Komanda sāk atdzīvoties. Komanda sāk spēlēt

Pēc tik neizteiksmīgas pārbaudes spēle ar Somiju, tas pat ir pārsteigums. Arī spēle Gruzijā šajā (spēles) ziņā vēl nebija krasi labāka, kaut gan kopumā noteikti labāka visās izpausmēs. Toties pirmais puslaiks pret Grieķiju... Bet varbūt tas arī nav pārsteigums. Izrādās, ka mums tomēr ir centra pussargi, kas var un prot veidot komandas spēli. Patiesībā, nekāds atklājums tas nemaz nav, jo Oļegs Laizāns - runa ir tieši par viņu - visu sezonu rāda atzīstamu sniegumu (izņemot dažas spēles, bet sliktas spēles gadās pat Mesi un citiem futbola "dieviem") FK "Ventspils" rindās virslīgas čempionātā, viņš savulaik bija U21 izlases pamatsastāvā, viņš savulaik arī "Skonto" rindās bija labs centra pussargs, tikai tur viņam priekšā bija citi un vēl labāki (ar Vitāliju Astafjevu priekšgalā). Tā ka viņš nav pēkšņi no gaisa nokritis. Mačā pret Grieķiju Oļegs pirmo reizi izgāja laukumā Latvijas izlases sākumsastāvā un nospēlēja tā, ka pārsteigums bija gan mums pašiem, gan grieķiem. Visai spēlei pietrūka spēka, taču ne uz to šoreiz jāvērš uzmanību, bet gan uz to, ka izlasē ir beidzot ieraudzīts centra pussargs, kurš spējīgs veidot spēli. Oļegam ir tikai 24 gadi un tas ir vēl viens viņa pluss - brieduma laiks tikai sākas. Tagad liekas neticami, bet pagājušajā sezonā, atgriezies no Gdaņskas "Lechia", viņš nevienam virslīgas klubam nebija vajadzīgs... Tuvredzība? Jācer, ka tikai tas. Oļegu paņēma Gulbenes komanda, kur strādā viņa bijušais treneris Mihails Koņevs, un treneris daudz strādāja ar Laizānu individuāli, lai Oļegs līdz sezonas beigām atgūst sportisko formu. Nepārvērtēsim viņa sniegumu kaut vai krietni vājāka otrā puslaika dēļ, taču svarīgākais ir tas, ka šis spēlētājs beidzot ir izlasē saskatīts un viņam sāk uzticēties. Potenciāls viņam ir un tālākais jau būs atkarīgs vispirms no viņa paša.

Oļegs Laizāns nav vienīgais centra pussargs-spēles veidotājs, ar kuru izlase var rēķināties. Ir Artis Lazdiņš, kurš Tbilisi nenospēlēja tik spilgti, kā Oļegs pirmo puslaiku pret grieķiem, taču viņš arī ir izmantojams lietaskoks. Ir Jevgeņijs Kosmačovs, kurš šajā sezonā ir viens no labākajiem centra pussargiem virslīgā (viņš gan vairāk spēlē balsta pussarga pozīcijā, jo diriģenta lomā Ventspilī tomēr ir nigērietis Maikls Tukura, taču aktīvi piedalās arī uzbrukumu veidošanā un to noslēgumā) un kuru varbūt arī beidzot atkal "ieraudzīs" izlases treneri (neviens tā arī nav puslīdz sakarīgi pateicis, kāpēc Kosmačovs netiek aicināts kaut vai starp izlases kandidātiem). Ir 20 gadus vecais Artūrs Zjuzins, kurš tagad spēlē Krievijas 1. līgas klubā Kaļiņingradas "Baltika" un kurš nesenajā U21 izlases spēlē pret vienu no šā vecuma Eiropas labākajām komandām Franciju izcēlās ar labu spēles izpratni (kā parasti) un dažās epizodēs atgādināja to Zjuzinu, par kuru kā par talantīgāko centra pussargu priecājāmies divās iepriekšējās sezonās FK "Ventspils" sastāvā. Ir Zjuzina vienaudzis Artjoms Zotovs, kurš tieši U21 izlases spēlē pret Franciju sev pirmo reizi pievērsa tik plašu uzmanību (spēli translēja arī LTV7). LU Ekonomikas un vadības fakultātes 2. kursa students (gandrīz teicamnieks) spēlē 1. līgas līderkomandā LU/"Metta" (viņam ir arī neliela virslīgas spēļu pieredze Rīgas FK "Daugava" rindās) un šā augumā nelielā centra pussarga (172 cm) uzaicināšana izlasē, turklāt vēl ielikšana sākumsastāvā daudziem varbūt likās nepamatota, taču viņa darbība laukumā apliecināja pretējo. Neaizmirsīsim, kas stājās pretī. Tā ka centra pussargu pozīcijā mums jau pat veidojas sīva konkurence! Ir taču vēl Aleksandrs Fertovs, kurš ar katru nākamo maču izlases sastāvā jūtas arvien drošāk, ir vēl Maksims Rafaļskis, kurš diezin vai ir samierinājies, ka izlasē jau aizvadījis savu pēdējo maču. Vajag tikai šiem un citiem spēlētājiem vairāk uzticēties.

