Aizejot – atskaties, Ineta!

Jāskatās pagātnē. Titulu nav daudz, toties tie ir pamatīgi. 2010. gada Eiropas čempione (pirmā visā Latvijas sporta vēsturē) un 2011. gada pasaules meistarsacīkšu bronzas ieguvēja. Latvijas rekordiste (6,92 m) tajā pašā Eiropas čempionātā. Latvijas labākā sportiste 2011. gadā. Apliecinājusi, ka ar trenera Jevgeņija Teravanesova līdzdalību spēj ļoti mērķtiecīgi pakārtot treniņdarbu un sacensības vienam – galvenajam mērķim. Kādām noteiktām sacensībām, kurās var pārspēt ne tikai sāncenses – arī pati sevi. Sasniegt rezultātu un vietu, kādu citi nevarēja ne iedomāties...
Smaidīgi pievilcīgā sportiste varētu būt Latvijas Miss Vieglatlētika. Tikmēr aiz sievišķīgās, pat šķietami trauslās ārienes allaž slēpies stingrs raksturs, kurš vissvarīgākajos brīžos neļauj vaļu gluži sievišķīgām emocijām un pārdzīvojumiem, bet koncentrējas uz mērķi. Arī savu dzīvi Ineta veido pati. Pēc dalības 2004. gada olimpiskajās spēlēs Atēnās, kur tika gūta13. vieta tāllēkšanā un 20. vieta trīssoļlēkšanā, olimpisko Pekinu 2008. gadā viņa izlaida. Svarīgāk bija sagaidīt dēlu. Žurnālists Anatolijs Kreipāns šāgada sākumā precizēja:
„Inetai nav jāuztraucas, kā un kur gatavoties sezonai, nav jāuztraucas par neizdošanos kādās sacensībās un iespējamo izkrišanu no LOV A sastāva. Viņai ir stipra aizmugure, kas dod nepieciešamo mieru un pārliecību. Tieši ģimene ir Inetas lielākā vērtība, un viņa to vienmēr uzsver. Tā palīdzējusi viņai būt tādai, kāda viņa ir – taču pat tam nebūtu nozīmes, ja Ineta pati negribētu atgriezties. Viņas piemērs – tas ir piemērs ne tikai dēlam Markam.”
Lielākos panākumus Ineta Radēviča sasniedza, atgriezusies lielajā sportā pēc dzemdībām.

Jāizvērtē šodiena. Pēc nesen notikušajām Eiropas meistarsacīkstēm jāteic: bijām tādi kā vīlušies, pat kā nedaudz piekrāpti. Mūsu Ineta sasniedza „tikai” sesto vietu, turklāt bez vairāku līderu līdzdalības, kuras bija sākušas taupīties Londonai. Līdz zeltam trūka 26 centimetri. Taču ieklausīsimies, ko teica tāllēcēja pati:
„Domāju, ka uz rezultātu nav vērts skatīties. Ja es jau tagad būtu labā kondīcijā, pēc mēneša olimpiādē noteikti nevarētu lēkt sava personiskā rezultāta līmenī. Viena mēneša intervālā divas reizes sasniegt kondīcijas virsotni nav iespējams. Labākā dāvana ir, ka pēc sacensībām nesāp kāja. (Uzmanību! –I.O.) Protams, medaļa būtu ļoti svarīga, bet es tiešām nesūdzos. Izbaudīju sacensības un cīnījos, nevienu mirkli nenolaidu rokas un nepadevos.”
Ja tāpat notiks Londonā (un nav nekāda pamata domāt, ka pieredzējusī sportiste pēkšņi izmainīs raksturu un motivāciju), tad varēsim būt lepni par latvieti pat tad, ja medaļas paliks nesasniegtas.
Tikai...
Radēviča šogad nav lēkusi tālāk par 6,68 metriem, kurpretī pasaulē ir astoņas tāllēcējas, kuras pārsniegušas septiņu metru atzīmi. Tāda ir aritmētika, kura gan bieži vien nav noteicošā. Noteiktā dienā, noteiktu sacensību noteiktos apstākļos sausie skaitļi nereti piekāpjas citām, nemateriālām vērtībām.

Jāzīlē vakarstunda. Vai mēs maz spēsim ielāgot visus tos uzvārdus, kuru nesējas tieksies pēc olimpiskā zelta? ASV lēcējas: Rīse, Haijesa un Delouča. Krievietes: Nazarova, Sokolova, Kolčanova. Baltkrievijas pārstāves: Mirončikova-Ivanova un Šutkova. Pekinas čempione Magi un bronzas īpašniece, nigēriete Okagbare. Pat pašreizējā, svaigā Eiropas čempione, francūziete Lesēra nestāv viņām blakus. Kur gan tādā baisā sabiedrībā atradīsies vieta latvietei? Brīnumi jau nenotiekot, bet ja notiek, tad – reti...
Nu ko – arī 2010. gada Eiropas čempionātā Inetu Radēviču neviens pie favorītēm neminēja, jo viņas sasniegtie rezultāti uz citu sasniegumu fona rādījās pabāli. Taču vienās no aizraujošākajām sacensībām tajās kontinenta meistarsacīkstēs uzvarēja tieši mūsējā. Un ko viņa nupat sacīja:
„Cīnījos, nevienu mirkli nenolaidu rokas un nepadevos”.
To pašu ceram un gribam sagaidīt 2012. gada 8. augusta vakarā. Aizejot – atskaties!