Pirms 10 gadiem. „Cilvēks – gols” Latvijas futbola izlasē

Daudziem no mums, pārcilājot rakstāmgalda atvilkņu saturu vai, piemēram, atritinot kādu pieliekamajā rūpīgāk noglabātu ievārījuma burciņu, kādreiz rokās trāpījusies kāda vecāka un varbūt jau iedzeltējusi laikraksta lappuse, kas momentā nozog visu uzmanību. Pastāsts, kas uzjundī senas atmiņas, fotoattēls, kurā smaidu izraisa kāda mūsdienu varoņa vien ar grūtībām atpazīstamās formas vai frizūra - bieži vien tas izrādās daudz interesantāk, nekā kārtējās šā brīža peripetijas. Kas bija aktuāls Latvijas sportā pirms apaļiem desmit gadiem - turpmāk reizi nedēļā ieskatīsimies vecajās „Sporta Avīzēs”. Iepriekšējo nedēļu apskati atrodami sadaļā „Pirms 10 gadiem”.

”Sporta Avīze” Nr. 237 (2000. gada 5. – 11. jūnijs)

Trīs spēles Latvijas izlasē, trīs vārti

Debija Latvijas futbola izlasē uzbrucējam Ērikam Pelcim padevās varena – jau savā pirmajā spēlē pret Lietuvu tika gūti vārti. Tas atkārtojās arī otrajā spēlē (atkal pret Lietuvu), tomēr uzvaras priekus Pelcim nebija lemts baudīt. Tik tiešām laimīga izrādījās trešā reize izlases rindās – pret Somiju. Arī šajā spēlē viņš guva vārtus, un Latvijas izlase uzvarēja – 1:0.

Latvijas futbola vēsturē tā bieži negadās (vēl prātā nāk Andreja Štolcera debija Maskavas „Spartak” rindās (ja nemaldos 5 vārti 5 spēlēs), tāpēc „SA” aicināja 21 gadu veco Ēriku, kurš tobrīd spēlēja Dienvidkorejas kluba „LG Cheetahs” sastāvā, uz sarunu (kamēr dzelzs karsta).

„- Patiešām nespēju pateikt, kā tas man izdevās. Tagad jau var rakstīt "Pelcis - gols". Pēc šiem trim vārtu guvumiem ir parādījusies pārliecība par savām spējām, taču nevajag domāt, ka tā arī turpināšu ar rezultatīvu sitienu izcelties katrā mačā.
- Spēlē pret Somiju tu iznāci laukumā uz maiņu otrajā puslaikā. Kāds tev bija trenera Gerija Džonsona dotais uzdevums?
- Tieši tāds, kādā veidā guvu vārtus. Pirmajā puslaikā mums nekādi neizdevās noslēgt centrējumus no laukuma malām ar precīzu sitienu. Pēdējās nodarbībās es vairākkārt izcēlos šādās situācijās, tā kā man bija jāatkārto treniņos iespētais. Nesaprotu, kā man Korejā neizdodas gūt šādus vārtus. .. Neesmu pārliecināts, vai mūsu kluba vadītājiem ir interese par manu spēli Latvijas izlasē. Ja es pateiktu viņiem, ka esmu guvis desmit vārtu, tas neko neizteiktu. Varbūt vienīgi mans vārtu guvums spēlē pret Skotiju viņiem varētu būt ievērības cienīgs rādītājs.
- Kā tu nokļuvi tik tālā valstī kā Koreja?
- Tas notika diezgan vienkārši. Kad pārgāju no "Žalgira" uz "Skonto", starpsezonu periodā mēs devāmies uz treniņnometni Izraēlā. Tur bija arī Korejas kluba menedžeri, kuri ieraudzīja manu spēli uz uzaicināja uz komandu "LG Cheetahs" pat bez speciālas pārbaudes, kas pāreju gadījumos ir ierasta. Uzreiz no Izraēlas pa taisno devos uz Koreju, neatgriežoties kopā ar "Skonto" komandu Rīgā. Atceros tik labi, kā tas būtu noticis nupat, - Korejā ierados pērnā gada 21.martā. ..
- Kāda ir tava situācija Korejas komandā? Vai izdevies iegūt stabilu vietu sastāvā?
- Sākumā vēl spēlēju diezgan bieži - apmēram 50 procentu no visa spēļu skaita. Ierados Korejā teicamā sportiskajā formā, un viss tik lieliski izdevās. Tomēr vēlāk sākās kritums. Pat nezinu tā iemeslus - turienes laika apstākļi vai Korejas nacionālo treniņu vai ēdienu īpatnības. Attaisnojumus nemeklēšu, taču pamatsastāvā vairs netiku iekļauts. Tomēr turpināju regulāri braukt uz spēlēm, iet laukumā uz maiņu, un tas turpinās arī šogad. ..
- Šķiet, ka pirms līguma termiņa beigām tev būs grūti atgriezties Eiropā, jo par tevi tika samaksāta visai iespaidīga transfēra summa - 500 000 ASV dolāru. Vai tā ir tiesa?
- Visticamāk, tāda arī bija mana transfēra summa. Iespējams, ka šobrīd tā ir pārāk augsta, tomēr, kas zina - futbolistu cenas pasaulē visu laiku aug. Var būt, ka Eiropā nokļūšu agrāk nekā 2002.gadā. Patlaban no Korejas ir tikai viens ceļš - uz labu Japānas klubu. Šobrīd Eiropas komandās ir maz korejiešu, jo par viņiem nav intereses. Iespējams, ka tā palielināsies, tuvojoties Eiropas čempionātam. Korejā futbolisti nav slikti, taču uz Eiropas klubiem viņi īpaši neraujas.”

