Amerikāņu pirāts ar krievu naudas kuli

Ja viena no komandām sezonas galveno uzdevumu ir izpildījusi, tad otrai vēl nekas nav sācies. Ko SKA gadījumā nozīmē veiksmīgs turnīrs? Tulkojums šai vārdkopai ir konkrēts – uzvara Gagarina kausā. Lai izprastu Sanktpēterburgas komandas sajūtu un dotumu ķīmiju, jāizprot trenera filozofija. Gluži to pašu var attiecināt uz Dinamo – ja izproti Šupleru un viņa darba manieri, vari daudz maz droši sazīmēt šī kluba spēles formulu. Tiem, kas te aizrāvušies ar sazvērestības teorijām par „komandas īsto treneri”, iesaku piezemēties – hokejisti jebkurā vidē ir gana profesionāli, lai pakļautos komandas vadības norādījumiem. Skaidrs, ka vēl pastāv tās sauktās neformālās attiecības, kur spēlētāji gluži kā armijā ievēro vecuma, pieredzes un autoritāšu hierarhiju, taču līdz ledus laukumam normālā situācijā parasti šīs lietas nenonāk. Protams, izņemot gadījumus, ja treneris spēj vadīt komandu... Ja nespēj, tad komanda pati tiek galā ar spēles uzdevumu, kas lielā mērā vienmēr tiek raksturots ar vienu vārdu – uzvara. Ko šajā sakarā spēj uz galda nolikt mūsu pretinieku treneris Berijs Smits?

Ziemeļamerikā viņa aizbraukšanu uz KHL pamanīja – tobrīd Smits bija Veina Grecka labā roka Fīniksas Coyotes un reizēs, kad galvenais nevarēja, tieši Smits bija tas, kurš vadīja treniņus. Ne visi hokejisti esot bijuši apmierināti ar Berija agresīvo vadīšanas manieri – viņš burtiski izdzinis hokejistus... Taču otra lieta, kāpēc Smita trejdeviņu jūru migrācija izsauca rezonansi, bija viņa pieci Stenlija kausi - tos viņš kopā ar Skotiju Bovmenu (Detroita) un Bobu Džonsonu (Pitbsurga), savulaik izcīnīja kā galvenā trenera asistents minētajās komandās. Piekritīsiet, daudz tādu hokeja speciālistu pasaulē nav atrodami, ar tik iespaidīgiem trofeju skalpiem pie jostas. SKA viņš nokļuva laikā, kad Sanktpēterburgas hokejs beidzot sāka saņemt plato rubli – tas notika 2007. gada pavasarī, kad Krievijas gāzes kompānija Gazprom kļuva par kluba galveno atbalstītāju. Patiesībā, gāzes krāns priekš šīs pilsētas hokeja tika atvērts pāris gadus agrāk, taču sākumā kluba vadība lielo naudu redzēja, iztērēja, bet sportiskās jēgas nebija. Te var saskatīt attālu līdzību ar mūsu Dinamo, jo arī mēs lauvas tiesu no sava budžeta saņemam no šīs energoresursu kompānijas. Protams, atšķirība ir līdzfinansējuma apjomos, jo SKA tie ir savas trīs reizes lielāki. Pirmkārt, jau pateicoties spēlētāju līgumiem, otrkārt – Berijs Smits varētu būt pirmais KHL kluba treneris, kam sezonā maksā miljonu (dolāru). No šādām iespējām neatsakās, kas bija Smita atbilde tiem, kas neizpratnē Ziemeļamerikā kasīja galvu – kāpēc mēs savos klubos nevaram paturēt tāda kalibra profesionāli? Pilnīgi noteikti lielu lomu Berija Smita ceļojumā uz Krieviju nospēlēja viens no krievu visu laiku labākajiem hokejistiem Igors Larionovs, ko sauc arī par SKA neformālo menedžeri. Viņš treneri labi pazina no Detroitā aizvadītajiem gadiem un ar tādu rekomendāciju kluba prezidentam Aleksandram Medvedevam, nenācās ilgi lauzīt galvu.

