Akselis un trakais franču basketbols

Vairogs uz Franciju aizbrauca janvārī - pēc tam, kad jau bija uzspēlējis pirmos mačus Jelgavas "Zemgales" rindās un šķietami atmetis ar roku lielajam plānam sagaidīt sakarīgu piedāvājumu no sava pirmā ārzemju kluba. Taču tad, atmetis ar roku slovēņu "palīgam", Akselis pieņēma kāda lietuviešu aģenta piedāvājumu palīdzēt, un - nonāca Francijā. Sev pavisam jaunā pasaulē. "Mans pirmais mačs. Otrā līga. Ierodos uz spēli - priekšā 6000 līdzjutēju. Visi ar taurēm, visi bļauj. Tu nespēj pat iedomāties! Vienkārši ārprāts!" platu smaidu sejā sev raksturīgi garšīgi stāsta spēlētājs. "Tu droši vien domā, ka es ākstos, bet vienu sestdienu es aizbraucu līdzi čomam uz trešās līgas spēli. Domāju - nu, aizbraukšu, paskatīšos maliņā, kā džeki spēlē. Nu, kā jau uz trešo līgu. Izrādījās, ka jāiet pausstundu iepriekš, jo pēc tam vietu vairs nav. Skatītāju - vairāk par divarpus tūkstošiem. Cilvēki stāv kājās, spēlē orķestris, pa arēnu lidinās dirižablis. Paskatos tabulā - komanda 14. vietā... Speciāli nofilmēju telefonā - lai parādītu, cik cilvēku te nāk uz trešās līgas spēli! Šeit ir pilnīgi cita kultūra. Tev ir prieks, ka esi sportists!"

Pirmajos trijos mačos ar latviešu aizsargu sastāvā Bordo komanda zaudēja - par to viņam pašam pamatīga škrobe. "Protams, pirmajās spēlēs bija sarežģīti. Treneris it kā saprata, ka ilgāku laiku neesmu spēlējis, taču - ārzemnieks ir ārzemnieks. Gaida rezultātu. Pirmajā spēlē bija kā bija. Pirmajā puslaikā vispār pie bumbas netiku. Vajadzēja laiku, lai saprastu, ka Francijā spēlē citādāk, nekā pie mums. Protams, ir komandas, kurās ir baltie saspēles vadītāji, kas arī organizē saspēli. Bet mēs esam starp tām, kam tāda nav. Līdz ar to sarežģītāk spēlēt," starp rindiņām pasūkstās Akselis, kurš pamazām iespēlējies un jau izceļas ar rezultativitāti. "Mans darbs ir arī gūt punktus. Treneris saka, ka jāspēlē agresīvi, cieši aizsardzībā. Treneris prasīgs. Cita lieta, ka komanda ir tāda, kāda tā ir - budžeta ziņā, šķiet, esam pēdējie visā līgā. Par play-off tiek domāts, bet tagad tie trīs zāģi... Arī rīt (šovakar - I.J.) viens stabilais briest. Visiem komandas kā komandas. Aizsargi kā aizsargi, trešais - kārtīgs kuilis, ceturtais - arī, turklāt joprojām ar metienu, bet piektais - vienkārši milzenis, kas nāk un lauž. Mums komplektācija, diemžēl, mazliet tomēr atšķiras."

Vairogs apstiprina - visi stereotipi par taktiski bieži vien primitīvo, taču nežēlīgi atlētisko franču basketbolu atbilst patiesībai. "Šeit tu nevari iemest tā vienkārši no apakšas. Jo no otrās līnijas jau lec virsū kādi divi, kas grib saplacināt bumbu pie vairoga. Tādi muskuļu kalni - es tev saku, tas vienkārši ir nereāli! Lieli, spēcīgi. Divi metri, bet viņi apmēram kā Uvelis! Un katrā komandā tādi! Plus visi viņi lec... Okey, nemet trīspunktniekus, bet tāds tev ir jārespektē - tur vienkārši nav variantu! Lai arī kāds dunduks viņš varbūt būtu, fiziski viņā ir iekšā kaut kas tāds, kas vienkārši ir jārespektē," šausminās "mazais šaurais baltais puika starp lielajiem zvēriem". "Nemez nav smieklīgi. Tagad tieši sanāk, ka viens no ārējās līnijas rotācijas džekiem notraumējās, un man jāspēlē vairāk. Otrais ir tipisks šūteris, tāpēc sanāk, ka parasti man jāsedz trešie numuri. Un tad tie nāk pretī un lauž... Domā tikai par to, kā viņu dabūt projām tālāk no groza - lai viņš Dieva dēļ neiet tajā virzienā, kad kāds uzmet pa grozu. Pašam nekādu variantu domāt par atlēkušo. Pagājušajā spēlē man pretī bija viens džeks, nenormāls talants - 1987. gads, kurš vinnēja visas Francijas danku konkursu. Metiens vienkārši pa trajektoriju no augšas... Iznāca un uzreiz dabūju TĀDU sejā... Tad sapratu - tas ir spēlētājs, kuru tu reāli nosegt nevari. Vai nu viņš iemetīs, vai pats aizmetīs garām, bet tikt klāt tam metienam tu tāpat nevari. Klusībā pie sevis lūdzos - lūdzu, lūdzu, tikai neej pēc atlēkušās... Bet redzu, ka viņš tā grib iespraust, nu, tā grib iespraust - meklē katru mirkli, kad nenovaktēšu."

