Ziepene: Ja man vairs Dinamo nebūs darba...

It kā jau Rīgas un Jaroslavļas sērijai nav vairs tā spriedze, kas bija, mums ieraugot uz pretinieku komandas soliņa Oļegu un Hari. Taču arī šeit var atrast pa intrigas aizmetnim. Vai zinājāt, ka pirms septiņiem gadiem Jaroslvaļas Lokomotiv treneris bija Jūlius „Jātnieks” Šuplers? Notikā tā: kad divus gadus pēc kārtas čehs Vladimirs Vujteks bija jaroslavļiešiem sagādājis Krievijas labākās hokeja komandas nosaukumu, viņu pārpirka AK Bars. Dzelzceļnieki, apreibuši no gavilēm, daudz nebēdāja – izskatījās, ka Vujteks ir nolicis veiksminieku dinastiju uz taisnām sliedēm. Taču – nekā nebija. Viņa darba turpinātājs Vladimirs Jurzinovs jaunākais ar savu darbu galā netika. Sezonas sākums padevās plāns un Lokomotiv zvanīja savam bijušajam pilsētas hokeja karalim. Vujteks pats palīdzēt nevarēja, taču ieteica Jurzinova vietā pamēģināt tādu Šupleru. Vārdā – Jūliuss. Slovāks tajā laikā bija dabūjis labu līgumu Minskā – savu pirmo uz Ziemeļaustrumiem no Bratislavas. Lai gan hokeja laukumā čehs un slovāks nav nekāds brālis, visos gadījumos, kad runa ir par savu čomu pieskatīšanu, piesegšanu vai iekārtošanu – tur kaimiņiem domas saskan. Tā sauktajos padomju laikos (arī viņiem tādi bija!) valsts taču bija viena – Čeholslovākija. Kā toreiz Šuplers tika prom no Minskas, nav zināms, taču Vujteka rekomendācija varēja būt ar smagu zīmogu no sērijas – nu, ka es jums saku, viņš i’ labs... Jūlim nekādi akrobātikas triki ar komandu nepadevās. Sezona Lokomotiv neizglāba, bet kopš tā laika pa Krieviju klīst Šuplera rēgs kā atgādinājumam – nu, vajag taču prast labu komandu no pirmās vietas viena gada laikā aizvest līdz septītajai. Tieši tur tabulā arī palika 2004. gada pavasarī Jaroslavļas Lokomotiv, ar atzīmi – Galvenais treneris Šuplers. Saprotams, ka nekāda attiecību turpināšana nevarēja būt, jo tādi kadri Krievijā pašiem pilni krūmi. Vai tas, vai vēl kādas nezināmas strāvas, taču kopš tā laika Jūlis ar krievu komandām nav strādājis un nav pat ticis izskatīts kā kandidāts. Vismaz publiskā aprite par to klusē. Rīgas Dinamo piedāvājums, uzņemties kluba galvenā trenera pienākumus, Šupleram patiešām nāca kā svētība – jātnieks varēja uz zirdziņa atkal doties Krievijas pieguļā, turklāt – atrasties visu laiku apritē, kur bija lielais hokeja piķis.

Šosezon Vujteks atkal vada Lokomotiv – jaroslavļiešiem izdevās viņu pierunāt sezonas pirmajā pusē pārņemt vadības grožus, lai gan pirms tam čehs bija teicis, ka – ni un ni... Vecums. Taču – viņa gadījumā tas nāca viens. Hokeja diriģenta iemaņas Vujteks pazaudējis nebija un Rietumos jaroslavļieši beidza kā pārliecinoši labākā komanda. Savukārt Šuplers tagad pret viņiem ies kaujā ar savu sapņu komandu, Gagarina kausa otrajā kārtā. Ar to pašu klubu, kas viņu jau otro gadu pēc kārtas sēdina uz baltā zirga. Čoms pret čomu - loģiski... Pa vidu šim vēl ievijies kāds radu raksts – izrādās, mūsu pašu Petrovickis ir Vujteka znots. Vārdu sakot – kārtīga ziepene... Taču Jūlis jau nebūtu Jūlis, ja spētu pirms sērijas mierā nosēdēt. Pērn aizrunājās par zirgiem, tagad tēma nopietnāka. Viņdien kāds krievu portāls šim pavaicā pāris jautājumus par dzīvi un hokeju – tiek arī līdz Znarokam un Latvijas izlasei. Šuplers jau labi jūtu, kāds noskaņojums tagad mūsu sabiedrībā prevalē, ja piemin Oļega uzvārdu. Viņš gurdi un šķietami vienaldzīgi parausta stīgas, citēju:
— Вас сборная Латвии не привлекает? (Vai jūs Latvijas izlase neinteresē?)
- Об этом говорят уже много лет. Но сейчас меня это не интересует. Я работаю в «Динамо». В апреле у меня закончится контракт, тогда посмотрим. (Par to jau runā daudzus gadus. Bet tagad mani tas neintersē. Es strādāju Dinamo. Aprīlī man beigsies līgums, tad paskatīsimies.)
— С кем вы обсуждали этот вопрос? (Ar ko aspriedāt šo jautājumu?) С шефом Федерации хоккея Латвии. Но это была неофициальная беседа. Он в четверг пришел к нам в раздевалку и поздравил с выходом в следующий раунд. (Ar Latvijas hokeja federācijas šefu. Tā bija neoficiāla saruna. Viņš ceturtdien atnāca pie mums uz ģērbtuvi un apsveica ar iekļūšanu nākamajā kārtā.)

