Labākais. Toreiz un tagad...
Pēc mēneša apritēs seši gadi, kopš viņš 18 gadu vecumā debitēja Eirolīgā. Tosezon kļuva arī par Itālijas līgas čempionu - šāda līmeņa tituls Latvijas basketbola jaunāko laiku vēsturē joprojām ir kas unikāls. Vasarā atkal kļuva par rezultatīvāko Eiropas čempionātā starp gadu vecākiem. Durvis uz spožu karjeru šķita plaši atvērtas... Viņnedēļ Ernests Kalve atkal atzīts par labāko. Nu jau LBL līmenī un Valmieras kreklā.
18 gadus vecā "Ķeizermeža" skolas audzēkņa zvaigznīte pirmoreiz iemirdzējās 2005. gada Eiropas U-18 čempionātā Belgradā, kur pat Latvijā salīdzinoši maz zināmais puisis tikai vienā no astoņām spēlēm atļāvās iemest mazāk par 20 punktiem, ieveda Latviju astoņniekā un ar vidēji 22,5 kļuva par visa turnīra rezultatīvāko spēlētāju. Nākamais gads Ernestam pagāja kā sapnī - uzaicinājums pievienoties Deivida Blata vadītajam Trevīzo "Benetton", stabila vieta divpadsmitniekā, debija Itālijas čempionātā un tad - arī Eirolīgā. Jau savā otrajā un trešajā mačā pret "Olimpiju" un "Žalgiri" latvietis tika izlaists laukumā sākumsastāvā! Pavasarī Kalve kopā ar "Benetton" izcīnīja Itālijas čempionu titulu un uz Eiropas U-20 čempionātu Turcijā varēja doties pacilātā noskaņojumā.
Toreiz Ernestu intervēju vasaras sākumā, kamēr viņš bija iegriezies Rīgā - pirms došanās uz Turciju, kur atkal kļuva par rezultatīvāko (20,5 punkti), kaut gan puse pretinieku bija gadu vecāki. "Otrajā sezonā tikšu izīrēts uz kādu citu komandu, kurā man būs nodrošināts 20-25 minūšu spēles laiks. Iegūšu pieredzi un tad, pēc gada vai varbūt diviem, atgriezīšos "Benetton" jau kā gatavs pirmā astoņnieka spēlētājs," savas ieceres toreiz atklāja spēlētājs. "Kluba ģenerālmenedžeris mainās - tas, kurš bija pagājušajā sezonā un izvēlējās arī mani [Mauricio Džerardini], tagad aiziet uz Toronto "Raptors". Dodoties prom, viņš piekodināja, ka turpinās sekot manai izaugsmei, un, kad pienāks laiks, varētu mani aizvest uz NBA. Uzsvēra, lai nesatraucoties un šobrīd par to nedomājot - galvenais, lai turpinot iesākto darbu pie sevis pilnveidošanas."
Rīgas ASK, franču "Asvel" vai vācu "46`ers" - trīs iespējas, ko nākamās sezonas sakarā tobrīd izskatīja Kalve, un pēc sev veiksmīgā U-20 turnīra Turcijā beigās palika pie pēdējā - Gīsenes varianta. "Aizbraucot Džerardini teica, ka man līdz NBA ir trīs gadi. Pēc viņa plāna, tagad gadu vai divus man jāspēlē kādā labā klubā, kur man tiek dots labs spēles laiks un iespēja iekrāt vajadzīgo pieredzi un pārliecību, bet tad jāatgriežas "Benetton" - tieši uz pēdējo sezonu pirms drafta. Protams, ka viss būs atkarīgs tikai no manis - kā nospēlēšu nākamās sezonas, kā spēšu pierādīt savu vietu "Benetton" sastāvā un kā sevi parādīšu sezonā pirms iecerētā drafta. Lai tas viss piepildītos, daudz un smagi jāstrādā," tovasar spārnos bija jaunais basketbolists.
Nākamā reize, kad sazvanījāmies, bija desmit mēnešus vēlāk - kad Ernests bija aizbraucis uz Trevīzo, lai tur labāk nekā Vācijā mēģinātu tikt galā ar ieilgušo ceļgala problēmu. Kaut gan meniska savainojums mūsdienu medicīnai nav nekas daudz sarežģītāks par izmežģītu potīti (ja vien ievēro visus atveseļošanās principus), vācu kluba vadība bija nolēmusi rīkoties pa savam. Ja ārsti teica, ka nepieciešamas 3-4 nedēļas bez treniņiem, klubs jau pēc desmit dienām paziņoja: pietiek slinkot - pie darba! Trevīzo ārstu iebildumus un sagatavoto īpašo rehabilitācijas programmu neviens neņēma vērā, un arī operācija bija veikta pārāk vēlu... Pēc tās labāk nekļuva - sezonas sešu mēnešu laikā uzbrucējs laukumā bija spējis pabūt vien 64 minūtes... "Trenējos, taču laiku pa laikam ceļgalā atkal uzkrājās šķidrums, un viss atkārtojās no sākuma - man ar šprici atkal to izņēma, un atkal uz kādu brīdi nevarēju trenēties. Tad pamazām atsāku, atjaunojos, un atkal no jauna - piepampums, šprice, kaut kādas zāles, un nekāda basketbola," vācu kluba ārstu pieeju problēmai atstāstīja Kalve.
