Kosmētika un fotošops nepalīdzēs

Pasaules čempionāts Rūpoldingā tuvojas beigām. Tajā ir savi varoņi un atklājumi. Latvijas biatlonisti objektīvi diezin vai varēja cerēt būt starp pirmajiem vai starp otrajiem, bet tomēr piekritīsiet, ka tika gaidītas augstākas vietas nekā vietas septītajā desmitā (labākajā gadījumā). Mūsu biatlonistiem Rūpoldingā vēl ir atlicis piedalīties stafetēs (piektdien 4x7,5 km vīriešiem, bet sestdien 4x6 km sievietēm), taču tās diezin vai varēs mainīt kopējo iespaidu. Reālu cerību uz augstām vietām (tas šajā gadījumā nozīmētu tuvu desmitniekam vai spēkošanos par tikšanu desmitniekā) nav. Ja notiks citādi, tad tas būs patīkams pārsteigums.

Siltā laikā startēt beigās ir neizdevīgi un to jūt visi. Pat tie, kas sprintā un iedzīšanā startēja otrajā starta grupā vai trešās starta grupas sākumā sūdzējās par "izbradāto" trasi. Arī lielajām komandām dažreiz gadās netrāpīt desmitniekā vai kaut astotniekā slēpju sagatavošanā, kam mūsdienu biatlonā ar tā slēpošanas ātrumu ir milzīga nozīme (krievu biatlonistu neveiksmes jauktajā stafetē un sprintā). Andreja Rastorgujeva slimošana sezonas vidū un starts Eiropas čempionātā pusslimā stāvoklī arī būtiski ietekmēja viņa gatavību pasaules čempionātam (pirmām kārtām slēpošanu). Tie visi ir objektīvi iemesli un tie reāli un būtiski ietekmē rezultātu. Par to pat nav jāstrīdās. Bet... Neesot klāt un nezinot visas gatavošanās nianses jeb nepārzinot komandas "virtuvi", nebūtu korekti kategoriski apgalvot, ka mūsu biatlonisti - pirmām kārtām tas attiecas uz līderiem Edgaru Piksonu un Andreju Rastorgujevu - ir ļoti slikti gatavojušies sezonas galvenajām sacensībām (uz junioriem tas varbūt neattiecas, viņiem tomēr galvenais ir sava vecuma čempionāts), taču ir arī acīmredzama mūsu atpalikšana un ne ar kādu kosmētisko remontu to noslēpt nevarēs. Pērn Piksons ieņēma 8. vietu 10. km distancē, bet šogad palika tikai devītajā desmitā. Tikai ar vienu kļūdu šaušanā Edgaram tikai 65. vieta 20 km distancē. Neizdevīga starta pozīcija? Tā noteikti nebija izdevīga, bet... 38 gadu vecais poļu veterāns un Polijas izlases "spēlējošais treneris" Tomašs Sikora startēja 132., bet finišēja 37. vietā. Tas, ka tie, kuri ir guvuši punktus sezonas laikā Pasaules kausa posmos, startē pirmajās grupās, ir tikai pareizi un taisnīgi. Piedalaties, gūstiet punktus un jūs arī būsiet pirmajās divās vai kaut trešajā starta grupā. Lai pilnvērtīgi sagatavotos visai sezonai un to pilnā apjomā aizvadītu - nav līdzekļu. Nav pilnvērtīgas sezonas - nav labu starta vietu pasaules čempionātā, kas siltā laikā ļoti ietekmē. Apburtais loks. Tiesa, 20 km distances veikšanas laikā vairs tik silts nebija un trase Rūpoldingā jau bija krietni cietāka (daudzu ārvalstu biatlonistu atzinums). Labi, ja tā būtu vieta piektajā desmitā, tad varētu teikt, ka ietekmēja starta pozīcija, bet tagad... Tā ka pirmām kārtām laikam tomēr jārunā par paša gatavību, bet tikai pēc tam jāpiemin objektīvie apstākļi, kas neļāva sasniegt pieņemamu rezultātu. Tātad kaut kas gatavošanās procesā tika izdarīts nepareizi. Pēc šajā pasaules čempionātā vien ieņemtajām vietām neizdarīsim uzreiz krasi iznīcinošus secinājumus par Rastorgujevu un Piksonu, nav viņi tik vāji, cik zemas šoreiz bija viņu vietas Rūpoldingā, taču viņi arī noteikti nav pietuvojušies elitei. Viennozīmīgi. Vai viņiem un pārējiem ir iespējas tai pietuvoties - tas jau ir cits jautājums un te jāatgriežas pie kosmētikas un fotošopa.

Ja Latvijas biatlonitsiem kāds tagad iedotu miljonu latu vai kaut eiro, tad tas nenozīmē, ka jau nākamgad pasaules čempionātā vai Soču olimpiskajās spēlēs būtu medaļa. Tas nenozīmē, ka mums uzreiz uzrastos virkne labu treneru. Nebūtu. Neuzrastos. Taču būtu daudz lielāka varbūtība, ka varētu paspēkoties par augstām vietām un - kas ir vēl svarīgāk - būtu lielāka varbūtība jauno biatlonistu progresam. Šodien es iedodu lielu naudu, bet rīt jau ir rezultāts - sportā tā nenotiek. Rezultātam ir jāveido bāze. Mūsu savulaik spēcīgākie biatlonisti Oļegs Maļuhins un Ilmārs Bricis nesāka gūt panākumus ne pirmajā, ne otrajā un pat ne ceturtajā gadā, turklāt tagadējo konkurenci biatlonā pat salīdzināt nevar ar to, kāda tā bija toreiz vai kaut pirms 6-7 gadiem. Viss biatlonā attīstās, konkurenti iet uz priekšu, bet mēs labākajā gadījumā stāvam uz vietas. Tas, ka mūsu pasaules čempionāta debitanti, nesenie vai vēl esošie juniori ieņēma salīdzinoši zemas vietas, nav nekāda traģēdija un tas nenozīmē, ka viņiem nav nekādas perspektīvas. Turpat netālu bija lielākā daļa viņu vienaudžu, bet šā gada divkārtējā pasaules junioru čempione holandiete Čardine Sloofa, piemēram, sprintā zaudēja visām mūsu meitenēm. Taču perspektīva būs tikai tad, ja vismaz 3-4 gadus būs iespēja pilnvērtīgi strādāt un attīstīties nevis tikai iespēju robežās piedalīties. Nevajag, nosacīti izsakoties, miljonu uzreiz, vajag trīs reizes mazāk, bet vairākus gadus pēc kārtas. Pretējā gadījumā nekas nemainīsies.