Izsaucu uguni uz sevi

Dažādu paaudžu atšķirīgie uzskati, vērtējot vienas un tās pašas dzīves parādības, ir tikpat vecas, kā pasaule. Taču lielā, raupjā (viņa arī nātna un pašausta) dzīves patiesība gan būs rodama kaut kur starp apgalvojumiem „tie jaunie gurķi ir stulbi” un „ko tie vecie ķēmi tur muld”! Vai gluži vidū? To patiesību meklējot vienīgi nāktos balstīties nevis uz kvēlām emocijām, bet gan vispārzināmiem faktiem. Sportā – uz plaši skanējušiem sasniegumiem, izcīnītām augstām vietām. Citādi sanāk tā, kā reizi pēc reizes komentāros pauž SA+ jaunie lasītāji: „Ošiņam tikai viss, kas senāk bijis, ir tas labais, bet kas tagad notiek, ir slikts”. Nebūs vis tiesa. Jo pat večukam tas, kas ir labs, būs labs visos laikos. Tāpēc, ka labs, nevis tāpēc, ka vecs vai jauns.

Bet ko tur sausu muti dzisināt! Ļausim, lai runā tie paši daudzinātie fakti, liksim tos līdzās no pagātnes un šodienas. Piedāvāju salīdzināt Latvijas sporta sasniegumus un ieguvumus 20 gadu atjaunotās neatkarības (nosacīti: tagad) laikā ar 20 gadu ilgu laikaposmu tad, kad pasaule un arī Latvija bija izgājusi no Otrā pasaules kara grūtībām, kad Latvijas (toreiz gan LPSR) sportisti atkal guva savā īpašumā olimpiskās medaļas (nosacīti: agrāk). Tātad 1991. – 2011. gadi pret 1956. – 1976. gadiem. Kas tajos sakrāts?

Lai sasniegtu virsotnes, svarīga ir atspērienam radītā bāze. Padomju laikos lielo sportu viscaur finansēja valsts, jo augstākie sasniegumi bija PSRS starptautiskā prestiža viens no svarīgākajiem un kārotākajiem elementiem. Inventārs, sporta bāzes, braucieni uz mačiem, pat dopings nāca kā pašsaprotami nepieciešamas lietas. Sportistu atalgojums gan bija daudzkārt niecīgāks, nekā civilizētajā pasaulē – jo PSRS sportistus ilgi izrādīja kā amatierus – lai profesionāli sagatavotie atlēti gūtu uzvaras amatieru sacensībās. Sporta meistari tika reģistrēti kā strādnieki vai sporta instruktori, saņemot attiecīgu atalgojumu. Sevišķi izcilajiem vēl maksāja arī t.s. Maskavas stipendijas. Tikmēr no ārzemēs gūtajām sportistu prēmijām Maskava nosmēla lauvas tiesu.
Kopā savelkot: apstākļi augstākajiem sasniegumiem tika sistēmas radīti un nodrošināti. Par dienišķo maizi galva nebija jālauza. Taču, lai gūtu izeju uz starptautiskām sacensībām, latviešu sportistiem bija jāiekļūst PSRS izlasē, bet komandu turnīros (Eiropas kauss u.c.) jākļūst par impērijas čempioniem vai vismaz medaļniekiem. Un tas dažkārt bija vēl grūtāk, nekā gūt uzvaru starptautiskajās sacensībās. Latviešiem savu pārākumu krievu konkurencē vajadzēja pierādīt par pusgalvas tiesu, tikai tad izsniedza tērpu ar burtiem CCCP.

Savukārt brīvestība sportistiem atnesa iespēju nekavēti un nepastarpinātā veidā, caur starptautiskajā apritē atgrieztām pašu sporta savienībām, piedalīties it visās iespējamās sacensībās līdz pat olimpiskajām spēlēm zem pašu, Latvijas karoga. Protams, izpildot meistarību apliecinošas kvalifikācijas prasības. Sapnis par līdzdalību piepildījās, bet... vairs nebija visaptverošā, tik ļoti ierastā, valsts finanšu un organizatoriskā atbalsta. Sevišķi jau atgūtās neatkarības sākumos sportisti bieži bija pamesti pašapgādei, vēlāk vislabākie savas grūtības varēja risināt ar LOV palīdzību. Labā ziņa: deviņdesmito gadu tecējumā Latvijas sportisti vēl pārtika no padomjlaikā uzkrātā kamieļa kupra, proti, iepriekšējās sagatavotības. Tomēr sabiedriskās iekārtas maiņa sporta vidē noritēja sāpīgi un atstāja iespaidu uz sporta attīstību. Vienalga, tie, kas bija morāli un fiziski gatavi, arī tika pie kārotajiem sasniegumiem. Vispirms – pie sponsoriem.

