No prieka nemirst?

Pirmie prieki, kurus atceros, pienāca tad, kad Inese Jaunzeme 1956. gadā Melburnā aizmeta šķēpu pēc olimpiskā zelta – pirmā Latvijas (lai arī PSR) sporta vēsturē. Vispārējās gaviles vēl pastiprināja četras sudraba medaļas: basketbolistiem Krūmiņam, Valdmanim, Muižniekam un svarcēlājam Stepanovam. Kaut gan televīzija tolaik pie mums piedzīvoja tikai pirmās žagas un par Melburnas parādīšanu pat domas nevarēja būt, vienalga – arī neredzējuši kļuvām cēli un lepni kā pāvi. Latvija gavilēja!

Mūsmājās lielo līksmību ienesa ASK basketbolisti piecdesmito gadu otrajā pusē, vispirms kļūstot par atkārtotiem PSRS čempioniem. Bet tad notika kaut kas nebijis (un arī – neatkārtots)! Daugavas stadiona futbola laukumā uzstellēja dēļu grīdu... basketbolam, lai tur aizvadītu Eiropas kausa pirmo izcīņu spēles. Un futbola arēna pienāca pilna, kaut basketgrīda atradās lielās tribīnes tuvumā, no mazajām bija vai ar binokli jāķīķē. Mūs, sporta skolas puikas, ielaida likties plāteniski tieši futbola zālājā. Tur tad izkašājām bedrītes, kur izčurāties – neies jau ārā no arēnas tualeti meklēt, varbūt tad vairs nelaidīs atpakaļ...
Un rīdzinieki vinnēja jau pirmajā izcīņā (un vēlāk ar’), un Rīga, un Latvija gavilēja atkal un atkal!

1960. gadā nedēļām ilgi Latviju uz ausīm turēja Mihails Tāls, kurš Maskavā spēkojās dēļ pasaules šaha čempiona kroņa ar rūdīto, turnīru turnīros miecēto tā brīža titula īpašnieku Mihailu Botviņņiku. Rīgas huzārs līksmos un straujos triecienos sagrāva cietoksnim līdzīgo pretestību, turklāt ar sava trenera Koblenca starpniecību visus notikumus avīzē Padomju Jaunatne (toslaikus populārākajā) atainoja tā, ka visiem viss bija skaidrs un briesmīgi interesants. Tad, kad Miša taču kļuva par pirmo mūsu pasaules šaha čempionu, tad mirkli likās – tas ir kaut kas maķenīt vairāk pat par Ineses varējumu. Jo notikums bija ilgāks, intriga piesaistīja dienu no dienas ciešāk. Tad atkal Latvija gavilēja, bet rīdzinieki savu pasaules čempiņu ar visu lauru vainagu no vilciena iznesa uz rokām.

Tajā pašā 1960. gadā līksmību sagādāja Daugavas futbolisti. Viestrenera Pētera Stupakova sastādītā (latvieši, krievi, gruzīni, ukrainis, baltkrievs, lietuvietis) komanda rādīja savdabīgu, aizraujošu un izcilu sniegumu – salīdzinot jo īpaši ar iepriekšējo gadu baigo pelēcību – un negrieza ceļu pat slaveniem PSRS futbola grandiem. Smirnovu, Ulmani, Tučku sporta draugi gāja apjūsmot ne mazāk, kā opermākslas cienītāji Karuzo, Šaļāpinu vai Pavaroti. Un kad sasists tika Maskavas Dinamo ar pašu necaursitamo Jašinu vārtos – tad bija laiks gavilēt visai futbola Rīgai – no Juglas līdz Šampēterim. Jo no visiem Rīgas kaktiem īstie bija tur klāt un redzēja visu savām acīm.

Sešdesmitajos gados svaigi bija prieki, kurus latviešiem gādāja viņu TTT. Cik varu spriest, tieši basketbolistu panākumi izraisīja pirmās sporta cienītāju demonstrācijas Latvijas galvaspilsētā. Gājām, skaidrā prātā dziedādami, no Mežaparka atklātajiem laukumiem līdz pat Brasas stacijai, kur tolaik bija otrā tramvaja galapunkts. Jo latvietes atkal bija parādījušas kuzkinu maķ visām padomju brālīgajām komandām, tās citu pēc citas uzveicot. Tas bija tolaik vārdos nenosaukts nacionālais lepnums (pasarg dies un čeka ko tādu pieminēt!!!), un mūsu meitenes lika ne tikai par sevi gavilēt – mīlēt un cienīt arī.

