Traktoristu vietā – trenerus!
Viņnedēļ kopā ar trim domubiedriem devos tūrē pa plašajām Latgales ārēm, kur apciemojām trīs mazas skoliņas. Tur iepazīstinājām bērnus un viņiem apkārt esošos pedagogus ar regbiju, mantojumā atstājām bumbas un treneri, kurš, ja ir interese, pats dzīvodams Daugavpilī, ir gatavs šīs vietas apmeklēt un nodrošināt braucienam turpinājumu. Kārtojot domas, sapratu – šādās nomalēs galvenokārt ir tikai divi ceļi: vai nu sporto un pārcelies uz kādu lielāku pilsētu, vai arī jau 15 gadu vecumā sāc dzert ar vietējiem traktoristiem. Otrais variants šobrīd dominē...
Vienas dienas laikā pabijām Bebrenes vidusskolā, Raudas internātskolā ar briesmīgo, bērnus diskriminējošo nosaukumu, kur bez ceremonijām ar zelta plāksni pie durvīm tika pateikts: šeit būs sastopami bērni – bāreņi ar garīgo un lielai daļai arī fizisko invaliditāti. Pati skola vēl nobāzta meža vidū, un šis vizuālais efekts kārtējo reizi spilgti iezīmē mūsu (ne tikai Latvijas) civilizācijas fotorobotu – vēl trūka tikai dzeloņdrāšu žoga ap teritoriju un brīdinājuma zīmes. Tūres noslēgumā apmeklējām arī Medumu vidusskolu, kurā gan vidusskolas klašu šajā semestrī vairs neesot. Tāpat nav arī neviena pirmklasnieka un trešklasnieka.
Jāsaka, ka tiem cilvēkiem, kas grib šausmināties un uzskrūvēties, iesaku izbraukāt Latvijas nomales, jo materiāls atradīsies, depresīvi un manāmi iereibuši ļaudis darbadienas rītā arī ir bieža parādība. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka tiem, kas vēlas uzlādēt baterijas, sastapties ar patiesiem, kontaktēties gribošiem cilvēkiem, kas ir gatava ņemt pretī visu, ko viņiem dod, - tiem arī noderētu pabraukāt pa vietām, kur moderno viedtālruņu vietā uz ķemertiņu vēl aizvien dodas ar avīzi padusē.
Principā šo stāstu vēlētos sadalīt divās daļās. Pirmā – emocionālais devums/guvums. Pēc pārsteigto pedagogu neatlaidīgajiem jautājumiem, kāpēc jūs to dariet un vai jūs finansē valsts, varēja noprast, ka ciemiņi no Latvijas lielpilsētām šajos nostūros acīmredzot ir tikai uz lieliem svētkiem. Tā, piemēram, Bebrenē regbija iepazīšana tika stādīta augstāk par mācību stundām, savukārt Medumos brīvprātīgā aktivitāte, kuras, pēc skolotāju teiktā, parasti apmeklē ļoti gausi, klātienē pulcēja vairāk nekā 20 skolēnu (no 57). Ja pieskaita vēl tos pavisam mazos, kuri ovālo bumbu rokās paņēma pašās vizītes beigās (mazā miestā informācija izplatās ātrāk nekā ceļo īsziņas), tad droši sanāk pāri pa 30. It kā tikai stundu ilga vizīte, bet tā bērnu atdeve, enerģija, prieks, emocijas, vēlme saprast, izdošanās prieks pēc karjeras pirmā piezemējuma pieskārienregbijā - to panākt nav grūti, taču pieredzēt – ļoti patīkami.
Īpašs stāsts par internātskolu. Lai cik briesmīgs arī nebūtu tās nosaukums, varu apgalvot droši un bez pārspīlējuma – tur bija visapķērīgākie bērni, kas attiecas uz spēles nianšu ātru apgūšanu. Arī visatvērtākie un centīgākie. Vienam puikam (Arnītis vārdā) bija deformētas abas kājas. Nu, un? Skrēja un darbojās. Un smaidīja. Pie viņiem neviens nebrauc, viņus slēpj mežā, bet tieši tur vajadzētu braukt Latvijas sporta sabiedrībai. Nē, šādās iestādēs kā internātskolas likteņa pabērniem noteikti neatradīsiet nākamos olimpiskos medaļniekus, taču, ticiet man, arī uzdāvināts sporta inventārs un dzīva cilvēka klātbūtne, kopīga bumbas pamētāšana – tas, izrādās, ir ļoti, ļoti daudz. Ja dzīvi cilvēki atbrauc un iepazīstina ar iepriekš nepraktizētu sporta veidu, tad ir pilnīgi skaidrs – tas tiks drillēts līdz tumsai. Un tāpat arī nākamajā vakarā.
