Biedriņa pēdējā sezona?! II

Raksta pirmo daļu variet izlasīt šeit: http://www.sportaavize.lv/07032012-biedrina_pedeja_sezona_i

Nespēj savākties grūtībās

Bet kā jau visās pasakās – tās reiz beidzas. Nevēlos apgalvot, ka Biedriņš dzīvoja pasakā. Viņa panākumi bija mērķtiecīga darba rezultāts. Aģentu, treneru izstrādāts un Andra izpildīts. Bet tomēr šis lēciens karjerā bija pārāk straujš, lai mūsu basketbolists spētu to pilnībā sagremot ar vēsu galvu. Gan finansiālā, gan emocionālā, gan panākumu ziņā. Jebkuram cilvēkam uz galda nolikti 54 citroniņi komplektā ar fanu sajūsmu no Kalifornijas līdz Pušmucavai sagrozītu galvu, citam vairāk, citam mazāk, bet apreibtu jebkurš. Pēc fenomenālās piektās NBA sezonas, kad basketbolista kontu jau bija papildinājuši pirmie 9 miljoni, sekoja Baiga Vasara kopā ar Latvijas izlasi. Tovasar režīms un darbs pie fiziskās sagatavotības un meistarības noslīpēšanas nebija attiecīgajā līmenī. Sekoja pirmās grūtības – vairākas traumas, kas 6.sezonā ļāva Biedriņam laukumā iziet vien 33 spēlēs. Rezultātā spēles laiks krities no 30 uz 23 minūtēm, rezultativitāte pat uz vairāk nekā pusi no 11,9 uz 5 punktiem, un, pats svarīgākais, pamatīgi iedragāta pārliecība. Andris pēc būtības nav tas pārliecinātākais basketbolists, ne tuvu nav tāds killers kā Džordans vai Braients, kuri zina, lai cik slikta būtu diena, bet savu pretspēlētāju apspēlēt izdosies regulāri. Biedriņa pārliecība tika būvēta gadiem ar mērķtiecīgi un precīzi izstrādātu treniņdarbu, īpašu uzmanību veltot fiziskajai sagatavotībai, kas bija galvenais viņa trumpis. Andris laukumā vienmēr ir juties spēcīgāks, ātrāks, ņiprāks, izturīgāks par saviem oponentiem. Bet te pēkšņi savainojumi vairs neļauj būt tik izveicīgam kā iepriekš, un tas atstāja iespaidu uz Biedriņa psiholoģiju. Un sportā pārliecība par saviem spēkiem ir tāda mistiska lieta – to var ļoti ātri pazaudēt, bet ne tik ātri atgūt. Problēmas ar pārliecību visvairāk Andrim izpaužas brīžos, kad viņš nostājas uz soda metienu līnijas – pēdējās 3 sezonās tā ir vienkārši katastrofa.

Daudzās traumas 2009/10.gada sezonā bija pirmais trauksmes zvans, kurš tā arī palika nesadzirdēts. Kad sākās grūtības, bija nepieciešams krietni rūpīgāks darbs, it īpaši starpsezonā. Jo atgūt pārliecību sportists var, lejot sviedrus treniņos – paveiktais darbs dod spēlētājam drošības sajūtu, ka agri vai vēlu bumbas sāks krist grozā. Bet Biedriņš tam nebija gatavs. Jo līdz tam viss bija gājis uz priekšu gludi bez pārāk lielas iespringšanas. Pēc divām nomuļļātām sezonām mūsu labākais centrs beidzot saprata, ka starpsezonā nepieciešams daudz nopietnāk rūpēties par savu ķermeni un garu, un aizvadītajā vasarā it kā sekoja šis niansētais darbs ar psihologiem un fiziskās sagatavotības speciālistiem. Pirmssezonas treniņnometnē visi bija sajūsmā par Biedriņu, un viens no komandas līderiem Stefons Karijs medijiem bija teicis „Dre is back!”. Diemžēl pulveris Andrim pietika tikai pirmajai spēlei. Otrajā mačā vairs tik viegli negāja, emocijas norima, un Biedriņš padevās. Atkal. Tāpat kā iepriekšējās divās sezonās. Līdz tam visu – LBL, Skonto, jauniešu izlašu turnīri, FIBA Eiropas līga, NBA, „Warriors”, kareivju pamatcentrs, 54 miljoni – Andris iekaroja ar lielu blīkšķi un salīdzinoši viegli. Nepārprotiet – visu cieņu Andrim par darbu treniņos, bet viņa karjeras attīstībā nopietnu šķēršļu līdz NBA 6.sezonai nebija. Tā vien šķiet, ka Biedriņš nav psiholoģiski gatavs ar sakostiem zobiem cīnīties sarežģītās situācijās. It īpaši, ja atalgojuma apmēru sniegums laukumā neietekmē. Ar domu: ko es tur raušos, ja jau nesanāk – naudiņa tāpat kontā ieripo.

