Šāviņi sprāgst izklaidus. Bet fronte – pušu

Vispirms: neviens saprātīgi domājošs cilvēks nenoliegs, ka cilvēce gadu no gada progresē kā garīgi, tā arī fiziski. Aiziesim uz vēstures muzeju un apskatīsim sendienu varoņu bruņutērpus. Skaidrs, ka tajos mūsdienās var iespraukties vien pamatskolas vecāko klašu audzēkņi. Pārskatāmajā laikaposmā (1956. – 1976. gadi) Latvijā basketbolistus divmetriniekus meklēja ar īpaša konkursa palīdzību, un maz ko sakasīja. Cik tagad tādu milžu ir LBL – ātrumā nepateikšu, taču daudz vairāk.
Tas par fizisko. Par izprātotajām tehnoloģijām: liekam piecdesmito gadu melnbalto KVN televizoru ar pastkartes lieluma ekrānu un vārīta ūdens pildītu palielināmo, kroplīgo linzu pret mūsdienu CD platekrāna koši krāsaino Sony. Komentāri lieki.
Un tomēr. Vaicāju vairākiem piecdesmito, sešdesmito gadu sportistiem: vai viņi būtu gatavi mūsdienās uzliktajām slodzēm. Atbilde ir: vienmēr laipni! Iebilstu: jūs taču trenējāties krietni retāk, nekā mūsdienu izcilnieki! Šie smīn: trenējāmies, cik gribējām. Kādu jutām vajadzību. ASK basketbolisti, piemēram, savas dienas no gaismas līdz gaismai vadīja stadionā. Mātes nesa zupiņu ar kanniņām klāt – lai dēli bez silta ēdiena nepaliek.

Tad par emocijām. Namejs, piemēram, rakstīja:
Skaties kā gribi... kad futbols pie mums izsauca tautas emocijas, tad nebija tāda hokeja līmeņa... Savukārt, es tev totāli nepiekritīšu, ka iekļūšana EURO 2004 neizsauca emocijas - un vēl kādas, atceros, kā es ar savu paziņu, kurš slimnīcā gulēja, sūtījām viens otram īsziņas ar tekstu WTF:D Es biju lepns par izlasi. Kā jau pieminēju, Māris bija ZVAIGZNE uz to brīdi, beidzot kāds no futbola aprindām, kas varēja sacensties ar hokeja un basīša zvaigznēm.
huy atbildēja:
Es nesaku ka nebija emocijas, es tak gandrīz traks tad paliku....Tas par tevi, mani, vēl daudziem sporta līdzjutējiem. Bet kopumā, valsts līmenī - nu nebija tādas emocijas. Kā jau sacīju - skaistā, saulainā brīvdienā pat nesalasījās pilns Skonto stadions lai redzētu savus varoņus pirms aizbraukšanas uz EČ. Tas viens piemērs....Atkārtoju - viņas bija, tik ne tik lielas kā vajadzētu būt normāla sportu mīloša valstī un cik saprotu no rakstiem - 60tajos tās bija spēcīgākas un daudz plašākas. Ceru ka domu saprati.

Bīstos, ka emocijas nav izmērāmas, tāpēc arī nesalīdzināmas. Nav pielietojami tādi objektīvi rādītāji, kā metri, sekundes, izcīnītās vietas un rekordi. Vienīgi varbūt litri un puslitri rada zināmu emociju līmeni, bet par Aldari šoreiz nerunāsim.

Paliekam pie taustāmām vērtībām. Izcīnītām olimpiskajām medaļām un sasniegtiem populārāko sporta veidu panākumiem laikaposmos no 1956. līdz 1976. un no 1991. līdz 2011. gadam.
Kā jau iepriekš teikts: apskatāmajos (lai būtu 20 gadi pret 20 gadiem) senajos laikos tika gūtas 32 olimpiskās medaļas (7+18+7) pret 17 jaunlaiku ieguvumiem (2+11+4).
Tad nu Namejs noprasa tieši acīs:
Es neesmu specs, bet cik no šiem bija mūsu sporta produkts vai tikai caurbraucēji: Pāvels Seničevs, Aleksandrs Muzičenko, Oļegs Antropovs, Ivans Bugajenkovs, Arons Bogoļubovs... Ivar, gaidu no tevis atbildi par vairākiem tā laika medaļniekiem... vai tie vietējie talanti vai atbraukuši gatavi sportisti bija?

