Kad Maiklam Džordanam... nepievērš uzmanību!

Vispirms bija golfs, tad- kartupelis

Zināmu iemeslu dēļ Raidera kauss golfā, kas ir mačsacīkste starp Eiropas un ASV labākajiem spēlētājiem, pie mums Latvijā interesi raisa tikai šīs spēles cienītājos. To nav daudz – virs pieciem simtiem varbūt sanāks. Gan tāpēc, ka golfs pie mums ir jauns sporta veids, kas aktīvi uz šīs zemes tiek piekopts vien pēdējos desmit gadus, gan arī tāpēc, ka visu padomju laiku šī spēle tika saukta par buržuāzijai piederošu regāliju. Padomju Savienībā buržuju nebija. Attiecīgi – nebija arī golfa. Pavisam savādāk šīs lietas izskatās pasaulē. Golfs ir vecākā organizētā sporta spēle uz mūsu planētas un pēc masveidības tas zaudē tikai futbolam. Eiropā vēl nebija ievests kartupelis, kad golfu jau spēlēja. Vecākie laukumi ir veidoti pirms vairāk kā 400 gadiem un tajos joprojām notiek lieli un – ļoti lieli turnīri. Pamatā golfa industrija ir nozīmīga tūrisma nozares sastāvdaļa – pasaulē nav vienādu golfa laukumu, katram ir unikāla arhitektūra un tie kalpo kā sava veida dabas oāzes, kur ļaudis ar šo spēli sevi izklaidē. Deviņdesmit deviņi procentu no golfa spēlētājiem ir amatieri – proti, tie, kas naudu golfā tērē. Tas viens procents sauc sevi par profesionāļiem, jo viņi naudu ar šo spēli mēģina nopelnīt. Latvijā nav neviens golfa profesionālis, kas sevi varētu saukt par spēlētāju. Ir pāris treneru, kas apmāca golfu un pelna ar šo nodarbi naudu, taču viņu profesionālais statuss ir saistīts ar šīs spēles izglītojošo pamatu. Biznesa korporatīvajā kultūrā golfam ir milzīga ietekme, jo nākamie sadarbības partneri, bieži vien viens otru atrod tieši spēles laikā. Tā kā golfā nav tiesnešu (spēlētāji paši atbild par savu un partneru godaprātu un pareizu rezultātu pierakstu), tad golfs perfekti pārbauda jūsu raksturu, gribasspēku un pacietību. Jā – arī spēju būt godīgam, vai gluži pretēji – spēju šmaukties... Pasaules lielākās darba biržas augstākā līmeņa menedžmenta atlasē golfa spēli piedāvā kā pārliecinošu personības rentgenu – ja nevari savākt sevi golfa laukumā, nevarēsi arī darba vietā.

Profesionāļi un amatieri

Savukārt spēles profesionālais raksturs ir industrijas biznesa dzinējspēks. Golfs ir vislabāk apmaksātais profesionālais sporta veids pasaulē, jo ne velti šī brīža pasaules pirmais numurs Taigers Vuds ar spēli vien ir nopelnījis miljardu, kļūdams par pirmo atlētu sporta vēsturē, kam izdevies sasniegt šo robežu. Inventāra kompānijas cīnās par iespēju iešķiebt savu produkciju (nūjas, bumbiņas, cepures, somas utml.) pasaules veiksmīgākajiem spēlētājiem, par to pretī dodot lielus reklāmas līgumus. Atdeve ir abpusēja – amatieri tiek apburti ar profesionāļu parādītajām iemaņām un kā jau tādās reizēs, cilvēks izvēlas tērēt naudu nevis treniņiem, bet, piemēram, jaunā... nūju komplektā. Jo droši vien pie neveiksmīgiem sitieniem ir vainīgas nūjas, bumbiņas un daudzos gadījumos arī...apģērba ērtums. Ja tā domā 70 miljonu liela armija – apmēram tik daudz golfa spēlētāji ir oficiāli reģistrēti visā pasaulē - tad ražotāji atspērušies viņiem piedāvā visu, ko viņu sirdis vēlas. Lielo sacensību koncepts ir kaut kas līdzīgs tenisa tūrēm, tikai ar vienu atkāpi – golfā ir apmēram 2 reizes vairāk naudas. Turklāt, atšķirībā no tenisistiem, kuru profesionālās karjeras ilgst vidēji desmit gadus (ilgākais – piecpadsmit), golfā naudu veči nopietnā līmenī pelna līdz gadiem 45 -50 un tad viņi pāriet uz tā sauktajām senioru tūrēm, kur arī balvu fondi par vienu nedēļas nogali sasniedz pāris miljonus.