Lai nu man piedod šodienas erudītie sporta cienītāji: manā jaunībā bumbas bija apaļākas un līdzjutēju balsis – dzilgākas. Tāpēc apgalvoju: nekas ne pirms ne pēc tam nav pielīdzināms 1967. gada futbola spriedzei.
Tovakar "Daugavas" stadions atgādināja huņņu ordas ielenktu romiešu cietoksni, kura aizstāvībai tika mobilizēti pat jātnieki. Jā gan, 1967. gada 14. oktobrī, tajā trakajā viesuļvētras rudenī, pirmo reizi stadionā tiku redzējis miličus zirgos. Tiesa, tupēja viņi seglos kā kucēni uz žoga...
Jo tovakar "Daugava" lauzās uz augstāko PSRS futbola līgu, kura līdz tam cīņā sasniegta vēl nebija ne reizi. To nu varēja izdarīt, jāuzvar vien Stavropoles "Dinamo" ar "nieka" četru vārtu starpību. Bet kāpēc gan nē – ja jau līdzšinējās spēlēs ir skaidri redzams, ka mums ir dzelžaina aizsardzība, savukārt uzbrukumā sāncenšus ātros skrējienos kā dunča dūrienos grauj Smirnovs, bet spoži pārvaldot bumbu apspēlē – Ulmanis. Tribīnēs kā tautasdziesma uzplīvojis un palicis sauklis: "Lai dzīvo Ulmanis un aizsargi!" Taču lai pasaka arī citi – žurnālisti A.Auziņš un V.Šķēle:
"Dedzīgākie līdzjutēji pie biļešu kasēm pavada naktis, guļot uz saliekamām gultām un sildot nosalušos sānus pie ugunskuriem. Pirms sacensībām iekļūt 5. maršruta trolejbusā toreizējās Ļeņina ielas pieturā ir gandrīz neiespējami, kaut arī spēļu dienās šim maršrutam piešķir daudz papildvagonu, līnijas numura vietā vien pieliekot lapiņu ar uzrakstu: "Uz futbolu". Pēc uzvarām tribīnēs liesmo avīžu lāpas, un bezbailīgākie vīri, apspēlējot "Daugavas" uzbrukuma līdera un komandas kapteiņa Gunāra Ulmaņa uzvārdu, skandē divdomīgo saukli par Ulmani un viņa aizsargiem. Proletāriski šanhajiskā Tallinas, Pērnavas un Avotu ielas apkaime pēc spēlēm uz pārdesmit minūtēm kļūst cilvēku pārpilna un no augšējiem stāviem futbola līdzjutējiem pretī māj sievas solīdos gados. Ulmanis, Laizāns un Zālītis ir tādi nacionālie varoņi, par kādu vēlāk kļūst hokejists Balderis. Vēl tikai jāuzvar pēdējā spēlē.”
Uzvara bija, tikai... 2:1. Gaviles izpalika, sporta aizrautības prieks – palika un pieņēmās spēkā.

Un atkal pie sporta bāzes liesmoja ugunskuri. Septiņdesmitajos gados Sporta pilī Rīgas Dinamo ar Viktoru Tihonovu spoli pa solim atjaunoja Latvijas hokeja (padomju hokeja skolotāju) zaudēto godu. (Tiesa gan, lielā mērā ar plašās Krievzemes viesstrādnieku sviedriem.) Ugunskuri sildīja līdzjutējus, kuri atkal cauru nakti gaidīja iespēju tikt pie biļetēm. Jo dinamieši 1974. gada PSRS meistarsacīkstes jau aizvadīja kā pilntiesīga un pilnvērtīga augstākās līgas komanda. Sezonas pērle un skatītāju aumaļākās gaviles bija uzvara sausā pret vareno čempionkomandu ACSK (jeb krieviski CSKA) – 4:0! Visus septiņdesmitos un astoņdesmitos gadus abonenti uz Dinamo spēlēm bija vēl daudz vērtīgāki par tolaik tikpat kā neaizsniedzamo cieti žāvēto desu, savukārt komanda baroja līdzjutējus ar vietām gala tabulās no sestās līdz ceturtajai. Netrūka iemeslu gavilēm – Rīgas komanda, sevišķi jau savu skatītāju priekšā – ceļu negrieza nevienam un hokeju spēlēja tā, ka prieks redzēt un klāt tur būt.

