Brazīlijas "leģions"
Brazīlietis Diegu Kosta nolēma spēlēt Spānijas futbola izlasē. Dzimtenē viņu daudzi pat nosauca par "persona non grata". Brazīlijā daudzi ir neizpratnē par Kostas soli, jo viņam būtu izredzes tikt sastāvā uz Pasaules kausa izcīņu, kas nākamvasar taču risināsies tieši Brazīlijā. Madrides "Atletico" 25 gadus vecais uzbrucējs nav pirmais pazīstamais brazīliešu futbolists, kurš izvēlas spēlēt citas valsts izlasē. Starp viņiem ir bijuši spēlētāji, kuri Brazīlijas izlasē nemaz nav izgājuši laukumā un ar kuriem nemaz nerēķinājās vai nepaspēja sākt rēķināties, bet ir arī spēlētājs, kurš Brazīlijas izlases sastāvā bija pasaules čempions...
Diegu Kostam bija savs apsvērums, kāpēc viņš izvēlējās turpmāk spēlēt Spānijas izlasē. Spānijā viņš ir jau kopš 2007./2008. gada sezonas (Eiropas "iekarošanu" Kosta, tāpat kā daudzi citi brazīlieši, sāka caur Portugāli un 2006. gadā debitēja klubā "Braga"), viņš šeit jūtas augstu vērtēts un cienīts, šeit viņš izveidoja savu futbolista karjeru (divreiz ieguva UEFA Superkausu, 2012. gadā kļuva par UEFA Eiropas līgas uzvarētāju, bet aizvadītajā sezonā kļuva par Spānijas kausa izcīņas labāko vārtu guvēju), šeit viņš izveidojās kā personība un Spānijā viņš jūtas kā savās otrajās mājās. Brazīlija... Tā ir un vienmēr būs viņa dzimtene, tur viņš ir dzimis un tur ir viņa ģimene, tieši Brazīlijā viņš kādreiz gribētu beigt savu futbolista karjeru. Lieki teikt, ka Kostam tā bija grūta izvēle, kaut gan Brazīlijas izlases rindās viņš līdz šim bija piedalījies tikai divās spēlēs (abās šogad!), un lieki teikt, ka tamlīdzīgos gadījumos nekad nebūs viennozīmīgas attieksmes no līdzjutējiem. 6. decembrī notiks Pasaules kausa izcīņas finālturnīra grupu izloze, Spānija un Brazīlija diezin vai būs vienā grupā (šīs izlases visticamāk būs izliktas pirmajā grozā), taču abu komandu ceļi turnīrā tik un tā var krustoties...
Pirms Diegu Kostas bija vēl daži toreiz vai tagad pazīstamo brazīliešu futbolisti, kuri dažādu iemeslu dēļ vēlāk vai uzreiz nolēma spēlēt citas valsts izlasē. Brazīliešiem sanāk ļoti spēcīgs "leģions".
Žosē Altafīni, kurš bija pazīstams arī ar iesauku "Mazzola" (viņa elks bija slavenais itāliešu futbolists Valentīno Macola, kurš 1949. gadā gāja bojā lidmašīnas katastrofā kopā ar "Torino" komandu), Brazīlijas izlases rindās kļuva par 1958. gada pasaules čempionu. Viņa ģimene bija cēlusies no Itālijas, taču Žosē piedzima jau Brazīlijā un jau 18 gadu vecumā viņu uzaicināja izlasē. Debijas spēlē ar Portugāli viņš guva vārtus, viņš labi spēlēja arī nākamajos mačos un tika iekļauts izlasē uz 1958. gada pasaules čempionātu. Turklāt komandas sarakstā viņu ierakstīja kā Macolu nevis kā Altafīni. Pirmajā spēlē pret Austriju brazīliešu Macola guva divus vārtus, tad viņš spēlēja arī pret Angliju. Tad sastāvā tika iekļauti Pele un Garinča, bet Macola palika rezervē. Altafīni/Macola vēl piedalījās 1/4 finālā ar Velsu un tā bija viņa pēdējā spēle Brazīlijas izlases rindās.
1961. gadā Altafīni ieguva Itālijas pilsonību un iespēju spēlēt Itālijas izlasē (Brazīlijas izlasē viņu vairs neaicināja). Debija notika tā paša gada rudenī mačā ar Izraēlu. Altafīni devās Itālijas izlases rindās arī uz 1962. gada Pasaules kausa izcīņu, pirmajās divās spēlēs itālieši neguva nevienus vārtus un Altafīni nosēdināja rezervē. Itālijas izlase izstājās no turnīra jau pēc spēlēm grupās. Droši vien, ka Altafīni būtu aizvadījis Itālijas izlasē krietni vairāk par 6 spēlēm (5 gūti vārti), ja vien Itālijas futbola vadība nebūtu pieņēmusi lēmumu (iemesls - sliktais rezultāts pasaules čempionātā) atteikties izlasē no futbolistiem, kuri nav dzimuši Itālijā.