Sportacentrs.com atkāpe: Pie trešajiem vārtiem „cilvēks – gols” arī apstājās, izlasē kopā aizvadīdams 5 spēles, un drīz Pelcis pārtrauca futbola spēlēšanu profesionālā līmenī. Tomēr, ja gadās vērot LMT Virslīgas sacensības, kurās piedalās FK „Jelgava”, pievērsiet uzmanību spēlētājam ar 8. numuru.

Uzvarēt ir jāmāk

Kad pirms 11 gadiem pēc gruzīnu speciālista Revaza Dzodzuašvili Latvijas izlases uzmešanas lieka dolāra vārdā pie valstsvienības stūres stājās omulīgais brits Gerijs Džonsons, izlases spēlētāji burtiski atplauka, jo anglim labi padevās pārliecības par saviem spēkiem iedvešana saviem padotajiem. Rezultāts bija pāreja no „gruzīnu lapsas” aizsardzības lamatām uz atklāto futbolu un... 7 neuzvarētu spēļu sērija. To pārtraukt izdevās akurāt pirms 10 gadiem, kad draudzības spēlē Rīgā ar 1:0 tika pieveikta Somijas izlase ar pašu Jari Litmanenu un Sami Hīpii sastāvā. Kas to zina, cik ilgi nāktu uzvara Džonsonam, ja viņa kāršu kavā nebūtu trāpījies kreica kalps – Ēriks Pelcis.

„Sestdien vakarā pēc spēles pret Somijas izlasi .. treneris Džonsons varēja ar gandarījuma sajūtu paziņot: "Tagad vairs žurnālisti nevarēs rakstīt, ka manā vadībā nav izcīnīta neviena uzvara." Kā zināms, viņa neveiksmju sērija bija ievilkusies - septiņās oficiālajās spēlēs nebija nevienas uzvaras, turklāt pēdējos piecos mačos bija piedzīvoti vienīgi zaudējumi.”

Anglis gan pārliecību par savu puišu spējām nezaudēja un, noskatījies Latvijas hokeja „pavasara trakumā”, no savas kabatas pasūtīja līdzjutējiem bungas. Tās gan vēl netika pagatavotas uz spēli pret Somiju, toties Gerijs pirmo reizi Latvijas futbola vēsturē pēc spēles devās uz tikšanos ar izlases faniem tribīnēs!

„Saprotams, ka no fanu mutēm nācās dzirdēt arī skarbākus jautājumus par izlases spēles stilu un rezultātiem, tomēr kopējā gaisotne ir pozitīva. Atšķirībā no sava priekšteča Revaza Dzodzuašvili anglis Džonsons liek uzsvaru uz skatāmu spēli savas komandas izpildījumā. Tādējādi arī neveiksmju gadījumā viņš nezaudē savus atbalstītājus, jo ir vismaz gandarījums par redzēto futbolistu izrādi. Toties gruzīns Dzodzuašvili visu lika uz rezultātu, tādēļ pēc zaudējumiem tika kritizēts gan par slikto rezultātu, gan par neizteiksmīgo spēli.

Aizvadītā spēle pret Somiju vēlreiz apstiprināja to, ko Džonsons teica uzreiz pēc stāšanās pie mūsu valstsvienības stūres, - Latvijas futbolā ir labi uzbrukuma spēlētāji, kuri netiek pienācīgi izmantoti, .. arī 21 gadu vecais Ēriks Pelcis, kurš savā karjerā tikai trīsreiz spēlējis Latvijas izlasē.”

