soliņa kliedzot. Tie, kas to piedzīvojuši, valodu vairs nerausta un nestostās... Drūmi. Iespējams, bijušā Latvijas izlases trenera (vai Rīgas čempionātu atceraties?) nokļūšana Jaroslavļā ir ar sentimentālu pieskaņu, jo 96/97 gada sezonā, kad komandu sauca „Torpedo”, tieši Vorobjova vadībā viņi kļuva par Krievijas čempioniem. Lokomotiv ar jauno treneri tagad mēģinās izspiest no savām krāsnīm jaunu tvaiku un redzēs – kas no šī eksperimenta sanāks. Ja izdosies, tas būs interesants precedents KHL komandu uzvedībai citugad. Arī Rīgas „Dinamo” sakarā. Starp citu, runā, ka Heikila no Lokomotiv esot padzīts arī tāpēc, ka esot sācis sarunas ar kādu citu KHL klubu par karjeras jauniem izaicinājumiem, bet intervija somu presē jau bijusi tikai izsaukuma zīme pie vārdiem – TINIES AR LABU! Kas cits viņam atlika...
-3 [+] [-]
+2 [+] [-]
-1 [+] [-]
+3 [+] [-]
+3 [+] [-]
-1 [+] [-]
-2 [+] [-]
Uzraksti kaut ko par Ozoliņu!
[+] [-]
[+] [-]
Ja Heikila ar Loko komandas budžeta cipariem šogad regulārajā čempionātā spēj aizvadīt līdz piektajai, kas zina varbūt pat tikai sestajai vietai savā konferencē, tad Šuplers ar savu komandu (ar krietni mazākiem cipariem) tuvojas (ir pārliecība, ka arī tiks izcīnīta) vismaz astotajai vietai. Šuplers vismaz jau iepazinis Dinamo drēbi un zina ko no tās var veidot, Heikila - pieradis pie rocīgākām iespējām, saskata izaicinājumu strādāt ar mazbudžeta komandu, lai būsim objektīvi nākamajā gadā cīnītos par 8, max., 7.vietu savā konferencē? Jo ne jau Dinamo atradīs pāris milj., lai veidotu "zvaigžņotu komandu", pamatā jau ar to pašu "drēbi" vien nākamgad būs jāstrādā. Un tad jau var paredzēt visas atrunas par to, ka treneris ar komandu pirmo sezonu un tāpēc mums ir jāpriecājas, ka ar tādiem budžeta skaitļiem (iespējām nopirkt spēlētājus) vēl tik labas vietas izcīnām.
Vienīgā treneru maiņa, kas Dinamo un LV hokejam kopumā būtu lietderīga un izprotama ir, ja Dinamo trenētu Znaroks un Vītoliņš.
[+] [-]