Mobilie telefoni – kategoriski aizliegti

Raidera kauss ir prestižākās komandu sacensības golfā un cīņa par vietu komandā – katru pusi pārstāv 12 spēlētāji – ir ļoti nopietna. Četras vietas izvēlas speciāli nominēts kapteinis, pārējie komandā tiek iekļauti pēc pasaules golfa ranga. Par kausu cīnās katru otro gadu – pamīšus nosakot vietu Eiropā un Amerikā. Sacensības notiek trīs dienas, sadalot spēlētājus par dažādiem formātiem – šajā kārtībā nav vērts iedziļināties, jo terminoloģija jūs mulsinās. Šogad mačs notika Eiropā – speciāli šim nolūkam būvētā laukumā Velsā, kas tā īpašniekam izmaksāja vairāk kā 50 miljonus. Tos viņš jau visus dabūjis atpakaļ, jo sadarbības partneri burtiski kaujas par iespēju saukt sevi par Raidera kausa sponsoru. Nemaz nerunājot pat ieņēmumiem no biļetēm un speciālajām korporatīvajām kartēm, kas vidēji uz trīs dienām maksāja no 250 līdz 1500 latu. Nenāk par skādi piebilst, ka skatītāju skaits ir ierobežots – 45 000 dienā. Gribētāju ir vairāk, tāpēc biļetes ir deficīts. 20 000 tiek nodotas brīvā tirdzniecībā, bet pārējais pārdots speciālajiem aģentiem, kas apkalpo korporācijas. Atmosfēra šādā pasākumā ir visnotaļ sireāla, ko nevar salīdzināt ne ar vienu redzētu sporta pasākumu. Golfā valda citi likumi un kārtība: pirmkārt, lai gan drošība ir diezgan liela, apmeklētājiem tā netraucē. Laukuma ietvaros var brīvi pārvietoties, respektējot vien žēlīgus striķīšus, kas it kā norobežo skatītājus no ideālās spēles trajektorijas. Kad sitieni tiek aizrauti greizi, tad spēlētāji ir spiesti paši iet pāri šiem norobežojumiem un meklēt bumbu. Protams, tādā ļaužu acu biezumā to pazaudēt grūti, taču sitiens vienalga ir jāizdara no vietas, kur bumba piezemējas. Sacensību laikā ir aizliegti mobilie telefoni – tas nav tā kā kinoteātri, kur jums palūdz nogriezt skaņu vai tos izslēgt. Mobilos telefonus līdzjutējiem ir jāatstāj mājās, vai speciāli tam ierīkotās vietās pie laukuma. Nekāda tviterošana vai citāda veidā interaktīvā čalošana nav iespējama. Labākie apavi – gumijas zābaki. Tas, protams, bija saistīts ar laika apstākļiem, kas nebija labvēlīgi. Lietus mērcēja spēlētājus, fanus un laukumu, bet nokļūstot vietā, kur blakus mīņājas vairāki tūkstoši, zeme zem kājām ātri pārvēršas par dubļu vannu. Nobristies var kā cūka. Bet neko – brien visi un laimīgi!

Maikls Džordans ir viens no...