Par uzvaru Latvija varēja priecāties, bet par izpildījumu ko teikt bija bijušajam vienības galvenajam trenerim Jānim Gilim: „Šobrīd komanda, protams, neparādīja to spēli, ko var parādīt atbilstīgi savām spējām. Mačā pret Somiju "izkrita" vairāki spēlētāji, tāpēc komandas sniegums nebija sabalansēts. Astafjevu nevarēja redzēt tik spilgti kā citreiz vidējā līnijā. Arī malējie pussargi, uz kuriem Džonsons liek lielu uzsvaru, nebija tik agresīvi un bīstami. Neredzēju komandas spēli no tās koncepcijas un filozofijas, ko Džonsons vienmēr akcentē, - nebija nekāda uzbrukuma futbola. Viss interesantais un bīstamais mūsu komandas izpildījumā tika izveidots pretuzbrukumos. Tātad šodien komanda labāk izskatās pretuzbrukumos, jo mūsu futbolistiem pietrūkst spiediena un agresivitātes. Aizsardzība nospēlēja pietiekami stabili. Tomēr arī somi atstāja viduvējas komandas iespaidu. Viņiem pietrūka elastības, un Litmanenam bija grūti tādā kompānijā sevi realizēt.”

Sportacentrs.com atkāpe: Džonsona prieki nebija ilgi. Viņa vadībā tika izcīnītas uzvaras vēl tikai viesos pār Sanmarīno (1:0) un Lihtenšteinu (2:0), bet pēc 2001. gada 25. aprīļa neizšķirta savās mājās pret Sanmarīno (1:1) atlīdzību par Gerija galvu bija gatavi solīt arī miermīlīgie Latvijas izlases līdzjutēji, un Džonsons devās atpakaļ uz Britu salām.

Vai nu Latvijas Basketbola savienība iztiks bez pigoriem?

Nav zināms, kurš to izdomāja, taču LBS izsludinātais konkurss par tiesībām rīkot valsts čempionātu ar lemšanas termiņu vakar uz brokastu laiku pēc nopietni pārdomāta pasākuma neizskatījās. „Iepriekšējā sezonā Latvijas čempionāta rīkošana tika uzticēta sabiedrībai ar ierobežotu atbildību "LBL-2000". .. Līgums starp "LBL-2000" un LBS par valsts meistarsacīkšu rīkošanu (precīzāk - čempiona titula izcīnīšanu) tika parakstīts sezonas gaitā. Par "LBL-2000" direktoru tika iecelts Jānis Janševics, .. kurš nelocījās pēc pirmā vēziena ar mietu. Piemēram, LBL fināla laikā Valters pieprasīja uz spēlēm iecelt konkrētus tiesnešus, bet līgas direktors šim spiedienam nepakļāvās.”

Iespējams, kādam Janševics traucēja, taču tādā gadījumā visu varēja organizēt daudz elegantāk. Tomēr, kā zināms, jo garāks cilvēks, jo lielāka vēja pretestība viņam jāpārvar. Ja sāk pūst, sīkajiem tomēr vieglāk, bet Grigaļāvičs nekāds mazais vīrs vis nav. „Pirms pāris nedēļām "LBL-2000" valde, kurā ir deleģēti visi seši LBL klubi, vienbalsīgi (!) atbalstīja Janševica darbības programmu nākamajai sezonai, un tas ir pat fiksēts šīs sēdes protokolā. .. Pagājušajā gadā Latvijas čempionāta sarīkošanas tiesības par Ls 1000 tika pārdotas SIA "LBL-2000"”. Tagad valdes sēdē „tika pat atrunāts, cik tad SIA "LBL-2000" būs jāmaksā LBS par čempionāta sarīkošanas tiesību nopirkšanu. Ņemot vērā inflāciju, tika pieminēts pērnā gada skaitlis plus vēl 10%, jeb Ls 1100. Neviens iebildumus pret Grigaļāviča vēlmēm necēla. Saprotot, ka SIA "LBL-2000" var turpināt sadarbību ar LBS, SIA direktors Jānis Janševics un viņa komanda jau ir ievadījusi sarunas par sponsoriem par nākamo sezonu, un teju teju ar dažiem tiks parakstīti sadarbības līgumi, ir sastādīts pagaidu spēļu kalendārs, kurš izsūtīts visām komandām. Tomēr 2.jūnijā Janševics no LBS ģenerālsekretāra rokām saņēma interesantu vēstuli, kurā melns uz balta rakstīts: LBS izsludina konkursu par tiesībām nākamgad rīkot visus Latvijas čempionātus (augstākā, pirmā un otrā līga). Vēstule datēta ar 1.jūniju, bet projektu iesniegšanas termiņš ir 13.jūnijs...”