Atbraukuši vairāk vai mazāk gatavi sportisti no Latvijas senlaiku medaļniekiem ir
visi tevis minētie, izņemot Antropovu, kurš Rīgā ieradās jau kā olimpiskais čempions no Kazahijas. Vēl tādi iebraucēji medaļu ieguvēji, kas vēlāk aizbrauca projām no Latvijas, bija volejbolists Staņislavs Lugailo un basketboliste Tamāra Dauniene. Muzičenko un Bugajenkovs ir naturalizējušies Latvijā. To atzīstot un prātā paturot atcerēsimies arī, cik cittautiešu (kaut vietējo) jaunajos laikos gadājuši olimpiskajās arēnās par Latvijas slavu: Igors Vihrovs, Viktors Ščerbatihs, Vsevolods Zeļonijs, Jeļena Rubļevska, Afanasijs Kuzmins, Ivans Klementjevs, Jevgenijs Saproņenko... Parēķināsim arī, cik leģionāru ir Latvijas čempioni basketbolā un futbolā, cik mīļu viesu uzņēmis hokeja Rīgas Dinamo? Jau izdarīti pirmie, kaut biklie, Latvijas pilsonības piešķiršanas mēģinājumi vajadzīgiem sportistiem – kuri gan nekādu slavu mums nav ieguvuši. Sportistu staigāšanu mūslaikos ar senlaikiem nevar ne tuvumā salīdzināt.
Runa ir par konkrētu medāli konkrētā laikā konkrētam sportistam no Latvijas. Un tā attiecība izsakāma kā 32:17 par labu senlaikiem. Bet ja mēs gribam runāt par etniskiem latviešiem vien, tad ārpus konkursa neaizmirsīsim arī tautiešus, kuri pārstāvēja Austrāliju. Olimpiskajās spēlēs 1960. gadā Ilze un Jānis Konrādi peldēšanā izcīnīja 4 medaļas (1-1-2) bet savās sporta gaitās sasniedza 45 (!!!) pasaules rekordus. Teodors Baranovskis Tokijā guva bronzas medaļu džudo cīņā.

Tagad par galvenajiem sporta veidiem un komandām. Sporta karaliene vieglatlētika. Mūs priecē Inetas Radēvičas pērn izcīnītais Eiropas čempiones tituls, jaunajos laikos par kontinenta meistaru kļuvis arī Staņislavs Olijars. Pasaules rekordistu jaunlaicēnu vidū gan nava. Toties agrāk: divreiz šķēpmetējs Jānis Lūsis, stafetes skrējienos ar PSRS izlasi Renāte Lāce un Inta Kļimoviča. Klāt vēl Latvijas 4 x 400 metru stafetes komandas 1969. gadā izskrietais pasaules rekords. Olimpiskajās spēlēs priekštečiem tikušas 7 medaļas (2-2-3) pret pēcnācēju 3 (0-3-0). Kam pienākas + ?
Atsevišķa runa par šķēpa mešanu, kas spējusi saglabāt tradīcijas un iepriecināt joprojām ar Vadima Vasiļevska un Aināra Kovala sudrabiem olimpiādēs. Taču vecākās paaudzes trumpja dūzis ir Latvijas 20. gadsimta izcilākais sportists, visu triju vērtību olimpisko medaļu ieguvējs Jānis Lūsis, Vēl Latvijas pirmā olimpiskā zelta izcīnītāja Inese Jaunzeme. (Dainis Kūla nāca vēlāk, starplaikā.) Labi, būsim godīgi un saprotoši, dosim pēctečiem arī +, toties priekšteči pelnījuši ++, vai ne?

+++ pienākas TTT basketbola komandai, kuras panākumus un sasniegumus salīdzinājumā ar mūsdienām gluži neērti daudzināt. Tie šķiet neaizsniedzami līdz pat laika galam. Arī senais ASK ar trīsreiz iegūto Eiropas kausu ir pārāks par jaunā Barona vienu panākumu. Vecajiem basketbolistiem pieder 13 olimpiskās medaļas pret Latvijas dāmu izlases devīto vietu Pekinā. Kam te vēl viens + ?

Ar atsevišķu izcilnieku panākumiem jaunie laiki pārspēj senos svarcelšanā un maratonā. Viktora Ščerbatiha divas olimpiskās medaļas, pasaules čempiona un četri Eiropas čempiona tituli tomēr pārspēj Vasilija Stepanova olimpisko un pasaules sudrabu, viņa vienīgo Eiropas zeltu. Genādijs Ivančenko senos laikos bija reizi pasaules un divas reizes Eiropas čempionātu uzvarētājs. Vēl Raimonda Bergmaņa sudrabs Eiropā 1997. gadā noapaļo + jauno laiku svarcelšanai.
Maratonā nedalāms un pelnīts + pienākas Jeļenai Prokopčukai, divkārtējai prestižā Ņujorkas maratona uzvarētājai 2005. un 2006. gadā, ilggadīgai pasaules maratona elites dalībniecei.