Nākotnes „Warriors” un NBA nav

Nesenā Biedriņa izņemšana no sākumsastāva centra pozīcijas, to atdodot nominālajam uzbrucējam Jūdou, parāda, kāda lomu „Warriors” vadība redz savam visilgāk komandā esošajam veterānam. Ilgāk par latvieti no kareivjiem līgā ir tikai centrs Kvamī Brauns, bet bijušajai drafta izvēlei Nr.1 šī ir pirmā sezona Oklendā. Ja pati nosēdināšana uz beņķa vēl neko nenozīmē, jo svarīgāk par spēles sākšanu ir kopējā loma komandā, tad spēles laika samazināšana līdz viencipara skaitlim, turklāt esot traumētam otram centram, jau pieminētajam Braunam, gan ir nepārprotams mājiens, ka Džeksons ar Andri sezonas otrajā pusē pārāk nopietni nerēķinās. Dēļ šī fakta atkal aktualizējušās runas par iespējamo Biedriņa aizmainīšanu, par ko NBA apskatnieki un arī „Warriors” ģenerālmenedžeris Lerijs Railijs runā jau vairāk nekā 2 gadus, kopš sāka buksēt Andra rādītā spēle. Vides maiņa, iespējams, būtu nākusi par labu latvietim, bet pēdējā laikā demonstrētais neadekvātais sniegums relatīvi pret viņa lielo atalgojumu ir bijis galvenais šķērslis, kas kavēja veikt ikvienu potenciālo darījumu. Jo Biedriņš ar savu algu un līguma termiņu nevienam NBA klubam nebija interesants.

Pēc šīs sezonas Andrim būs spēkā līgums vēl uz diviem gadiem par 18 miljoniem ASV dolāru. Ja būtu atlicis vēl tikai gads, tad Biedriņu varētu aizmanīt nākamsezon. Jo komandām ir interesanti spēlētāji ar iztekošiem līgumiem – pēdējā gada kontraktus klubi mēdz izpirkt, tādējādi atbrīvojot vietu algu cepurē (salary cap) jeb budžetā. Bet atlikušie divi gadi atkal ir šķērslis, jo izpirkuma summa būs pārāk liela – krietni lielāka nekā atbrīvotā vieta algu budžetā – lai kāds cits klubs gribētu no tādas šķirties. Līdz ar to visticamāk arī nākamsezon Andris nebūs interesants nevienai citai NBA organizācijai, un nāksies „Warriors” pašiem cīnīties ar Biedriņu, turpinot cerēt uz sava visapmaksātākā centra augšāmcelšanos. Vai arī... pašiem izpirkt latvieša līgumu, oficiāli pārtraucot sadarbību. Ņemot vērā pēdējo notikumu attīstību, tas šķiet visloģiskākais solis no kluba puses. Protams, jaunais kluba īpašnieks Džo Leikobs nelabprāt šķirsies no nedaudz mazāk par 18 miljoniem dolāru tikai par to, lai kāds sakravātu savas mantiņas un vairs nenāktu uz darbu. Bet nekas cits neatliks – ja „Warriors” atstās Biedriņu savā budžetā un ņems palīgā vēl kādu centru, tādejādi izejot ārpus NBA atļautajiem algu griestiem, maksāt nāksies vēl vairāk, jo klāt nāks luksusa nodoklis (luxury-tax). Precīza līguma izpirkšanas summa tiktu noteikta sarunās starp klubu un Andra pārstāvjiem, bet visticamāk tā būtu apmēram 15 miljoni.