Un tad beidzot saule pilnībā iespīdēja arī mūsu ielā! Tās bija 1988. gada PSRS meistarsacīkstes, kuras togad medaļu sadalījumu noteica izslēgšanas spēlēs. Dinamo jau labu laiku bija bez Viktora Tihonova, nu jau arī bez pasaules čempiona un olimpiskā sudrabnieka Helmūta Baldera. (Bet viņu sētie asni dīga griezdamies.) Toties vārtos jau otro sezonu stāvēja mūris – Artūrs Irbe. Pirmajā pusfināla spēlē pret Maskavas Dinamo viņš saglabāja savus vārtus gluži sausus, un – 2:0. Otro, izšķirīgo panākumu rīdzinieki guva Maskavā pēc iepriekš piedzīvotā zaudējuma. Mēs pie televizoriem nosirmojām pirms laika.
Finālā pret ACSK (līdz trim uzvarām) Rīgā tikām pie viena panākuma (2:1), un tas arī bija viss.
Viss?! Latvijas hokeja vēsture zina teikt: „Lai gan Maskavā mūsējie piedzīvoja divus zaudējumus un palika otrajā vietā, izcīnītās sudraba medaļas ir un paliek izcilākais sasniegums Rīgas Dinamo vēsturē, varbūt pat visā Latvijas hokeja vēsturē”.
Arī sirmgalvji gavilēja.

Arturs Irbe, kuru mēdz dēvēt par Latvijas hokeja sirdsapziņu, ar asarām acīs piedzīvoja augšup celto Latvijas karogu pēc uzvarām pasaules čempionātos pret Krieviju 2000. gadā (3:2) un 2003. gadā (2:1). Lieliska hokejista karjeras izskaņa pret tiem, kas kādreiz bijuši nicīgi un noraidoši. Man prātā gluži jaunā Artura atmiņas par piedzīvoto 1980. gada olimpiskajās spēlēs Maskavā:
"Man sevišķi palikusi atmiņā Daiņa Kūlas izcīnītā zelta medaļa šķēpa mešanā. Man šķiet, es pat raudāju, jo tas bija tik emocionāls brīdis. Pie sevis nodomāju: redz, latvietis arī var vinnēt, ja tikai grib... Toreiz nevienam neko neteicu, taču sevī nosolījos, ka izdarīšu visu, lai arī man būtu iespēja kādreiz piedalīties olimpiskajās spēlēs... Tajā vakarā biju ļoti lepns par to, ka esmu latvietis. Šādi brīži bija ļoti svarīgi manai nacionālajai pašapziņai, jo ko tad mēs toreiz varējām runāt par politiku? Vēl mazs knauķis būdams, redzēju, ka pasaules čempionātu laikā tēvs vienmēr turēja īkšķus par zviedriem vai kanādiešiem. Arī mēs vēlāk fanojām līdzi čehiem, somiem, vienalga kam — tikai ne PSRS izlasei. Neviens mums to nemācīja, tas notika kaut kā ļoti dabiski. Un padomiešiem vēlēju uzvaru tikai tad, kad pats sāku spēlēt šajā izlasē..."
Tagad mēs varam runāt un runāt par politiku, vienīgi... kāda tam jēga, neviens tāpat neklausās. Jāiet, jāpapriecājas: Di-na-mo Rī-ga! To dzird!

Jūs, bez šaubām, ziniet, ka prieka brīžu mums ticis krietni vairāk, nekā še esmu spējis pieminēt. Tikai gribējās dalīties jaukās atmiņās—cerīgas nākotnes gaidās...