Smitam paveicās, jo kluba vadība izrādījās nevis vienkārši puskoka lēcēji ar dolāru čemodāniem, bet gan pacietīgi savas saimniecības pārraugi, kas neskrēja pēc ugunsdzēšamajiem aparātiem vai karātavu striķiem pēc pirmajām neveiksmēm. Savā pirmajā sezonā kopā ar SKA amerikāņu treneris aizveda komandu līdz sestajai vietai Superlīgas čempionātā (KHL vēl nebija dibināta), kas bija labākais komandas rādītājs pēdējos divdesmit gados. Play off turnīrā gan viņus otrajā kārtā klupināja Jaroslavļas Lokomotīve, taču pēc sezonas Smits komandas vadību pārliecināja, ka vienā gadā konkurētspējīgu klubu neuzbūvēt un – palika amatā. KHL debijas sezonā Smits jau bija ar pīpi uz jumta – viņš vasarā bija iedrošinājis īpašniekus jauniem motivētiem tēriņiem un tie sākumā patiešām atnesa dividendes. Vārtos viņš iemānīja Robertu Ešu, kas tā arī nesagaidīja godīgu piedāvājumu no Filadelfijas Flyers, lai gan bija pelnījis. Aizsardzībā viņam pievienojās Zjuzins un Žirū, bet uzbrukumā no Ņūdžersijas Devils sedliem tika izcelts cits krievu veterāns Sergejs Briļins. Kā svarīgi centri un spēles konstruktori tika komandā uzaicināti Nils Ekmans un Jurijs Babenko. Tā pamazām Smits mīcīja SKA mālus, taču sezonas izskaņā atkal nācās vilties – pirmajā kārtā viņus pārspēja Spartak, turklāt Sanktpēterburgas klubs paspēlēja trijos mačos bez variantiem. „Ja komandas vadība uzskata, ka esmu pelnījis padzīšanu – lai tā notiek”, tā vēl pagājušajā pavasarī runāja Smits. Taču vadība bija jau ievilkta trenera plānā un nolēma – eh, trīs lietas labas, lai turpina tālāk, bet tad, nu gan – lai garantē uzvaru Gagarina kausā. Smits apsolīja, uzprasīja naudu un aizgāja meklēt hokejistus.

Pagājušajā vasarā SKA treneris brīvo aģentu tirgū uzvedās kā izsalcis pirāts, par ko vēl tagad runā hokeja aprindas gan šajā, gan tajā pusē okeānam. Vispirms viņš pārvilināja no Severstaļ vienu no KHL labākajiem aizsargiem kanādieti Kvjatkovski, pēc tam no Lokomotiv izcēla viņu uzbrukuma līderi Jašinu, tad no Maskavas Dinamo atvilka citu uzbrucēju Čajaneku, tad pārliecināja Spartak kapteini Ribinu un CSKA uzbrucēju Butu. Vārtsargu līniju viņš piesedza ar Novokuzņeckas Metallurg mūri bijušo Krievijas izlases pamatsastāva veci Sokolovu, kas faktiski atgriezās savās mājās un fani burtiski bija eiforijā par šo darījumu. Mazās rokādes nav pat vērts pieminēt... Saprotams, vidēji uz katru no nosauktajiem SKA iztērāja mazliet vairāk par vienu miljonu dolāru (pēc nodokļiem). Kad bija apskrieta Krievija, Smits zvanīja draugiem uz Ameriku – tādā vīzē arī Sanda Ozoliņa aģents uzzināja par SKA trenera vajadzību. Tobrīd Sanktpēterburgas treneris jau bija piezvanījis arī aizsargiem Sergejam Zubovam un Krisam Čeliosam – NHL veterāniem, ar lielu pieredzi, kas nebija vēl izlēmuši par gaidāmo sezonu. Ja Zubovs neatbildētu, tad tiktu lauzts Ozoliņš... Sandis gan tajā brīdī jau bija praktiski vienojies ar Dinamo un tas vairs nebija aktuāli. Zubovs arī ilgi nedomāja, jo 5 miljonus (dolārus) sezonā viņam neviens NHL uz paplātes nenesa, kur nu vēl hokejistam, kas dzimis 1970. gadā... Vispār, vidējais vecums SKA komandā ir ap trīsdesmit un šajā ziņā viņi ir līgas vecākais kaujas sastāvs. Tieši to arī daži sauc par SKA pavasara vājumu, jo veterāni nespēšot visus sezonu nokapāt vienā līmenī. Grūti spriest par šādiem pieņēmumiem, bet līdz šim vecie neko daudz nav ļāvušies šo prognozi piepildīt. Atgriežoties pie sastāva, bija vēl viens Berija Smita mēģinājums sakurt ugunskuru petaržu noliktavā – tika uzrunāts viens no visu laiku labākajiem NHL snaiperiem Brendans Šanahans (Smits ar viņu bija kopā Detroitas laikā), taču kanādietis laikam nobijās no krievu mafijas (pasmaidīsim).