„Pasaules gals!”, gan jau iesauksies kāds kaislīgāks Biedriņa fans. Es oponēšu. Tieši otrādi – tas, iespējams, būtu labākais, kas ar Andri var notikt. Tāpat kā biznesa vidē, arī sportā katra atlaišana ir jāuztver kā jauna iespēja. Ir acīmredzams, ka šobrīd latvietis ir iestrēdzis „Warriors”, fiziski un garīgi. Redzot, kā Biedriņš pamazām atdod savu vietu komandā citiem, maz ticams, ka nākamajā sezonā pēkšņi kaut kas mainīsies, un Džeksons atkal sāks uzticēties latvietim. Būsim reāli – Andrim nākotnes Oklendā nav. Vai viņam ir nākotne kādā citā NBA organizācijā? Teorētiski, protams, ir, jo 7 pēdas gari centri ar 8 sezonu pieredzi līgā uz katra stūra nemētājas. Bet skaidrs, ka neviens klubs vairs nepiedāvās Biedriņam pamatcentra lomu, un piedāvātais atalgojums varētu būt vien pāris miljonu dolāru sezonā. Par finansiālo labklājību Andrim savā dzīvē visticamāk vairs nebūs jāuztraucas, bet vai viņš būs apmierināts ar rezervista lomu un labākajā gadījumā 15 minūtēm laukumā? Diezin vai. Jo tie būtu tie paši vēži, tikai citā kulītē. Pēdējās trīs sezonās NBA basketbols Biedriņam vairāk ir bijis psiholoģiskais slogs, nevis dzīves piepildījums. Tad kāpēc darīt to, kas vairs nesagādā prieku un pa lielam arī nepiepilda naudas maku, kurš būs jau tik pilns, ka pat vairs netaisās ciet?

Biedriņam jāatgriežas Eiropā

Basketbols nesākas un nebeidzas ar NBA. Šo spēli ļoti labi pieprot arī Vecajā kontinentā. Jūs sapratāt pareizi – Biedriņam jāatgriežas Eiropā. Nav jēgas vairs palikt NBA, pēdējie gadi tur Andri vienkārši degradē. Iznīcina. Gan kā basketbolistu, gan kā personību. Nekad neticēšu, ka sevi cienošs, ambiciozs vīrietis (zinot Andri personīgi, apgalvošu, ka viņš tāds ir) var būt pa īstam laimīgs situācijā, kurā viņš profesionāli absolūti netiek novērtēts, un par viņa performanci cilvēki bieži pat zobojās. Lai cik miljonus viņam maksātu. Teikšu atklāti – ja basketbols ir tāds, kādu šogad NBA rāda Biedriņš, tad labāk basketbolu nespēlēt vispār. Tad labāk darīt jebko citu, nodarboties ar biznesu vai ko tml. Andra finansiālās iespējas un kontakti noteikti ļautu viņam būt veiksmīgākam biznesā nekā deldējot basketbola komandas rezervistu soliņu. Var jau būt, ka notiek brīnums, un, nonācis citā NBA komandā, Biedriņš atdzimst un atkal sāk rādīt savu ziedu gadu sniegumu, bet, reāli skatoties, tas diez vai notiks. NBA jau ir sava Pelnrušķīte (Džeremijs Lins), un divām vienā un tajā pasakā vietas nav. Lai arī Lins ir tikai 2 gadus jaunāks par Andri, taivāniešu izcelsmes amerikānim šī ir tikai otrā sezona. Maz ticams, ka kāds klubs noticēs ievērojami spēles kvalitāti zaudējušam 8-gadu veterānam un dos viņam tādu iespēju, kādu Linam deva Ņujorkas „Knicks” galvenais treneris Maiks D’Antoni. Naudas maks Biedriņam būs piepildīts, tagad jāsāk piepildīt sirds ar dzīvesprieku, un, paliekot NBA, viņš to izdarīt nespēs.