Luiss Oliveira piedzima Brazīlijā, taču jau 19 gadu vecumā ieradās Beļģijā un drīz vien nonāca "Anderlecht" skolā. Dzimtenē viņš vēl nebija paspējis pievērst sev tik lielu uzmanību, lai jauno uzbrucēju aicinātu jauniešu izlasēs. Četrās sezonās "Anderlecht" rindās Oliveira vienreiz kļuva par Beļģijas čempionu, divas reizes ieguva kausu un devās spēlēt uz Itāliju ("Fiorentina" sastāvā kļuva par kausa ieguvēju), kur arī aizvadīja savas karjeras lielāko daļu, kā arī ieguva uzaicinājumu spēlēt Beļģijas izlasē. Kāpēc ne? 1992. gadā Oliveira debitēja Beļģijas izlasē, kuras sastāvā piedalījās arī 1998. gada Pasaules kausa izcīņā un spēlēja visos trijos apakšgrupas mačos. Pavisam Beļģijas izlases rindās Luiss Oliveira piedalījās 31 spēlē un guva 7 vārtus.
Tiagu Mota dzimteni pameta vēl ātrāk nekā Luiss Oliveira - 15 gadu vecumā viņš nonāca Turīnas "Juventus" futbola skolā, bet pēc diviem gadiem pārcēlās uz FC "Barcelona". Tiagu vectēvs bija itālietis, tā ka viņam nebija lielu grūtību iegūt Itālijas pilsonību. Sekmīgi spēlēdams FC "Barcelona" rindās (pavisam sešas sezonas!), viņš 2003. gadā izpelnījās uzaicinājumu no Brazīlijas izlases, kas gatavojās CONCACAF kausa izcīņai (pirms tam bija spēlējis U17 izlasē Dienvidamerikas čempionātā). Tiagu Mota devās uz šo turnīru, kurā Brazīlijas izlase bija uzaicinātās komandas lomā un tās spēles neuzskatīja par oficiālām spēlēm. Tas Motam atviegloja nonākšanu Itālijas izlasē. Brazīlijā par viņu vairs nelikās ne zinis un 2011. gadā Tiagu Mota debitēja Itālijas izlases rindās. 2012. gadā Mota kļuva par Eiropas vicečempionu.
Tiagu Alkantara ir pazīstamā brazīliešu futbolista Mazinju (1994. gada pasaules čempions) dēls un viņš nemaz nepiedzima Brazīlijā - tēvs tolaik spēlēja "Lecce" klubā Itālijā un tur arī piedzima Tiagu. Piecu gadu vecumā viņš kopā ar tēvu pārcēlās uz Spāniju un 14 gaduy vecumā nonāca FC "Barcelona", ar kuru vēlāk četras reizes kļuva par Spānijas čempionu un divas reizes uzvarēja Čempionu līgā. Tiagu bija Eiropas čempions Spānijas U17 un U21 izlasēs, bet 2011. gadā Tiagu Alkantara, kurš kopš šīs sezonas ir Minhenes FC "Bayern" rindās, debitēja Spānijas nacionālajā izlasē. Brazīlijā Tiagu aizvadīja tikai vienu gadu "Flamengo" futbola skolā, bet nākamvasar tieši Brazīlijā viņš visticamāk aizvadīs savu pirmo lielo turnīru Spānijas izlasē...
Donatu Gama da Silva jeb vienkārši Donato piedzima Riodežaneiru un četras sezonas aizvadīja "Vasco da Gama" klubā. Spānijā viņš nonāca tikai 26 gadu vecumā un kļuva par vienu no Lakoruņas "Deportivo" komandas "zelta laikmeta" labākajiem spēlētājiem (pirms tam divas reizes ieguva Spānijas kausu ar Madrides "Atletico"). Brazīlijas izlasē viņu nesauca un Donato piekrita uzaicinājumam spēlēt Spānijas izlasē (Spānijas pilsonību ieguva 1994. gadā), kuras rindās piedalījās arī 1996. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā. Pavisam Spānijas izlasē Donato paspēja aizvadīt 12 spēles un gūt 3 vārtus.
Pat Vācijas izlasei mēdz trūkt pasaules klases uzbrucēju un tāpēc uz 2010. gada Pasaules kausa izcīņu izlasē tika aicināts brazīlietis Kakau. Sanpaulu priekšpilsētā dzimušais Kakau ieradās Vācijā 18 gadu vecumā un savu karjeru tur sāka 5. līgas klubā. Dzimtenē viņš paspēja spēlēt tikai "Palmeiras" jaunatnes komandā un kādā amatieru komandā. Vācijas pilsonību Kakau ieguva 2009. gadā un tad jau viņš bija viens no VfB "Stuttgart" līderiem un jau bija kļuvis ar šo komandu par Vācijas čempionu (2007. gadā). Saņēmis vācu pasi, Kakau ieguva arī iesauku "Helmuts", ko viņam piešķīra kluba biedrs šveicietis Ļudoviks Maņins. Iesauka iepatikās arī Vācijas izlases līdzjutējiem. Kakau rēķinā Vācijas izlasē ir 23 spēles un 6 gūti vārti.