Spēlētājus laukumā pavada viņu kediji – somu nesēji, komandas kapteinis un... ģimenes. Nevienā citā sporta veidā, kur nepieciešams parādīt savu labāko sniegumu (metienu, mēģinājumu, distanci utml.), nav iedomājam situācija, kad pēc veiksmīga posma, jūs apkampj sieva vai bērni un... jūs turpiniet aizstāvēt savas valsts godu. Golferi sekmīgi pabeidz vienu no astoņpadsmit bedrītēm un ļaujas ar tuviniekiem sirsnīgi savaigoties (cits – sabučoties), lai apkampušies dotos uz nākamās bedrītes izsitiena vietu. Tā varētu izskatīties atraisīta pastaiga laukumā, nevis niknākā sāncensība starp diviem kontinentiem. Starp Raidera kausa līdzjutējiem visai bieži var pamanīt pasaules mēroga slavenības, aktierus, rokzvaigznes un citu sporta veidu spīdekļus. Golfa sabiedrībā viņi visi ir kā pirtī – pārnestā nozīmē – kaili. Piemēram, gar viena laukuma malu savā nodabā slāj Maikls Džordans – tas, kurš basketbolists. TV kameras viņu pamana, ļaudis viņu ievēro – mazliet publika ziņkārē sašūpojas, taču tā kā katrs ir ieņēmis piekalnē vai tribīnēs ērtu vietu, par pasaules visu laiku slavenāko basketbolistu interese ir tik vien kā – lai ar skatienu pārliecinātos, ka tas patiešām ir Džordans. Neviens viņam klāt neiet, nekādu miesassargu apkārt nav, viņš arī ieradies pabaudīt golfa spēli un kopumā jūtas pasargāts no uzmanības, kas jebkurā citā pasākumā būtu histēriska. Maikls Džordans? Hmmm. Nu, labi – bet kur tikko savu bumbu aizsita Taigers (Vuds) vai Lūks (Donalds)? Tāda kalibra zvaigzne kā Džordans var mierīgi izbaudīt Raidera kausa noskaņu, bez jebkādām VIP teltīm vai speciāli pavadošo grupu. Taigers Vuds pēc bedrītes izspēles noliek nūju somā un aiziet uz mežmalā novietoto mazmājiņu – cilvēciski, kam nesavajadzētos, ja laukumā jāpavada vairākas stundas. Bet viss arī notiek kā pie cilvēkiem – laukumā viņiem nav speciālas nojumes vai pārvietojamie podi un sanitārās līnijas. Sagaidījis, kad būda brīva, tajā var iet iekšā arī pasaules golfa pirmais numurs... Bet dubļos kopā ar visiem stāv arī Princis Čārlzs. Viņam nav nekādu problēmu, jo beigu galā atrodas savos karaliskajos īpašumos (Velsas princis).

Nauda ir un...nav.

Spēlētāji par piedalīšanos Raidera kausā naudu nesaņem – šķiet, vienīgais turnīrs, kur profesionāļi piekrituši spēlēt bez atlīdzības. Viņgad veči mazliet pakņudēja par netaisnību – sak, visi citi apkārt uz mūsu vārdiem vārās, tikai mēs te pa brīvu sitam bumbiņu un tērējam savu laiku. Tad tika atrasts kompromiss: katram no dalībniekiem tiek izmaksāti 200 000 dolāru (par trīs dienās) un šī nauda tiek... novirzīta golfa spēles attīstībai un jaunatnes programmām. Starp citu, arī Latvija iegūst mazumiņu no tā, jo Eiropas golfa savienība iespēju robežās nodrošina mūsu jaunos golfa spēlētājus ar inventāru. Taču kopumā – Raidera kauss golfā nav stāsts par naudu. Tā ir pati spēle, kas ir varenāka par jebkuru golfa zvaigzni, lai cik viņš miljonus un miljardus nesaspēlētu. TV reitingi rāda, ka tikai Pasaules kauss futbolā un vasaras olimpiskās spēles ir skatītāki par Raidera kausu.

Ja kāds no Latvijas golfa spēlētājiem kādreiz spēlēs Raidera kausā, pārstāvot Eiropu – tas būtu pielīdzināms mūsu vieglatlēta uzvarai pasaules čempionātā 100 m sprintā. Tik liela konkurence ir sporta veidā, kas visiem ir pieejams, ārēji garlaicīgs, bet patiesībā ir viens no tehniski sarežģītākajiem un dinamiskākajiem pasākumiem, ko jebkad cilvēce izgudrojusi. Pārliecināt nevienu nav vērts – tie, kas sākuši, tie tur arī paliek.

P.S. Šogad Raidera kausā uzvarēja Eiropa, tādejādi atkarojot no amerikāņiem prestižo trofeju.