Kur spēlēt Eiropā? Varianti ir vairāki. Viens no tiem būtu atgriezties Latvijā, piemēram, valsts čempionvienībā „VEF Rīga”. Izklausās utopiski? Varbūt. Bet ne nereāli. Sportiski Biedriņš iegūtu, jo būtu neapšaubāms komandas līderis, un varētu spēlēt, cik vien pašam labpatīkas. Arī komandas taktika uzbrukumā būtu pietiekoši daudz vērsta uz Andri, un basketbolu viņš varētu izbaudīt krietni vairāk nekā pēdējās 3 sezonās „Warriors” komandā. Par finansēm Biedriņam pārlieku nebūtu jāraizējas, bet savs pusmiljons-miljons eiro sezonā viņam būtu jāmaksā. Tas būtu nedaudz zem Andra tirgus vērtības Eiropā un nepieciešams, lai Andris nosegtu savas ģimenes operatīvos izdevumus. Kur lai VEFs atrod tādu naudu? Ja Biedriņš patiešām piekristu spēlēt Rīgā, tad naudu atradīs – ja Rīgas „Dinamo” samenedžēja miljonu gandrīz pensionētam Sandim Ozoliņam, gan jau atradīsies kāds basketbolu mīlošs mecenāts, kurš ziedos miljonu labākajos gados esošajam Biedriņam. Garīgi viņš arī iegūtu, jo arī Sprīdītis reiz saprata – nekur nav tik labi kā mājās. Ja Biedriņš piekristu spēlēt Rīgā, ap viņu varētu izveidot Eirolīgas līmeņa komandu. Andris atkal kļūtu par nacionālo varoni, un tauta viņu nēsātu uz rokām. Tas viss varbūt izklausās pasakaini, bet īstenībā ir ļoti reāli. Svarīgi, lai Biedriņš patiešām izlemj atgriezties Latvijā, pārējais ir sakārtojams. Bet visticamāk tuvākajā laikā tas nenotiks. Jo nolaisties no debesīm (NBA) pa taisno uz zemes (LBL, BBL, VTB?, Eirokauss?) varētu būt pārāk sāpīgi. Labāk tomēr nedaudz pakavēties pa vidu mākoņos (Eirolīga). Papildus tam spēlēšanai Rīgā varētu būt vēl citi mīnusi. Līdz ar Latvijas basketbola fanu mīlestību nāktu arī lielas cerības, kas atkal uzliktu papildus slogu uz mūsu labāko centru. Ekstra spiediens noteikti ir mazākais, ko šobrīd Andris vēlās. Tāpat neaizmirsīsim par daudzajiem dzimtenes draugiem, kas kopā ar plašajām Rīgas izklaides iespējām var atkal Andri novirzīt no pareizā ceļa. Turklāt, no Biedriņa pēdējās viesizrādes mājās valstsvienības rindās 2009.gadā spēlētājam varētu būt palikušas ne tās patīkamākās atmiņas. Šie visi faktori varētu noliekt basketbolista izvēles svara kausus ne par labu Rīgai.

Ja tomēr Biedriņš vēl nav gatavs atgriezties mājās, tad kur citur spēlēt Eiropā? Loģiskākais variants būtu kāds Spānijas ACB līgas klubs, kurš spēlē arī Eirokausos, vēlams Eirolīgā. Abu vareno futbola klubu – Real un Barcelona – basketbola departamenti selekciju veic ļoti nopietni, un viņi varētu arī nebūt ieinteresēti Andra pakalpojumos. Ja arī latvietis nonāktu kādā no šiem superklubiem, kur ir garantijas, ka ar viņu nenotiek tas pats, kas pēdējos gados Oklendā – rezervistu soliņš ar 10-15 minūtēm laukumā? Visatbilstošākā vieta Biedriņam šobrīd šķiet Kristapa Valtera pārstāvētā Malagas „Unicaja”, kura arī ir stabila Eirolīgas vērtība. Pirmkārt, „Unicaja” nav tik dziļš sastāvs kā abiem Spānijas grandiem, un, ja vien komandā pēkšņi neparadās kāds izcils talants, Biedriņam vajadzētu būt komandas centram Nr.1. Starp citu, NBA lokauta laikā Malagas kluba vadība bija interesējusies pie Valtera, vai viņš nevarētu palīdzēt dabūt Andri uz Andalūziju. Otrkārt, Malaga ir viena no labākajām vietām, kur dzīvot Eiropā. Temperatūra ziemā reti kad noslīd zem +10 grādiem, kas pie Kalifornijas saulītes pieradušajam Biedriņam varētu būt svarīgi. Mūsu centrs varētu iegādāties skaistu villu Vidusjūras krastā, kur dzīvot kopā ar savu ģimeni. Tā kā „Unicaja” gadījumā Biedriņš varētu apvienot gan sportiskos, gan privātos mērķus. Protams, divi latvieši vienā pilsētā vienmēr ir zināms risks, bet nav zināms, vai Kristaps Valters atgriezīsies Costa del Sol krastos arī nākamsezon.