Vēl viena "sāpīga" pozīcija izlasē ir malējie aizsargi. Tas, ka pašrezējiem malējiem trūkst vairāku īsto malējo aizsargu spēles iemaņu, ir tikai likumsakarīgi un tas izpaužas, pildot ne tikai savus tiešos pienākumus. Malējie aizsargi ir arī uzbrukumu aizsācēji, aktīvi dalībnieki tajos, bet mūsu malājie nereti spēlē tā, it kā viņiem kāds būtu kategoriski aizliedzis iet tālāk par laukuma viduslīniju. Tas (tāda spēle) arī saprotams - tie tači ir pārkvalificēti centra aizsargi. Vai patiešām starp malējiem aizsargiem ir tāds tukšums? Žēl, ka traumas dēļ nevar spēlēt ventspilnieks Vladimirs Bespalovs, taču varbūt arī attiecībā uz šo pozīciju izlases treneriem vajadzētu platāk atvērt acis un rīkoties drošāk? Turnīra situācija taču atļauj to darīt. Ir perspektīvi (piemēram, Vitālijs Maksimenko) jauni spēlētāti gan U21 izlasē, gan starp tiem, kas vecuma ziņā jau neatbilst šai izlasei.Jādod iespēju. Savukārt futbolistiem pašiem derētu ielāgot, ka dota iespēja sevi apliecināt vai pamanīšana no izlases treneru puses vēl nenozīmē garantētu karjeras izdošanos. Tieši tāpat kā nepamanīšana vai nesaprotama ignorēšana (Oļega Laizāna piemērs) nenozīmē, ka neesi nekam derīgs. Nevajag sevi mierināt ar domu, ka laiks visu saliks pa vietām. Tas patiešām saliks, taču tas var notikt tev jau par vēlu...

Par konkurences trūkumu starp centra aizsargiem, malējiem pussargiem un uzbrucējiem būtu grēks sūdzēties, taču tas nenozīmē, ka šajās pozīcijās tagad uz mūžīgiem laikiem ir atrisinātas sastāva problēmas. Reiz mums jau tā likās... Lielai vai diezgan lielai spēlētāju izvēlei arī ir divas puses - kurus uz kuru spēli izvēlēties un kā "trāpīt" tieši konkrētajai spēlei īstajos spēlētājos? Tomēr tās ir daudz patīkamākas rūpes nekā meklēt, ar ko vispār varētu aizpildīt robu sastāvā. Starp citu, par vārtsargu konkurenci arī vajadzētu padomāt. Tā gluži nav, ka par otro aiz Andra Vaņina var likt gandrīz vai jebkuru, jo spēlēs tik un tā Vaņins. Un ja nu kādu dienu nevarēs spēlēt?

Šajā kvalifikācijas turnīrā Latvijas izlasei ir palikušas tikai divas spēles - Rīgā ar Maltu un viesos ar Horvātiju. Tās tad arī jāizmanto pozitīvu vēsmu saglabāšanai, jaunu vēsmu (spēlētāju) atrašanai. Komandas pārmaiņu laikā ir nepieciešama ne tikai pacietība - te izlases treneriem var tikai piekrist, bet arī drošāka rīkošanās.