Domāju, ka man piekritīs ikviens sporta draugs: pasaulē visaugstākais sacensību rangs ir piešķirams olimpiskajām spēlēm. Ķeramies pie aritmētikas: katrā izvēlētajā divdesmit gadu posmā notikušas: vecajos laikos sešas vasaras un sešas ziemas, jaunajos laikos: piecas vasaras un sešas ziemas spēles. Latvijas atlēti tajās izcīnījuši:
Senlaikos 32 olimpiskās medaļas (7 zelta, 18 sudraba, 7 bronzas). Tās visas tikai vasaras sporta veidos. Tajā skaitā 17 medaļas sporta spēlēs.
Jaunajos laikos 17 olimpiskās medaļas (2 zelta, 11 sudraba,4 bronzas). Divi sudrabi un viena bronza nopelnīta ziemas sacensībās. Sporta spēlēs medaļu nav.

Atceramies, ka padomju apstākļos Latvijas (PSR) izlases komandām augstākais pieejamais sacensību rangs bija Tautu spartakiādes, lepni dēvētas arī par mazajām olimpiskajām spēlēm. Latvijas basketbolistes (faktiski – TTT) senlaikos uzvarēja četrās spartakiādēs pēc kārtas (vēlāk – vēl divās). Ārkārtēja bija tā reize, kad TTT atkāpās uz otro vietu no ierastā PSRS čempioņu goda. Dzidra Karamiševa, Helēna Hehta, Skaidrīte Smildziņa, Silvija Krodere, Uljana Semjonova laikā no 1959. līdz 1976. gadam Latvijai nopelnīja 14 Eiropas un 7 pasaules čempioņu zelta medaļas. (Uļa arī basketbolam pirmo zeltu 1976. gadā.) TTT kopš 1960. gada līdz 1975. gadam 15 reizes izcīnīja prestižāko kontinenta klubu balvu – Eiropas kausu. Rīgas ASK vīri to kontinenta galveno trofeju ieguva pirmajās trijās kausa izcīņas reizēs 1958. – 1960. gados, būdami arī pieckārtēji PSRS čempioni. Un tāpēc FIBA ģenerālsekretārs 1960. gadā nosauca Rīgu par Eiropas basketbola galvaspilsētu.

Tagad šaubāmies: vai tikai Latvijas basketbola galvaspilsēta nav rodama Ventas grīvā?
Jaunajos laikos līdz olimpiskajām arēnām aizsniegušās vien vīru hokeja un dāmu basketbola Latvijas izlases vienības. Cerību uz medaļām nebija, taču sava valsts tika pārstāvēta ar godu.
Par godu nav ne runas gadījumā ar it kā atjaunoto TTT Rīga. Tā ir pilnīga Latvijas basketbola senās godības nesodīta profanācija un mūsu basketbola kauna traips ar nozagtu slavenu vārdu. Jaunieši izgāza arī projektu ar nosaukumu ASK Rīga. Bet VEF Rīga vēl ir pilnībā nesaprotams: izdosies vai ne.
Tikai pāris asaru attālumā no Eiropas meistarsacīkšu bronzas medaļām palika Latvijas sieviešu izlase 2007. gadā – ceturtā, līdz šim augstākā vieta.
Gods un slava Rīgas Barons/LMT klubam, kurš atgādināja par latviešiem, 2008. gadā izcīnot FIBA Eiropas kausu – trofeju, kuras pirmie īpašnieki tātad bija Rīgas ASK vīri. Tomēr laikā, kad priekšplānā izvirzījusies superklubu Eirolīga, Eiropas kausa skaņa vairs nav tik dzilga, kā sendienās.

Sendienās Latvijas komandas guva ievērojamus sasniegumus arī citās sporta spēlēs. Volejbolā vīriešu izlase un meistarkomanda Radiotehniķis pastāvīgi bija līderi PSRS meistarsacīkstēs (sudraba medaļu krājēji) un Tautu spartakiādēs, ar sekmēm piedalījās Eiropas klubu kausa ieguvēju kausa izcīņā, divas reizes pārskata periodā to arī izcīnot (vēl vienu reizi 1977. gadā). Volejbolisti tolaik sakrāja četras zelta un vienu sudraba olimpisko medaļu.