Vēl Spānijā ir tāds klubs kā „Gran Canaria 2014”, kurš bāzējas Spānijai piederošajās Kanāriju salās. Tur klimats ir vēl patīkamāks nekā Malagā – temperatūra visa gada garumā nenokrīt zem +20 grādiem. „Gran Canaria” spēlē ACB līgā un regulāri piedalās arī ULEB Eirokausā, tā kā arī sportiski Biedriņš spēlētu augstākā līmenī nekā, piemēram, atgriežoties Rīgā. Eiropā vēl ir daudz labu pilsētu, kurās Andris varētu gan spēlēt labu basketbolu, gan labi dzīvot – Milāna, Roma, Atēnas, Barselona, Madride, Stambula, Telaviva u.c. Izvēle Biedriņam Vecajā kontinentā būtu.

Svarīgi nonākt uzvarētāju komandā

Izvēloties nākotnes komandu, svarīga ir vēl viena nianse – Andrim jānonāk uzvarošā komandā, kura cīnās par tituliem. Spēlēšanā tādā vienībā uzliek papildus atbildību, bet regulāri uzvarošam sportistam veidojas pavisam cita attieksme pret saviem pienākumiem, pret spēli kopumā. Un gūtās pozitīvās emocijas pēc lielām uzvarām atsver visu smago ieguldīto darbu un spiedienu, ko ikdienā izjūt nopietnas komandas pārstāvošie sportisti. Atļaušos apgalvot, ka Biedriņš vēl nekad savā karjerā nav spēlējis pa īstam uzvarošā un harizmātiskā komandā. Iepriekšējās 7 NBA sezonās tikai reizi izdevās izjust izslēgšanas spēļu atmosfēru. 2007.gadā kareivju fanu radītā kustība „We Believe” (mēs ticam) radīja fantastisku atmosfēru Oklendā, un tās iespaidā „Warriors” kā 8.vieta Rietumu konferencē spēja sarūgtināt ar pirmo numuru izlikto Dalasas „Mavericks”. Goldensteitas pārsvars bija tik nomācošs, ka tribīnēs jau parādījās plakāti „Nelly smokes Cuban” – Dons Nelsons mīlēja aizkūpināt kubiešu cigārus un tajā brīdī „izsmēķēja” Dalasu ar tās kolorīto īpašnieku Marku Kjūbanu (Marc Cuban) priekšgalā. Tālāk par otro kārtu tikt neizdevās, bet iekļūšana tikai astotniekā vien deva spēlētājiem fantastiskas emocijas, un tā sezona noteikti bija pozitīvākā Andra NBA karjerā.

