Soļošanas vientuļais kalns

Bērnība 1910. gadā dzimušajam Ādolfam pagāja — kā pasakā. Tikai ne jau tajā, kurā jaunais un skaistais princis uzaug tēva karaļpilī kā sirsniņa azotē, bet ganu gaitu agrumā un skarbos vējos. Puišelis bija padevies miesās pavārgs, reiz saimnieks viņu, slimu esam, patrieca bez sapelnītās algas – ņems te vēl un aizkrāsnē nomirs, kas tad būs par klapatām!. Ādolfs izgulēja asinssērgu, kura uz kapu kalnu aiznesa viņa trīs gadus jaunāko māšeli. Slimoja ar garo klepu. Mocījās ar delamo un plaušu karsoņiem. Skolā bija viens no švakākajiem — vingrošanā knaps trijnieks. Nāves kandidāts bija padevies raksturā spītīgs un ciets. Cīņā, lai sevi apliecinātu, lai uzvarētu, gatavs dvēseli atdot. Reiz, pārgalvīgi izaicinot uz skriešanās cīkstiņu klases spēcīgāko zeperi, to dvēseli teju teju arī atdeva, jo cīkstiņa finišā elpas vairs nebija nemaz. Bet būtu drukno uzvinnējis, ja ne klupiens pār sakni pirms paša finiša. Jo par laimes bērnu Liepaskalnu nevarēja saukt ne todien, nedz dēvēt vēlāk, stadionu skrejceļu apļos. Viss bija jāiegūst un jāsakrāj pašam, kapeiku pie kapeikas liekot – lai ilgā laikā taču sakrātu to rubli. Viņš bieži vien pūlējās vienatnē. Pat pasaules rekordus sīkstais malēnietis uzstādīja gandrīz bez aplausiem un skatītāju gavilēm.
Bet sasniedza, uzstādīja, pārspēja! Jo uzcelt un izart iemācījās dzimtas jaunsaimniecībā "Avotenēs" — meža nogabalā, kuru vecais Liepaskalns ieguva divdesmito gadu zemes reformas laikā.

Alūksnes sporta svētkos Ādolfs Liepaskalns piedalījās jau pēc atvaļināšanas no dienesta. Tās bija viņa pirmās sacensības, kurās iesācējs vispirms uzjautrināja skatītājus ar savu ātro steigu un savdabīgo stilu, bet beigās tika aizmirsts — garām pagāja astoņi sāncenši. Aizrautā elpa tikai vairoja treniņu spītu. Ādolfs apļoja pa mežu, egles zarā pakāris savu "hronometru" — lielu modinātājpulksteni. Otrais starts pienāca Karvas miestiņa sporta svētkos.. Spītnieks apsteidza visus un 3 km pa zaļu mauriņu basām kājām nosoļoja 13 minūtēs un 17 sekundēs, kas bija tālaika meistara cienīgs rezultāts. Pirmo reizi pirmais! Juta, ka laiks izmēģināt sevi "plašākos ūdeņos". Jo ne jau tikai soļošanas prieka pēc klusais malēnietis kātoja kilometru simtus un tūkstošus — viņš negribēja tikai piedalīties, viņš gribēja noteikti uzvarēt. Visus — arī pasaules klases meistarus. Vai tādas vēlmes nav par traku nātnā, pašaustā ancukā ietērptam puisim no Karvas meža kakta?
Bija iespēja tikt Rīgā uz starptautiskām sacensībām — ar uzvaru Valkā, apriņķa meistarsacīkstēs. Kā daudzus un daudzkārt, arī tai reizē steidzīgo un dīvaino jaunuli "nokoda" it kā nepareiza stila dēļ. Ādolfs par acīmredzamo netaisnību bija tik satriekts, ka nozvērējās skrejceļā savu kāju vairs nespert.
Tā viņš klusībā vai skaļi savā soļotāja mūžā ir solījies vairākkārt. Un ik reizes atgriezies, jo tā ir vienīgā apņemšanās, ko savās sporta gaitās nav spējis izpildīt Ādolfs Liepaskalns.
Pat Latvijas izcilākie "papēža — pirkstgala" meistari Daliņš, Bubenko, vecmeistars Kalniņš, jaunie talanti Krūkliņš un Zirdziņš Ādolfam pārstāja būt autoritātes līdz ar starta signālu. Bija tikai sāncenši, kuri noteikti jāpārspēj..