Akselis gandarīts, ka nonācis līgā un klubā, kas darbojas pēc profesionāliem principiem. "Neviens pat neiedomājas, ka treniņā varētu nestrādāt. Domas tādas nav. Pamēģini tikai - uz tevi skatīsies kā uz citplanētieti. Te pēdējais rezervists grauž zemi - pat zinot, ka netiks laukumā," stāsta spēlētājs, salīdzinājumam ar Latviju piesaucot arī kādu piemēru - uz katru izbraukuma spēli, kaut pretinieks būtu tikai 100 kilometru attālumā, komanda dodas ar lidmašīnu iepriekšējā dienā, un nakšņo kopā viesnīcā. "Esmu priecīgs par to, ka izturēju savu līniju un nepadevos kaut kādiem piedāvājumiem no Latvijas. Un tagad esmu te. Protams, cilvēkiem ir tiesības runāt un apspriest šo līmeni, bet viņi jau reāli to nezina. Viņi domā, ka otrās līgas ir "kaut kādas". Taču bieži otrajā līgā ir spēcīgākas komandas, nekā pirmajā - grib tikt augšā. Un summas, kas klubu budžetos apgrozās šeit - Latvija par tādām var aizmirst. Pat labākajos gados. "Ventspils" budžets šeit būtu labākajā gadījumā kaut kur pa vidu. Otrajā līgā."

"Protams, tas bija grūts periods dzīvē, taču - no visa var paņemt to labāko. Redz, dabūju pirmo pieredzi komentēšanā, paskatījos un parunāju par basketbolu no malas. Domāju, ka bija vērtīgi! Es ļoti novēlu Latvijas basketbolam atgūties, bet..." Atpakaļ šobrīd negribi? "Nu zini, ka tiešām nē. Godīgs un ļoti stabils - NĒ. Sākumā, kad tikai atbraucu, grūti gāja treniņos, vēl zaudējām pirmo spēli un jutu, ka grūti pierast pie tā līmeņa un tribīnēm - tad piezagās tādas domas, sak - kas tagad būs? Kas būs nākamajā spēlē - varbūt es vispār neko nevarēšu izdarīt! Un tad man būs jābrauc atpakaļ - ko tad es iesākšu?! Pametīšu basketbolu?! It kā zinu, ka nepadotos, taču - tur atkal būtu jābūt TĀDAM grūdienam! Patiesībā, pēc tam secināju - kā man paveicies, ka bija iespēja patrenēties pie Gašpera [Okorna]. Ja man nebūtu tās pieredzes, kas tobrīd šķita nenormāla, ja nebūtu bijis tādu komandas biedru kā Uvelis un vēl citi - varbūt es arī nebūtu izturējis."

Jūtams, ka Akselis savā basketbolista karjerā šobrīd gūst pilnīgi jaunas emocijas - izbrīns par ažeotāžu, kāda valda Francijas zemāko līgu basketbolā (tiesa, karalis Bordo ir futbols - to, dzīvodams minūtes attālumā no stadiona, viņš atzīst...), spēlētāju un kluba attieksmi, basketbola daudzveidību. "Protams, biju kaut ko redzējis ULEB kausā. Taču esmu ļoti patīkami pārsteigts! Nevar salīdzināt ar to, kas notiek Latvijā. Tagad man pašam šķiet - kāpēc es tikai tik vēlu esmu ticis prom?! Pilnīgi citas emocijas, nekā bakstīties pa Latviju un klausīties "sirmo vilku", kurš visu laiku stāsta, ka man ar ceļgaliem problēmas un nevaru uzspēlēt. Un visi ar atvērtām mutēm klausās. Līmenis šeit ir pietiekami augsts. Gan līgā, gan klubā. Jāmauc tikai. Jārukā. Domāju, ka šie nav griesti. Varu spēlēt arī labāk, un tas ir tikai sākums!"

Lai izdodas, Akseli! Patiešām - lai izdodas!