Daudziem sportistiem spēlēšana klubos ir grūts darbs, kurš vairāk nodrošina iztiku viņu ģimenēm uz mazāk piepilda viņu sportiskās ambīcijas un sirdis. Nepieciešamo piepildījumu spēlētāji cenšas iegūt, pārstāvot Nacionālās valstsvienības. Diemžēl Biedriņa gadījumā arī spēlēšana izlasē vairāk ir devusi negatīvas emocijas nekā pozitīvas. Visi ļoti labi atceramies, kā Latvijas izlasei beidzās gan 2007., 2009.gada Eiropas čempionāti, un pēc šādām neveiksmīgiem turnīriem prieka nav nevienam sevi cienošam basketbolistam. Papildus vēl visas publiskās „atraugas”, kas sekoja 2009.gada turnīram, un nav jābrīnās, ka Andris no valstsvienības gribēja būt pēc iespējas tālāk. Pa vidu starp abiem čempionātiem bija 2008.gada kvalifikācijas cīņas, kurās uzvaru bija vairāk nekā zaudējumu, un Biedriņš bija lielisks, bet tas kopumā neatsvēra abos finālturnīros iegūtās mieles. Starp citu, 2008.gadā pie Latvijā daudzu apsmietā serbu trenera Nenada Trajkoviča Andris rādīja savas dzīves labāko basketbolu, vidēji mačā gūstot 22 punktus (otrs rezultatīvākais kvalifikācijas turnīrā aiz Francijas izlases zvaigznes Pārkera) un izcīnot 14 bumbas zem groziem (labākais rādītājs kvalifikācijā). Biedriņš un 22 punkti spēlē?! – tas šobrīd izklausās tikpat neticami kā Mārtiņš Cipulis un hat-trick. Ticiet vai nē, bet bija tādi laiki. Un tieši pēc tās vasaras Andris aizvadīja savu labāko sezonu NBA. Jūtiet likumsakarību? Arī šo rindu autors uzskata, ka Biedriņam priekš atdzimšanas noderētu uzspēlēt Latvijas izlasē. Tiesa, pie trenera, kas mācētu viņu izmantot. Vai Andrim būtu jāatgriežas jau šovasar un vai Ainars Bagatskis būtu īstais treneris, tas jau ir cits stāsts un par to kādu citu reizi.

Kopumā Biedriņam karjerā nav bijušas pārāk daudz skaļu uzvaru, viņam nav bijusi komanda, kas cīnītos par nopietniem mērķiem. Tas noteikti arī ir atstājis iespaidu uz Andra domām un emocijām laukumā. Dona Nelsona iespaidā basketbols līdz šim viņam vairāk ir asociējies ar labi pavadītu vakaru nekā ar mērķtiecīgu tiekšanos pēc uzvaras. Atnāksim, uzskriesim, patusēsim, iemetīsim 120, fani priecīgi. Tas nekas, ka ielaidīsim 140. Šosezon pie Marka Džeksona Goldensteita rāda krietni saturīgāku spēli, bet Romu vienā dienā neuzcelt. Ļoti iespējams, Biedriņa karjera un viņa skatījums uz spēli būtu pavisam savādāks, ja viņš būtu nonācis, piemēram, Bostonā pie Doka Riversa vai Sanantonio pie Grega Popoviča. Bet tad visticamāk Andris nebūtu ticis pie iespējas sevi pierādīt un pie tik iespaidīga līguma. Tā kā kopumā viņam ir grēks sūdzēties par karjeru, vienkārši tagad ir jāsaņemas un jāpieņem pareizie lēmumi. Varam tikai iedomāties, kāds fīlings attiecībā pret spēli mūsu basketbolistam būtu, ja „Warriors” regulāri tiktu izslēgšanas mačos un kādreiz aizspēlētos, piemēram, līdz NBA finālam. Vai ja Latvijas izlase kaut reizi būtu iekļuvusi Eiropas čempionāta ceturtdaļfinālā.

Pagaidām tās ir tikai potenciālās nākotnes vīzijas, jo kamēr „Warriors” nav nākuši klajā ar oficiālu paziņojumu, Andris ir kluba īpašums, un nekādas oficiālas sarunas ar Eiropas klubiem nevar tikt uzsāktas. Bet vasara vairs nav aiz kalniem, „Warriors” organizācijai tā visticamāk sāksies jau 25.aprīlī, kad beigsies NBA regulārā sezona, un kareivji 17 reizi pēdējos 18 gados nebūs iekļuvuši play-off. Kluba vadība noteikti jau tagad ir sākusi domāt, ko darīt, lai nākamsezon šo sēriju beidzot pārtrauktu. Un viens no svarīgākajiem lēmumiem būs – ko darīt ar latviešu centru. Vai pašam Biedriņam arī vajadzētu uzprasīties uz līguma laušanu? Iespējams. Tomēr tieši „Warriors” bija klubs, kas deva Andrim iespēju spēlēt NBA, un viņam vajadzētu būt par to organizācijai pateicīgam. Pārāk aktīvu mūsu spēlētāja trīšanos komanda varētu uzskatīt par necienīgu. Tādā gadījumā klubs varētu spiest uz mazāku izpirkuma maksu. Tāpēc Biedriņam ir jāapbruņojas ar pacietību, un jāgaida, kā atrisināsies situācija. Un Andrim ir jāsaņem maksimāli daudz no tā, ko „Warriors” reizi viņam ir solījuši. Bet kaut kādas izmaiņas ir vitāli nepieciešamas un pēc iespējas ātrāk – ja sekos vēl viena sezona kā šī, tad Andris patiešām var sajukt prātā un gribēs no basketbola būt pēc iespējas tālāk.