Pepe 18 gadu vecumā no Brazīlijas nonāca Portugālē. Dzimtenē viņš vēl nebija ievērots. Vēlāk Pepes tēvs sazinājās ar izlases treneri Dungu - tad Pepe jau bija FC "Porto" pamatsastāva spēlētājs - un runāja par dēla iespējamo izsaukšanu uz izlasi, taču sarunām ar treneri nekas nesekoja. Par Pepi interesi izrādīja arī Portugālē. 2007. gadā viņš kļuva par Portugāles pilsoni un jau 2008. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā paspēja debitēt Portugāles izlases rindās. Pašreizējais Madrides "Real" centra aizsargs Portugāles izlasē piedalījās divos Eiropas un vienā pasaules čempionātā, pavisam viņa rēķinā ir 55 spēles un 3 gūti vārti.
Markušs Senna arī savulaik nepievērsa Brazīlijas izlašu uzmanību. 26 gadu vecumā viņš nonāca Spānijā un 11 sezonas aizvadīja "Villareal" komandā. Tur viņš arī tika pamanīts un novērtēts. 2006. gadā Senna kļuva par Spānijas pilsoni, viņu uzaicināja Spānijas izlasē, ar kuru viņš piedalījās 2006. gada Pasaules kausa izcīņā un uzvarēja 2008. gada Eiropas čempionātā, kā arī tika iekļauts turnīra simboliskajā izlasē. 2008. gadā Senna tika atzīts par gada labāko spāņu futbolistu. Spānijas izlasē viņa rēķinā 28 spēles un vieni vārti.
Deku. Viens no FC "Porto" līderiem, kad komanda 2004. gadā uzvarēja UEFA Čempionu līgā, ir viens no tikai dažiem futbolistiem, kas uzvarēja Čempionu līgā ar diviem dažādiem klubiem (otro reizi ar FC "Barcelona"). 2004. gadā Deku atzina par Čempionu līgas fināla vērtīgāko spēlētāju, viņš tika atzīts par UEFA gada klubu futbola labāko spēlētāju, bet vēlāk kļuva par pirmo, kuru divreiz atzina par UEFA klubu sezonas labāko pussargu divu dažādu klubu rindās. Un tādu spēlētāju nevajadzēja Brazīlijai? Tad jau droši vien būtu vajadzējis, taču tad Deku jau bija Portugāles izlases spēlētājs. Iespējams, ka brazīlieši par Deku nožēloja (Deku nekad netika aicināts Brazīlijas izlasē, kur priekšā jau bija Ronaldinju, Rivaldu, Žuninju...) jau viņa pirmajā spēlē Portugāles izlases rindās - liktenis bija lēmis, ka savu pirmo spēli Portugāles izlases rindās Deku aizvadīja 2003. gadā pret Brazīliju un tieši Deku guva uzvaras vārtus - 2:1 portugāļu labā. Tā Portugālei bija pirmā uzvara pār Brazīliju kopš 1966. gada... Kopš debijas spēles Deku regulāri tika aicināts Portugāles izlasē, kaut gan dažiem portugāļu līderiem ar Luišu Figu priekšgalā tas nepatika. Deku tik un tā kļuva par vienu no svarīgākajiem izlases spēlētājiem. Portugāles izlasē Deku piedalījās 75 spēlēs un guva 5 vārtus.
Eduardu da Silva jeb vienkārši Eduardu bija tikai 15 gadi, kad viņa vecāki pārcēlās no Riodežaneiru uz Zagrebu Horvātijā. Eduardu sāka (turpināja) trenēties Zagrebas "Dinamo" komandā, tad viņu uz gadu aizdeva "Bangu" klubam Brazīlijā, bet pēc gada viņš bija atpakaļ. Talantīgo uzbrucēju uzaicināja Horvātijas U21 izlasē (kopš 2002. gada Eduardu ir Horvātijas pase) un tajā pašā 2004. gadā viņš debitēja arī Horvātijas nacionālajā izlasē. Brazīlijā par Eduardu daudzi uzzināja tikai tad, kad viņu par 7,5 miljoniem sterliņu mārciņām nopirka Londonas "Arsenal"... Nevar zināt, kā izvērstos viņa karjera (sāka Eduardu ļoti cerīgi) Arsena Vengera vadītajā komandā, ja 2008. gada februārī viņš nebūtu dabūjis šausmīgu traumu (atklāts kājas lūzums) mačā pret "Birmingham City", kas viņam tikai nākamās sezonas sākumā ļāva atgriezties laukumā (pašreiz spēlē Doņeckas "Šahtar"). Horvātijas izlases rindās Eduardu piedalījās 59 spēlēs un guva 29 vārtus (vairāk gūtu vārtu Horvātijas izlases vēsturē ir tikai Davoram Šukeram - 45).
Nav iespējams noteikti, cik daudz Brazīlija zaudēja (vai vēl zaudēs, paturot prātā, piemēram, Alkantaru un Kostu) no tā, ka vairāki tās dēli spēlēja (vai spēlē) citu valstu izlasēs. Brazīlija taču ir neizsmeļama futbola talantu zeme...