Otrā daļa – praktiskā puse. Nomales un dziļi lauki ir Latvijas profesionālā sporta maz izmantotais resurss. Izdevās ieraudzīt dažus dzimušus talantus sportā – dod tikai iespēju, gribēšana izrauties no traktoristu pastieptā pudeles kakliņa pati dzīs uz priekšu treniņos. Tiem, kas meklē kārtīgus talantus, varu pateikt priekšā (un dažiem jau ir sanācis pateikt) – brauciet tūrē pa laukiem un velciet viņus ārā no bezcerības. Tā, starp citu, ir liela, un atsevišķi skolotāji nepatīkami pārsteidza ar savu emocionālo nostāju par savu miestiņu, tā skolas un audzēkņu nākotni.
Jaunākajā „Sporta Avīzē” ir apskatīta valsts sporta internātu sistēmas izveide, par ko šobrīd diskutē sporta funkcionāru vidū. Ja labā iecere realizēsies un sporta internāti, valsts un pašvaldību atbalstīti, būs izkaisīti pa visu Latviju, tad šādiem „meža bērniem” parādās cerība un iespēja. Mēs izniekojam tik daudz talantu sportā, tāpat kā izniekojam sporta kā vislabākā brīvā laika pavadīšanas veida potenciālu vietās, kur bērni par sporta profesionāļiem un miljonāriem nekļūs, taču tieši tur sporta ideja tiks turēta goda vietā. Tāpēc lai šīs rindas kalpo kā aicinājums.
P.S. Publisks paldies līdzgaitniekiem: Latvijas izlases regbistam un idejas autoram Mikum Ozolam, Latvijas U-20 izlases regbistam un cilvēkam, kurš pieminētajās vietās ir gatavs turpināt iesākto – Kristam Kozlovam, kā arī Regbija Attīstības asociācijas prezidentam Aivaram Pileniekam.
P.S.S. Šī nav vēršanās pret traktoristu kā profesiju.
+2 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
Esmu bijis vairāk laukos un sen vairs nebrīnos par to, kas tur notike. Drīzāk brīnos, ka tur vēl kāds vispār palicis...
[+] [-]
+3 [+] [-]
Pirmkārt Bebrene (arī Rauda un Medumi) ir lauki nevis "dziļi lauki". Jums rīdziniekiem lauki jau skaitās Salaspilī.
Bebrenē ir SSK Bebra, kas nodarbojas ar skriešanu un distanču slēpošanu. Ir iespējas nodarboties ar sportu. Netālu ir Ilūkste, kur ir sporta skola.
Arī pilsētās, katrā mikrorajonā ir depresīvie tipiņi un "kaktusu mēslojumu" tirgojošās bodītes ir teju vai uz katras ielas.
Tā ka nevajag lauku jauniešu nākotni asociēt tikai ar 2 ceļiem - sports vai pudele.
+1 [+] [-]
Ar to es gribēju pateikt, ka tā nav ne internātu, ne sporta nozares problēma un atrisināt to nevar, jebšu - katrs pats izdara savas dzīves izvēles.
Vai iet pie traktoristiem dzert, vai noskriet 5 km, katrs izvēlas pats... un nevajag teikt, ka skolnieki nesaprot neko un nemēģina sevi piespiest. Pats zinu daudzus, kas dzīvojot no Latvijas lielajām pilsētām attālākās vietās darīja tieši tā. Protams, par Olimpiskajiem čempioniem viņi nekļuva, arī Latvijas čempionātos nepiedalās (lai gan daži piedalās), bet sports viņu dzīvē kā bija, tā arī ir un "normālajā dzīvē" viņi arī ir diezgan veiksmīgi ļaudis (jā, miljonāri gan nav).
Un sports kā tāds arī nedod NEKĀDAS garantijas, ka šis jaunietis, kas ir paņemts internātā vai kur beigu beigās pats nekļūs par marginālu elementu. Piemēru šādam ceļam ir ĻOTI daudz.
[+] [-]