Vai Biedriņš vispār grib turpināt spēlēt basketbolu?

Ieskicējot Biedriņa turpmāko karjeras attīstību, ir jāpieskaras fundamentālajam jautājumam – vai Andris pats grib turpināt savu sportista karjeru? Visi apkārt Biedriņam gribēja, lai viņš spēlē basketbolu, un viņš, panākumu motivēts, to ar lielāko prieku arī darīja. Bet tagad, kad panākumu laukumā vairs nav, spēle nevedās, vai Andris vispār grib vēl spēlēt bumbu? No viņa neesam dzirdējuši kvēlas mīlestības izrādīšanas basketbolam, kā to darījuši daudzi citi NBA un arī pašmāju spēlētāji. Drīzāk otrādi – Andris ir paziņojis, ka pēc 30 gadiem metīs nopietnai sportošanai mieru. Neesam dzirdējuši arī apņēmības pilnas vēlmes izcīnīt tik un tik medaļas tādos un tādos turnīros. Biedriņš gribēja nonākt NBA, un to viņš izdarīja. Viņš gribēja nopelnīt miljonus, un arī to viņš ir paveicis. Mēs, Latvijas basketbola līdzjutēji, protams, gribam, lai Andris spēlē līdz 40 gadiem, kļūst par NBA čempionu un ar Latvijas izlasi aizbrauc uz Riodežaneiro 2016.gada Olimpiskajām spēlēm. Bet vai esam aizdomājušies, vai pats Andris to vispār grib? Izskatās, ka negrib. Un mēs nevaram viņam neko pārmest – katram sportistam ir tiesības veidot savu karjeru un dzīvi pēc saviem ieskatiem. Un līdzjutējiem atliek to tikai pieņemt. Arī to, ja viņš pēc vēl vienas sezonas kā šī nolems kārt savas basketbola kedas vadzī. Nebūšu pārsteigts arī par šādu Biedriņa soli, vismaz par viena gada pauzes paņemšanu noteikti.

Tāda šobrīd ir situācija ar mūsu basketbolistu Nr.1. Jautājumu par Biedriņa nākotni ir daudz vairāk nekā atbilžu. Bet skaidrs ir viens – kaut kas ir jāmaina. Uzskatu, ka šobrīd Andrim ideālais variants būtu tikšana vaļā no kareivju gūsta un atgriešanās Eiropā. Nav izslēgts, ka pēc pāris veiksmīgiem gadiem Eirolīgā Biedriņš atkal var atgriezties NBA, bet jau citā kvalitātē. Bet pats svarīgākais ir, lai Biedriņš atkal gūtu prieku no basketbola spēlēšanas. To Andrim vajag visvairāk. No tā ieguvējs būs arī Latvijas basketbols kopumā. Jo tieši uz Biedriņu visvairāk skatās mūsu jaunie talanti. Un vēljoprojām ceram, ka viņš vēl uzspēlēs Latvijas izlasē.

Pēdējā laikā nav bijis viņam viegli, tāpēc, ja Andris patiešām izvēlēsies kādu gadu paņemt no basketbola brīvu, sapratīsim viņu un pieņemsim to. Un gaidīsim viņa atgriešanos laukumā. Jo neticu, ka Biedriņš beigs karjeru 26 gadu vecumā – ko gan viņš labāku varētu darīt līdz saviem 30? Tātad gaidīsim no Andra vēl vismaz 4-5 solīdas basketbolista sezonas. Galvenais ir veiksmīgi izkļūt no esošās situācijas un izdarīt pareizās izvēles.

Vai šī ir Biedriņa pēdējā sezona NBA? Cerēsim, ka jā.

Vai vispār basketbolā? Cerēsim, ka nē.

Andri, lai kur Tu spēlētu un lai ko Tu darītu, mēs Tevi atbalstīsim. Lai Tev veicas!