Valmieras novads, slavens ar olimpisko medaļnieku Daliņa un Bubenko panākumiem, soļošanas mačiem veltīja īpašu ievērību. Par skatītāju tūkstošiem nebija jāsūdzas. Valkas sporta biedrība nolēma uz starta pietiekt arī to trako malēnieti Liepaskalnu, jo iepriekšējās novada autoritātes šķita savu panākumu laiku pārdzīvojušas. Ko var zināt – varbūt spītniekam tiešām izdodas? Biedrība piešķīra Ādolfam pat jaunas sporta kurpes — kuras izrādījās par knapu un spieda tā, ka Liepaskalns Valmierā, iesācis visiem pa priekšu, galu galā palika priekšpēdējais. Un tomēr valcēnieši viņu deleģēja uz starptautiskajiem mačiem Rīgā. Atkal sāka kā pirmais, gāja pasaules rekorda tempā, līdz galu galā palika sestais. Tādu augstu vietu konkurencē ar Daliņu, ar šveicieti Švābu, itāli Rivolti, valcēnieši prot novērtēt. Liepaskalns ir iegājis labāko sabiedrībā un lolo klusas cerības uz 1936. gada olimpiskajām spēlēm...
Trakā saules svelmē 40 km distancē, kas rit pa Vidzemes šoseju Pierīgā, Liepaskalns dramatiskos pēdējos metros zaudē Adalbertam Bubenko (tas vēlāk Berlīnē gūst bronzas medaļu — ko gan iespētu Liepaskalns, ja ticis olimpiešos?).
Latvijas izlasē (valstskomandā — kā toreiz teica) Liepaskalns beidzot iesoļo 1937. gadā, noreizojis kilometru tūkstošus pa mežiem un lauku ceļiem. Mačsacīkstē ar Zviedriju viņš atkal iesāk pasaules rekorda tempā, taču, spēka veicināšanai pārēdies zemenes ar putukrējumu, salūzt un zaudē — par ko tiek no valstskomandas padzīts. Spītnieks vienalga panāk iespēju soļot līdzi pārbaudes sacensībās pirms 1938. gada mača ar tiem pašiem zviedriem. Un Liepaskalns ar lielu (vairāki simti metru) pārākumu uzveic visus 20 km distancē, to pašu revanšam atkārtodams arī pret Zviedriju. Ar trako malēnieti ir un ir jārēķinās!
Viņa pirmais starptautiskais rekords pienāk tā paša gada rudenī. Liepaskalns pieteica pasaules rekorda labojumu, un 24. septembrī, būdams stadionā gluži viens pats ar tiesnešiem, nosoļoja 25 km distanci 20 sekundes ātrāk par iepriekšējo rekordu. Sporta žurnālisti un plašāka publika šo sasniegumu uzņēma neparasti vienaldzīgi. Ādolfs nesaņēma ne ziedus nedz suminājumus, avīzes rekordam veltīja pāris nonpareļa rindiņas...
Vēlā rudenī zem Liepaskalna zolēm krita vēl viens pasaules rekords — 30 kilometros. Taču rekordists pats atcerējās: "Vai tiešām manas uzvaras un rekordi nevienam nav vajadzīgi? No tālienes viss izskatījās tik rožaini. Bet tagad, jo ātrāk soļo, jo vientulīgāks kļūsti."
Viņš neprata un tā arī līdz mūža galam neapguva to galveno sabiedriska cilvēka mākslu – turēt sevi tā, lai būtu patīkams citiem. Tagad to prasmi laikam sauc par harizmu.

Vēl pirmskara rudenī "Latvijas komjauniešu sacensībās" Ādolfs iespēja jaunu pasaules labāko sasniegumu 25 kilometros, ko par rekordu nevarēja atzīt — distance vijās ārpus stadiona...
Kara gados soļotāja kurpes kalta nelietotas kaktā. Šķita, ka viss jau beidzies. Taču necik milgi pēc lielgabalu apklušanas Ādolfam rokās nonāca PSRS rekordu saraksti. Par dažiem viņš prātoja: tos jau var pārsniegt pat netrenējies. Taču īsts sportists bez sasniegtas formas uz starta nevar stāties — un Liepaskalns atkal sāka mērīt treniņsoļus Vidzemes šosejā. Lai aizietu līdz fenomenālam notikumam — pieciem pasaules rekordiem vienā rudens dienā "Daugavas" stadionā.
Daliņš un Bubenko devušies svešumā, Liepaskalns pa kara laiku jau aizmirsts , četrdesmitajos gados Latvijas (padomju) soļošanas jaunie favorīti ir Zeltiņš, Krūkliņš, Feldmanis. Taču Liepaskalns atgriežas ar jaunu Latvijas un PSRS rekordu 10 kilometros 1946. gada 17. jūlijā.
Viņš kļuva arī par pašu pirmo PSRS čempionu 50 kilometros 1946. gada septembrī — iepriekš tik gara distance padomjvalstī netika mēģināta. Latviešu soļotājiem padomju sportistu formās spēkojoties krita rekords pēc rekorda, un liels bija Liepaskalna ieguldījums šajā "zvaigžņu lietū". Tikai... reiz viņam atņēma Latvijas (PSR) čempiona titulu, jo Ādolfs nebija nokārtojis toreiz par svētām uzskatītās GDA kompleksa normas...
Toties 1951. gada 14. oktobrī PSRS rekordu sarakstos visas distancēs tika dzēsti citi uzvārdi, palika tikai viens vienīgs: Liepaskalns, Latvija. Pieci PSRS rekordi, no kuriem divi ir arī pasaules labākie sasniegumi! Šo Ādolfa solo, kas ir arī viņa gulbja dziesma, redzēja tikai pāris visuzticamākie soļošanas cienītāji, bet atceras visi īstie Latvijas sporta draugi cauri gadu desmitiem...