Kurš no laipnajiem lasītājiem man var tagad un tūliņ nosaukt kādu vietu, kur nedēļas nogalē Latvijā būtu vērojams cik necik kvalitatīvs klasiskais volejbols? Tiesa, tīkla bumbas pludmales variants (kādu sendienās vispār nepazina, kāpēc arī nevarēja cīnīties par sasniegumiem) rada jaunu interesi, paspīd arī ar atsevišķiem panākumiem (atcerēsimies Pekinu!), tomēr sausais atlikums ir krietni sīkāks, nekā priekštečiem. Kam tika četras olimpiskās zelta un viena sudraba medaļa, plus pasaules, plus Eiropas čempionu tituli.
No sporta veidiem, kurus sendienās Latvijā nepiekopa (tādēļ nav ar ko salīdzināt), tagad pirmajā vietā jāmin BMX riteņbraukšana ar Māra Štromberga olimpisko zeltu 2008. gadā. Māris turpina priecēt līdzjutējus ar augstākajiem sasniegumiem pasaulē, Eiropā un ASV. Turpretī klasiskā riteņbraukšana, kura atceras Miera velobrauciena (bija analogs Francijas tūrei) 1971. gada uzvarētāju Ringoldu Kalnenieku, olimpiskās sudraba medaļas izcīnītāju Imantu Bodnieku, pasaules čempionus Emīliju Sonku un Dzintaru Lāci, tagad ir galīgi sanīkusi. Treka riteņbraukšana galīgi iznīkusi, jo brīvības apstākļos ļauts brīvi iznīkt pēdējam trekam. Varam sevi veldzēt vienīgi ar Romāna Vainšteina pasaules meistara tituli šosejā, nu jau diezgan attālajā 1999. gadā. BMX un kalnu riteņbraukšana gūst pārsvaru pār klasiskajiem veidiem, tomēr uz īsti zīmīgiem panākumiem vēl jāgaida. Cerības rosina šogad notikusī Baltijas daudzdienu velobrauciena (pirmais uzvarētājs Harijs Japiņš) atjaunošana.

Nevar nepieminēt šķēpa mešanu ar unikālo Jāni Lūsi priekšgalā. Viņam aplūkojamā laikaposmā pieder pilns olimpisko medaļu komplekts, visi tolaik iespējamie čempiontituli un arī pasaules rekords. Sešdesmito gadu nogalē Lielais Jānis 1089 dienu dienu tecējumā nevienās sacensībās no olimpiskajām spēlēm līdz Latvijas meistarsacīkstēm nepazina zaudējumus— guva 43 pirmās vietas. Mums bija vēl vesela plejāde starptautiski spējīgu šķēpmetēju: Vilnis Feldmanis, Jānis Zirnis, brāļi Doniņi, Leolita Bļodniece, Ināra Ošiņa, Māra Saulīte u.c. taču pat viņu sasniegumi PSRS iekšējās sacensībās nespēja pārliecināt Maskavas partijniekus par latviešu iespējām impērijas izlasē.
Jaunajos laiks šķēpmešana ir izdzīvojusi kā brīnums, kā izcils piemērs iepriekšējās paaudzes centieniem nodot savas spējas un pieredzi jaunajai paaudzei. Viennozīmīgi var sacīt: ja deviņdesmitajos gados seniori nedibinātu Latvijas šķēpmetēju klubu, tad panākumiem un slavas bagātais sporta veids mūsu Dzimtenē vairs neeksistētu. Saņemot gluži minimālu materiālo atbalstu (naudas izteiksmē gadā mazāk, nekā viduvējs basketbolists nopelna vienā sezonā), klubs ir spējis saglabāt un attīstīt gatavošanās sistēmu, kā arī izaudzināt pasaules klases izcilniekus. Tam apliecinājums ir Vadima Vasiļevska un Aināra Kovala olimpiskais sudrabs, Zigismunda Sirmā pasaules junioru čempiona tituls. Valentīna Eiduka, šogad atzīta par labāko treneri Eiropā, turpina Oto Jurģa un Valentīna Mazzālīša iesākto – taču kādreiz sasniegtais vēl nav atkārtots – bija divi olimpiskie zelti, sudrabs un bronza...

Varētu turpināt vēl ilgi un daudz – turklāt visu laiku par labu sendienām. Lai nu paliek, iesākumam pietiks.
Jo tagad es izsaucu uguni uz sevi.
Ja kāds labvēlis spēj mani publiski, ar skaitļiem un faktiem, SA+ rakstos apgāzt un uzveikt, pierādot, ka jaunie laiki sportā ir pārāki un iespaidīgāki par vecajiem, tad tādam prēmijā apsolu savu janvāra mēneša pensiju, 164 latus un 29 santīmus. Daudz jau tas nebūs, iztikas minimums decembrī noteikts uz 168.76 latiem, tomēr patīkami.
Bet! Nevar taču šaut tikai vienos vārtos. Ja kāds oponents uzņemsies polemiku – to sākumā skaidri piesakot ar sakarīgi uzrakstītu teikumu – bet tajā zaudēs, tad no tāda neveiksminieka gribēšu iekasēt trešo daļu iztikas minimuma, tātad 56.22 latus.
Par žūrijas komisiju piesaku SA redakciju pilnā sastāvā: no galvenā redaktora līdz apkopējai. Atklāta balsošana ar iespējamiem komentāriem. Vinnē tas, kas saņem balsu vairākumu. Iereibušie nepiedalās.

Nu... Kurš te vēl noliegs, ka senos laikos sniegs taču bija baltāks un zvirbuļi – treknāki?