Vai neizklausās garšīgi? Zvanu Kirovam – prasu pa tiešo:
- Klau, pilsētā runā, ka tu esot ar Šupleru runājuši par izlases trenera amatu?
- Kurš runā! – klausulē iekliedzās Kirovs: - Tas nav nopietni! Mums taču izlasei ir treneris.
- Bet Šuplers saka, ka bijis pie federācija šefa, esot runājis...
- Es ar viņu izdzēru vienu kafiju. Par trenera amatu vispār nerunājām. Mums izlasei to nevajag – riska gadījumā esam piesaistījuši Beresņevu. Šuplers man tikai prasīja, vai – ja gadījumā viņam Dinamo vairs nebūs darbs, vai viņš varēšot mums piedāvāt kādu jaunatnes hokeja programmu. Es atbildēju, ka padomāšu, ka vienmēr izskatīšu priekšlikumus... Nu, tas ir murgs!

Murgs vai ne murgs, bet vismaz zinām, ka Rīgas Dinamo galvenais treneris pirms play off otrās kārtas sērijas, jau skaļā balsī izteicis pieņēmumu, ka viņa dienas šajā komandā ir skaitītas. Par to dzīvāk ierunājās, kad kluba vadība pirms pāris nedēļām pateica, ka komandas mērķis šī gada Gagarina kausā – fināls! Daļa uzskatīja, ka šis nosacījums ir nereāls un izgudrots, lai ar viltu atbrīvotos no slovāka. Kam to vajag? Es domāju - viltu.Tāpat līgums ar Šupleru beidzas. Tostarp krievu galā smējās, jo viņi uzskatīja, ka tādi mērķi bosiem ir jāsaskaņo ar komandas treneri. Bet Dinamo akcionāri škrobojās, ka atkal publiskajā telpā izskatījušies pēc pamuļķiem, jo pats Šuplers taču esot vienā no paklāja sēdēm teicis, ka komanda veiksmes gadījumā var nokļūt līdz pat finālam. Visas citas komandas, kas atradās mūsu konferences astoņniekā, bijām vairāk vai mazāk situši.

Lai nu paliek ar mērķiem un atbildīgajiem - var nojaust, ka Jūlis zina kaut ko vairāk nekā mēs citi. Var saprast, ka viņš jau sācis selgā izlikt tīklus mazajiem asarīšiem, cerot, ka pa vidu tajos iespruks kāda lielāka spura. Lipmans ir no lielā kalibra, tikai viņam šādas publiskas Šuplera pārdomas un spriedumi tagad ir radījuši pamatīgu niezi tālruņa klausules auss daļā. Vai spējat iztēloties Kirova seju, kad viņš sava mobilā ekrānā ierauga zvanām Oļegu? Domāju, ka Latvijas izlases trenerim pirmais jautājums būtu līdzīgs kā šo rindu autoram – paklau, pilsētā runā... Kam ticēt? Zinot Lipmana attiecības ar Znaroku, šoreiz jātic būs Kirovam. Tāpēc, Jūļa frāze – ja man vairs Dinamo nebūs darbs – ir visai savdabīgs šīs gaidāmās sērijas akcents. Treneri var saprast – viņš rūpējas par nākotni. Tajā pašā laikā, viss ir vienkārši – izpildi uzdevumu un nākotni kalsi pats. Jo Znarokam taču skrēja pērn pakaļ, kad viņš aizspēlējās līdz kausa finālam. Kāpēc lai Šuplera gadījums atšķirtos? Vien nieks – aizspēlēties līdz finālam...