Šaušanā senie laiki arī liek ķirķi jaunajiem. Jaunie var lepoties vien ar veterānu Afanasiju Kuzminu, kurš savu pirmo zelta medaļu izcīnīja jau 1969. gada Eiropas čempionātā, pirmo olimpisko zeltu – 1976. gadā, tātad vēl vecajos laikos. Jaunajos Kuzmins izšāva sudrabu Latvijai 1992. gadā, un valsts slavu spodrinādams turpināja piedalīties turpmākajās olimpiādēs, pavisam kopā astoņās, jaunlaikos piecās. Bet svaru kausus veco laiku labā nosver galvenokārt Baibas Zariņas-Berklavas trīs pasaules un 8 Eiropas čempiones zelta medaļas; par trīskārtēju pasaules un vienreizēju Eiropas čempionu kļuva Andris Bucis. Tas ir + vecajiem strēlniekiem! No kuriem nāk arī Kuzmins...

Volejbolā ainava ir iznīcinoša jaunajiem. Trīs jaunatnes pasaules čempionu tituli, turklāt ne klasiskajā, bet pludmales volejbolā, toties pretī... No 1956. līdz 1976. gadam 6 olimpiskās medaļas (Bugajenkovam – divas zelta). 8 pasaules un 5 Eiropas čempionu tituli. Minjona Sakse bija pirmā latviešu sieviete, kura kļuva par pasaules čempioni 1958. gadā. Rīgas komanda Radiotehniķis vairāk kā divus gadu desmitus cīnījās PSRS elitē, kļuva arī par valsts čempionu, par Eiropas kausa ieguvēju, par Tautu spartakiādes uzvarētāju. + sendienu volejbolam.

Nekavēšu jūsu uzmanību, taču līdzīgi varam ķidāt vēl citus sporta veidus (izņemot tālčurāšanu un mērķī spļaušanu) un nonākt pie jau izdarītajiem proporcionāliem vērtējumiem. Tomēr taisnīguma (ne bezkaislīgas statistikas) vārdā nevar neminēt tos, kuros pēdējā laikā latvieši guvuši izcilus panākumus.
Re, ko rakstīja rolex;
Ir patīkami atcerēties mūsu sportistu panākumus,bet vai ir korekti tos salīdzināt ar mūsdienām.Starp -1976 un 1991- ir milzīga starpība .Sportā ieplūda lielā nauda un tas tika pārvērsts par biznesu.Vai šodien ir iespējama situācija ,kad kaut kur Cēsu pusē tiek noskatīts slaids puisis un pāris gados viņš kļūst par Eiropas līmeņa centru(J.K.).

Un ko atbildēju:
Šodien ir iespējama situācija, ka Valmieras pusē zēni uzsāk jaunu un sarežģītu sporta veidu un drīz vien izcīna olimpisko zelta medaļu, kļūst par pasaules līderiem.
Runa, kā noprotiet, ir par BMX, Māri Štrombergu un Ivo Lakuču. Viņi, tāpat kā brāļi Dukuri un brāļi Šici ledustrasēs ir patiesi sava laika (mūsu laika!) sporta varoņi, un viņu startiem ar aizrautību un labvēlību seko kā jauns, tā vecs. Tiesa, nav ar ko salīdzināt, jo ne BMX, ne skeletonu līdz 1976. gadam Latvijā nepazina. Toties ar visas tautas entuziasmu (nebaidos šā salīdzinājuma) tika uzbūvēta Cīrulīšu kamaniņu trase un Vera Zozuļa 1975. gadā kļuva par Eiropas čempioni. Tā iezvanot turpmākos kamanu un bobsleja braucēju sasniegumus ledustrasēs līdz pat olimpiskajam zeltam 1980. un 1988. gadā. Taču tas notika pēc 1976. un pirms 1991. gada—tātad šoreiz paliek ārpus iekavām.
Vienalga, būtu taisnīgi ielikt + skeletonam un + bēmēiksam par labu jaunajiem laikiem.
Un tagad saskaitiet tos plusus vienuviet – kas kam kur sanāk? A?
Bet pabeigt gribu ar to, ko atrakstīja žurnaļuga:
Patiesībā klusi ceru, ka pēc divdesmit, divdesmit pieciem gadiem latvju atlēti būs savākuši tādu medāļu kaudzi, kāda Ivaram sapņos nav rādījusies pat brežņevhrušča laikos.

Ar to tad atvadāmies?