"Principā no viņu puses nebija nekādas atbildības. Bija skaidrs, ka šīs veselības problēmas pašas no sevis nekur nepazudīs, bet ģenerālmenedžeris uzstāja, lai pie pirmās iespējas atgriežos un esmu gatavs spēlēt. Bet, tiklīdz nospēlēju dažas minūtes, tā viss - nākamajā dienā celis atkal uzpampis..." Punktu šim murgam toreiz pielika jaunais komandas treneris. "Treneris pienāca pie manis un pateica: "Ernest, tā turpināt nevar! Es šeit esmu jau pusotru mēnesi, bet tev jau ceturto reizi atkārtojas šīs problēmas - tas nav normāli! Negribu nākamgad lasīt internetā, ka Ernests Kalve beidzis karjeru pēc sezonas Gīsenē." Viņš stingri teica, ka ņems mani laukā no sastāva, un mans uzdevums ir savest kārtībā veselību..."
Veselību nu jau 24 gadus vecais Ernests ved kārtībā joprojām. Tagad spēlē bez ceļgala sarga, taču uzmanīgam jābūt vēl aizvien - un tā acīmredzot līdz pat karjeras beigām. Kaut ko no īpašībām, kas piemita pirms nelaimīgās sezonas Gīsenē, droši vien vairs neatgūt - lai arī pats spēlētājs vēlētos pierādīt pretējo. "Noteikti esmu pazaudējis ātrumu. Pirms tas viss sākās, laukumā biju daudz ātrāks. Taču tā ir lieta, pie kuras var strādāt, un, domāju, ar laiku atgūt atpakaļ. Vismaz es tā ceru," Kalve saka šodien - saņēmis LBL atzinību kā oktobra labākais spēlētājs. Jautājumu, vai tas viņam nozīmē daudz, neuzdodu... Kalves spēli nevar nepamanīt - tas ir lielums, kas Valmieras komandu no nekurienes pacēlis līdz tabulas 3. vietai. Statistikas rādītāji ir iespaidīgi, taču šoreiz nav runa par skaitļiem - runa ir par tiešām pamanāmu spēli laukumā. Ceļgals uzvedas labi. "Šobrīd - tfu, tfu, tfu - viss kārtībā. Nekas nesāp, varu darboties ar simts procentiem. Protams, jāuzmanās ar dažiem vingrinājumiem, jāizvairās no pārslodzēm - šajā ziņā par ceļgalu rūpējos. Taču laukumā jūtos brīvi un man sevi jālimitē uz kaut kādām kustībām vai atdevi," stāsta Ernests.
Viņš atzīst - trīs nākamos gadus pēc traumas no savas karjeras zināmā mērā var svītrot, jo par spēlēšanu to saukt nevarēja. Psiholoģiski bijis ļoti smagi, taču domas pavisam atmest ar roku basketbolam - nekad. "Grūti, protams - kad visi pārējie spēlē, bet tu sēdi malā un nekur netiec. Un tad traumas atkārtojas atkal un atkal. Bet pats grūtākais seko pēc tam - kad jāatgūst forma... Protams, smagi. Taču laiks iet uz priekšu, un, ja trenējies, darbojies un nepadodies - tad pamazām viss atkal virzās uz labo pusi, un tas jau atkal dod jaunus spēkus," Ernests liek saprast, ka iemācījies sadzīvot ar notikušo. Vai tiešām nav niknuma uz likteni? Nav sajūtas, ka "man taču vajadzēja būt tur, augšā..."? "Traumas - tā ir daļa no sporta. Tā tas jāuztver, jābūt stipram un jācīnās... Daudz atkarīgs no rakstura. Kaut kā sev esmu pieņēmis to, ka vienkārši ir jācīnās un jāspēlē. Citus variantus neredzu. Mērķi? Kaut kādi mērķi man ir, taču skatīsimies. Paši tie nepiepildīsies, pie tiem jāstrādā. Arī Eirolīga. Visādi var gadīties - varbūt tikšu atpakaļ. Varbūt ne... Šobrīd man svarīgākais ir veselība. Mērķiem varu kāpties tuvāk, taču - ar maziem solīšiem."
Mēneša labākais spēlētājs LBL - varbūt arī tas ir mazs solītis. Varbūt kas tāds, ko kāds pamanīs tur - jau puspakāpienu tuvāk tam līmenim, ko Ernests jau bija aizsniedzis un ar pirkstu galiem aizskāra jau toreiz, pirms sešiem gadiem. Bet varbūt Kalves stāsts lieku reizi liks aizdomāties arī kādam šābrīža jaunajam talantam, kas savu gaišo nākotni bezrūpīgi uztver kā pašsaprotamu. Varbūt...
+9 [+] [-]
+3 [+] [-]
+4 [+] [-]
+1 [+] [-]
+5 [+] [-]
+3 [+] [-]
+3 [+] [-]