Spēlētāju kolekcija, saliekot to visu uz papīra, izskatījās iespaidīgākā līgā – nu, varbūt tikai Salavat Julajev varētu šajā ziņā konkurēt un kā izrādījās, abas komandas arī sadalīja regulārā čempionāta tabulas pirmās divas ailes. Taču bija vēl viena nianse, kas Berija Smita darbības uz šo transfēru fona īpaši izcēla – viņš meklēja nevis vienkārši labus spēlētājus, bet gan konkrētus hokejistus precīzi iezīmētām vietām. Tā bija klasiska NHL kluba sastāva komplektācija, kur bija izcila pirmā maiņa, vairāki centri, kas prata ļoti labi spēlēt aizsardzībā, snaiperis, konservatīvi jeb klasiski aizsargi un viens pussargs – lai arī pavecs, Zubovs tomēr joprojām bija klase – pirmais numurs vārtos ar NHL play off pieredzi un ļoti labs viņa aizstājējs. Sastāvā bija pat hokejists, kuru SKA fani agrāk sauca par „Spartaka atsaldētāko spēlētāju” – saprotams, nonākot Sanktpēterburgā, Ribinu sāka dēvēt savādāk... Vārdu sakot, katrai maiņai bija laukumā precīzi uzdevumi un vieta, un – tas nostrādāja! Starp citu, pietiek vien aplūkot SKA pirmsezonas treniņnometnes grafiku, lai novērtētu Smita profesionalitāti: nedēļu gara fiziskās sagatavotības nometne Pajulahti (Somija), ar vienu pārbaudes spēli izskaņā (Torpedo; KHL); četras spēles Sanktpēterburgā ar KHL klubiem – pa diviem mačiem ar Severstaļ un Sibirj; pirmsezonas turnīrs Bāzelē (Šveice) ar Davos HC (Šveice), Bílí Tygři Liberec (Čehija) un Geneve-Servette (Šveice)piedalīšanos; visbeidzot turnīrs Čerepovecā – pret Torpedo, Severstaļ un MVD (visi KHL). Jā, tie nav zviedru strādnieki, kā sanāca mūsu Dinamo... Turklāt pirms nometnes deviņi no esošā SKA sastāva vīriem brīvprātīgi piedalījās Vladimira Jurzinova slavenajā vasaras nometnē Šveicē, kas tiek uzskatīts par drošu fiziskās bāzes garantu visas sezonas garumā.

