Cerēja uz zeltu. Kā gan citādi?

Ja nu tomēr...Apmēram ar šādu noskaņojumu bija bruņojušies piesardzīgie optimisti, gaidot uz starta Sočos mūsu kamaniņbraucējus. Starp vīriem vislielākās cerības Latvijas izlasē tika liktas uz Mārtiņu Rubeni. Galu galā pirmsolimpiskajā sezonā tieši viņš Soču trasē izcīnīja piekto vietu, turklāt pēc pirmā brauciena pat bija vadībā.
Lai arī rezultāti olimpiskajā sezonā lika Mārtiņa ambīcijas uzlūkot caur zināmu neticības prizmu, tomēr sportista pieredze, mērķtiecība un vairākkārt karjeras laikā nodemonstrētā prasme sagatavoties tieši sezonas galvenajam startam neļāva cerības liesmai nodzist pavisam. Ja nu tomēr...

Šoreiz patīkams pārsteigums izpalika, tomēr sasniegtā desmitā vieta ir solīda. Nav izcils rezultāts, bet solīds. Pirms sezonas ar Mārtiņu kontaktēties sanāca gana daudz. Intervijā sezonas priekšvakarā viņš teica šādus vārdus: „Mana vēlēšanās, joprojām ir tāda, kā iestājoties Murjāņu sporta ģimnāzijā rakstīju savā treniņu dienasgrāmatā: „Vēlos kļūt par olimpisko čempionu.” To laikam arī pavada medaļa no zelta.”

Kā skaidroja pats sportists, mērķtiecīgi gatavoties Soču spēlēm viņš sāka jau divus gadus pirms tām. Pats meklēja atbalstītājus, un dažus arī atrada. Atrada cilvēkus, kas nodrošina nepieciešamo ēdienkarti. Olimpiādes dēļ sieva nolika malā visus darbus, lai palīdzētu sagatavoties. Tika atrasti arī treniņbiedri Dukuru komandas izskatā, lai nodzēstu atpalicību starta rāvienā, kas allaž ir bijis lielākais trūkums.

Sasniegtie personiskie rekordi fiziskās sagatavotības rādītājos tikai vairoja pārliecību, ka uz Sočiem Rubenis nebrauc vienkārši piedalīties. Tomēr, par spīti darbam, kas tika ieguldīts, izrādījās, ka arī konkurenti nav snauduši, un starts tā arī palika Rubeņa Ahilleja papēdis. „Lielisks piemērs man bija brāļi Dukuri, kuriem man treniņos nācās turēt līdzi, reizēm vienkārši sakost zobus un darīt vairāk, nekā es līdz šim treniņos biju darījis. Pateicoties viņiem es spēju ieraudzīt, ka tās iespēju latiņas, kuras es sev iepriekš biju uzstādījis, var mierīgi pabīdīt augstāk, un ka tas viss ir sasniedzams,” pirms olimpiskās sezonas teica Rubenis. Taču šoreiz Rubenis pārlēca olimpiskā desmitnieka augstumā novietotai latiņai, līdz goda pjedestālam, kur nu vēl olimpiskajam zeltam, bija tālu. Par vēlu attapās? Iespējams. Ko nu vairs...

Daudzi noteikti smīnēja par Rubeņa ambiciozajiem mērķiem Sočos, vēl kāds – smējās, bet liela daļa droši vien tagad vārās – sak, ko tad visās malās bazūnēji, ka ej pēc olimpiskā zelta, ja knapi desmitniekā vari iebraukt? Bet ko gan citu viņam vajadzēja teikt? Brauc krāt pieredzi? Izjust olimpisko spēļu atmosfēru? Soči būs pirmais solis pretī panākumiem Korejā? Tie būtu latviešu mentalitātei ļoti raksturīgi saukļi, bet Rubeni šajā gadījumā varam izcelt kā pozitīvu piemēru. „Zemāku mērķu par visaugstākajiem man nav,” sportists pirms sezonas teica jau kādā citā sarunā. Un tā tam ir jābūt! Šoreiz deviņi konkurenti izrādījās ātrāki – neko darīt, tāds ir sports. Lai vai kā, Mārtiņam Rubenim par savu karjeru nav jākaunas. Ir olimpiskā medaļa, ir pasaules čempionātu medaļas, ir Eiropas čempionātu medaļas. Cik tad Latvijā ir sportistu, kas var ar šādiem godiem lepoties?

Vēl gan Rubenim viens starts ir priekšā, jo, visticamāk, viņš būs Latvijas izlases stafetes komandā. Ko gaidīt no mūsējiem šajā disciplīnā? Olimpisko sešnieku – noteikti. Medaļas? Sezonas tendences nav iepriecinošas. „Es ticu, ka nejaušību un netaisnību nav, un ka tas, kas notiek ar mums, ir labākais no visa tā, ko esam pelnījuši,” pirms sezonas teica Rubenis. Vēl paldies par karjeru Mārtiņam neteiksim - varbūt izrādīsies, ka viņš ir pelnījis vairāk?