LBS ģenerālsekretārs pēkšņās meteoroloģiskās pārmaiņas LBS debesīs skaidroja šādi: „Jau pagājušajā gadā Basketbola savienībai bija šāda ideja, bet tad parādījās SIA "LBL-2000", un nepieciešamības pēc šā konkursa vairs nebija. Šogad šis jautājums atkal ir kļuvis aktuāls un LBS prezidents un viceprezidents nolēma atgriezties pie šīs idejas. Šo konkursu rīkosim tāpēc, ka, pirmkārt, divi SIA "LBL-2000" dibinātāji - es tos nenosaukšu - izteikuši neapmierinātību ar to, ka klubiem par startu čempionātā būs jāmaksā nauda, kaut gan pirms gada bija solīts, ka nekas nebūs jāmaksā. Otrkārt, veicot šādu konkursu, mēs gribam uzzināt, cik tad patiesa ir Latvijas sabiedrības interese par basketbolu. Vai tiešām ir tā, ka basketbols ir pats populārākais sporta veids Latvijā? Ar konkursa starpniecību mēs uzzināsim, vai par mums ir interese.”

Sportacentrs.com atkāpe: Īstenībā jau – bez komentāriem. Ja ļoti gribas, tad trīs. Pirmkārt, ja esi vēris vaļā muti par naudas lietām un tās saskaņojis, konkursa izsludināšana pēc tam ne tikai izskatās pēc „uzmešanas”, bet tāda arī ir, un par to biznesa pasaulē var dabūt pa purnu (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē). Otrkārt, ja tev nav sajēgas, ko darīt, pakonsultējies no sākuma ar visiem pēc kārtas, izdari secinājumus un tad rīkojies! Treškārt, sabiedrības interese par basketbolu nav mērāma konkursā par tiesībām rīkot Latvijas čempionātu. Vai LBS noskaidroja, cik organizāciju pieteiktos uz valsts čempionāta rīkošanu hokejā, volejbolā, handbolā, florbolā, vieglatlētikā utt., un tā joprojām, lai noskaidrotu, „vai tiešām ir tā, ka basketbols ir pats populārākais sporta veids Latvijā”?

Pārējās tēmas

Labojot Anitas Stukānes 1979. gadā augstkalnē Mehiko uzrādīto rezultātu tāllēkšanā (6, 79m), par Latvijas jauno rekordisti kļuvusi Valentīna Gotovska (6,82m). Pēc Serģa un Rasmaņa veselības likstām pasaules čempionāta motokrosā ar blakusvāģiem kārtējā posmā Francijā tika izcīnīta uzvara, un arī kopvērtējumā Latvijas ekipāža izvirzījās vadībā. Voldemārs Lūsis šķēpmešanā izpilda olimpisko spēļu normatīvu, aizlidinot šķēpu 82,28m tālumā, pievienojas 34 jau dalību spēlēs nodrošinājušajiem, kā arī var sākt gatavoties Latvijas karoga nešanai atklāšanas parādē, par ko vēl nenojauš ne viņš, ne pārējie. Pirmos 2 punktus Latvijas čempionāta 8. kārtā pēc neizšķirta spēlē pret „Ventspils” komandu zaudē tā laika nemainīgie Latvijas futbola līderi „Skonto”. Larisa Neilande, oficiāli atvadījusies no tenisa, nav spējīga pretoties iemīļotās spēles kārdinājumam un Francijas Atklātajās meistarsacīkstēs startē gan dubultspēļu, gan jaukto dubultspēļu turnīrā, abos gan zaudējot jau 1. kārtā. „SA” pētot, kāpēc cilvēki ir ar mieru kļūt par dažādu sporta veidu tiesnešiem, basketbola soģis Juris Kokainis bilst, ka „ir dažās profesijas, kuras ir diagnozes, un arī basketbola tiesnesi var pieskaitīt pie tām”. Arī pārējie piekrīt, ka Latvijā ar sporta sacensību tiesāšanu nopelnīt nevar, un tas ir hobijs un iespēja palikt iemīļotajā sporta veidā. Vienīgā Latvijas vingrotāju kadru kalve atrodas Miera ielas sporta skolā, kur sportisti trenējas bez ventilācijas, turklāt uz ārzemēm aizbraukuši vis jēdzīgie treneri, atskaitot 32 gadus veco Artūru Mickeviču. Lai tādos apstākļos tiktu pie Latvijas sporta vēsturē pirmās zelta medaļas (Vihrovs) un pēc 4 gadiem izcīnītu sudrabu (Saproņenko), ir jānotiek brīnumam, precīzāk – diviem. Jefims Klementjevs kanoe airēšanā gatavojas savām pēdējām olimpiskajām spēlēm un ar nožēlu atzīst, ka „konkurentiem laivas ir aplīmētas ar sponsoru logo, bet man vienīgais, kas uz tās uzrakstīts, ir paša vārds un uzvārds”, bet intervijā „SA” olimpiete paukošanas ar špagu disciplīnā Jūlija Vonsoviča stāsta, ka viņas bērnībā ļoti populāra bērnu vidū bijusi filma par trim musketieriem...