Kas ir Berija Smita problēma? Viņš savā ziņā ir perfekcionists. Pat atrodot ideālo sastāva formulu, viņš turpina tiekties pēc pilnības. Tā tas bija abos iepriekšējos gados ar SKA, tā tas ir šosezon. Vienubrīd gan šķita, ka trešajā gadā amerikānis ir iztrakojies, dabūjis visu, ko viņam pasniedza Medvedeva čeku grāmatiņa, apmierinājis sevi kā galvenais treneris, turklāt – komanda rādīja laukumā spēli un taisīja rezultātu. Taču nē – mēnesi pirms regulārās sezonas beigām Smits tomēr palika sev uzticīgs. Piemēram, ja salīdzina sastāvu, kāds mūs izmantoja tajā grūtsirdīgajā janvāra vakarā, kad tikām sagrauti ar 8:1, un to, ar kādām kārtīm treneris Berijs pabeidza KHL čempionātu – tikai viens piecnieks bija palicis nemainīgs. Citi virknējumi atradās pārmaiņu procesā, kam vajadzētu garantēt izcilu play off rezultātu. Tā treneris apgalvoja. Bija pat tādi kuriozi, kad pēc spēles Smits žurnālistiem dievojās, ka beidzot ir atradis diviem uzbrucējiem izcilu saderību laukumā un tagad tik atliek viņiem piemeklēt trešo, bet – pagāja divas dienas un abi nešķiramie jau atradās citās maiņās... Mūs interesē pēcolimpiskais cēliens, kas it kā varētu sniegt atbildi par Sanktpēterburgas kluba gatavību izslēgšanas spēlēm. Apskatnieki pamanīja, ka sev netipiski SKA nospēlēja 3. martā pret Traktor (7:5), kur viņu aizsardzība izskatījās vienkārši vāja. Pēc tam 5. martā bija rakstura pārbaude pret Metallurg (3:2), un beidzās viss ar zaudējumu 7. martā pret Automobilist (1:2). Pēdējā mačā Berija Smita audzēkņiem it kā neko nevajadzēja, jo viņi praktiski un teorētiski bija zaudējuši iespēju pacīnīties par Kontinenta kausu, kas pienācās regulārā čempionāta labākajai vienībai, taču – ne jau Smitam vajadzēja mācīt, ko nozīmē komandas noskaņošana pirms play off. Automobilist tajā vakarā vajadzēja uzvaru, lai spēlētu Gagarina kausā – viņi to pašaizliedzīgā cīņā arī dabūja. SKA tovakar spēlēja labi, bet...tikai labi. Lai vinnētu play off sērijā kaut vienu spēli, ar „labi” var sanākt par maz. Smits to saprot, tāpat viņš labi apzinās, ka jebkura neveiksme tuvāko nedēļu laikā pieliks punktu viņa Sanktpēterburgas komandējumam. Iespējams, tas notiks šā vai tā, jo decembrī parādījās nepārbaudītas, bet ticamas ziņas, ka Medvedevs esot vienojies ar Čehijas izlases galveno treneri Ružičku, par nākamo sezonu...

Smitam ir ļauts apliecināt savu pasaules klasi par pasaules klases cenu. Tā ir viņa reputācija, kas likta uz galda, jo – viņš dabūja visu, ko prasīja jeb – visu, ko varēja dabūt par naudu, arī - par lielu naudu. Pretī viņam jānoliek tikai viens priekšmets – Gararina kauss. Vai nav jauki, ka ceļā pēc tā, viņam vajadzēs apspēlēt mūsu komandu? Ja viņam tas izdosies, tad tas būs tikai ceļa sākums, bet, ja nē – tad tā tiks iezīmēts šī ambiciozā ceļa gals. Starp citu, šīs sezonas laikā bija vēl divi gadījumi, kas raksturoja Smita metodes un pārliecību: rudenī viņš publiski sāka kritizēt KHL tiesnešus, draudot nosūtīt līgas vadībai videoierakstus ar klaji pietiesātām spēlēm, savukārt pēc jaunā gada amerikānis ne pa jokam ar avīžu starpniecību salecās ar Krievijas izlases galveno treneri Bikovu. Smits izteica savu viedokli un neapmierinātību par krievu mēģinājumu izlases olimpisko sastāvu komplektēt ar divdomīgām metodēm, kas neatbilstot sportiskajam garam. Uz to Bikovs atbildēja asi – sak, vai tagad Krievijas hokejā mēs ļausim parādi komandēt kaut kādam amerikānim... Vēl jāatceras, ka pēc SKA un Rīgas Dinamo trešā mača Sanktpēterburgā, Berijs Smits avīzēs pasūdzējās, ka pretinieks ļoti rupji spēlējot pret SKA līderiem. Laikam viņus daļēji atkodām...