Apstākļi un to sakritības

Cilvēku viedokļi bieži vien atšķiras ne tikai tāpēc, ka kādam nebūtu taisnība. Dažādie atbilžu varianti rodami vides dēļ, kurā basketbolists mitinās. Mājas būvniecībā svarīgi ir pamati. Basketbolā – sākums, kad bērns tiek radināts pie basketbola. Raivo Otersons pirmos soļus šajā sporta veidā raksturo pavisam vienkārši: „Viss ir atkarīgs, vai jauniešiem vēl nav pubertātes vecums. Ir jāredz, vai domas nešaudās – jāapsver, vai dažas lietas ir vērts darīt.” Tīņu vecumā jaunieši mainās teju katru dienu. „Pubertātes vecuma beigās jaunietis var kļūt tūļīgs vai pretēji – ātrs, neatkarīgi no tā, vai trenējas. Tagad basketbols kļūst ātrāks, asāks un veiklāks, tāpēc jaunieši tādi kļūst. Laiks rit un citi saka, ka bērnībā kaut kas nav izdarīts. Tā nebūt nav, varbūt nav lemts spēlēt basketbolu – dažādi cilvēki var trenēties līdzīgi un tikpat mērķtiecīgi, taču tikai dažiem ir lemts kļūt labākiem - viņus sāk pamanīt citi. Visapkārt nav muļķi, tiek darītas pareizās lietas, fiziski viss ir kārtībā, taču iespējams nav motorika un, kamēr ar to pats neesi saskāries, tikmēr to nesaprast – ir jēga trenēties vai nav. Piemēram, Peiners jauniešu gados meta punktus cik uziet, tas pats Timma tagad ir ticis izvēlēts NBA, taču šeit redzams, kuram ir lemts spēlēt, kuram nē. Daudziem apstākļiem ir jāsakrīt,” stāsta Otersons. Jāteic, ka pēc mājas iekšdarbu veikšanas allaž redzams, kāds monuments izdevies – cits veiksmīgāks, cits nē. Strādāt var nemitīgi un kvalitatīvi, taču, ja nav lemts iznākt kam greznam, tad nav.

Matemātikas stundas vairākums ļaudīm likušās kā nepatīkamākās zobu sāpes – skolēni nereti atļāvušies pievērt ausis šai zinātnei. Ja to izdara vienu vai divas reizes – nebūs tik traki, ja desmit vai divdesmit – var rasties robi, kurus vēlāk aizlāpīt ir ļoti grūti. Talantīgākie var slimot un iekavēt, taču visu tāpat sagremos. „Basketbolā elementu skaits, kas jāapgūst, nav nemaz tik liels, taču stundu skaits ir milzīgs. Paskat, ir tādi skolēni, kam formulas iet galvā automātiski, turpretī citi cīnās vaigu sviedros, lai tās atcerētos un pareizi pielietotu. Līdz 16 gadu vecumam basketbola stāžs ir teju 7-8 gadi (tas ir ilgs laika periods), tajā izlaižot pāris stundas, nekas nevar notikt. Vēl jo vairāk – mūsu laikā nebija iespējas vērot video, tagad jaunieši no tiem ietekmējas,” teic Otersons. Talanta nozīmei ir būtiska loma, taču visi nav ģēniji un roboti, kam padodas viss. Matemātikas stundās allaž atrodas gudrākie skolēni, kas risina uzdevumus ātrāk nekā citi – skolotāja vairāk strādā ar šiem bērniem, tāpēc pārējie paliek bešā, beigās nesaprotot neko. Mūsdienās viss kļūst ātrāks – vide, zinātne, sports, arī basketbols, un, ja šajā laikā nākas ko iekavēt, turpmāk var rasties trūkumi. „Varbūt laikā, kad jātrenē ātrums un jaunietis izlaiž slimības dēļ kādu treniņu periodu, tad varbūt var pateikt, ka ir manāmi trūkumi. Bērni attīstās, daudz ko nosaka ātrums un asums – šīs komponentes nāk katram dažādos laika periodos. Visiem reizē tas nenotiek. Jāuzsver laiks, kad sāk nodarboties ar basketbolu. Novickis sāka salīdzinoši vēlu spēlēt. Latvijā Biedriņš un Bērziņš sāka ātrāk, Cipruss vēlāk, tāpēc redzam, ka pēdējam no minētajiem nedaudz kaut kas pietrūkst,” secina Otersons.

Saliekot svaru kausus kopā var secināt, ka liela nozīme ir vecāku klātbūtnei jaunieša attīstības procesā. Lai dienas kārtībā aizpildītu laiku, skolas gaitās bērniem vecāki dod iespēju piedalīties sportiskajās aktivitātēs. Kas padodas un tīk labāk – turpina darīt, taču vecāku lielākais ieguldījums seko turpmāk. Latvijā iespējas trenēties ir. Bet, ja esi pamanīts ārpus valsts robežām, šādas iespējas vajadzētu izmantot. Un atkal jāmin senču klātbūtne bērnu skološanas procesā – tā nav tikai izglītība. Blakus lietu nodrošināšana ieņem būtisku lietu jauniešu dzīvē, tāpēc ultimātu uzstādījumi ir jāpieņem. Viens no šī brīža talantīgākajiem Latvijas basketbolistiem Kristaps Porziņģis savu aizbraukšanu no dzimtenes skaidro sekojoši: „Tajā brīdī (15 gadu vecumā) Latvijā nebija nekas spīdošs. Vecāki man pateica, ka Liepājā es nepalikšu. Vai nu braukšu uz Rīgu, vai kaut kur projām. Kopumā man bija trīs varianti – tajā skaitā arī Itālija. Biju ļoti tuvu līguma parakstīšanai Spānijā, tāpēc nolēmu doties turp.” Šādi pavērsieni negadās bieži – iespējas ir jāizmanto. Vēl jo vairāk – Spānijas vārds basketbola pasaulē ir ļoti kliedzošs. Šādam vilinājumam piekrita arī Porziņģis. „Spāņi pirmie izrādīja interesi par mani no ārvalstīm. Viņi bija pirmie, kas paziņoja manam aģentam un jautāja, vai es varētu aizbraukt tur atrādīties. Aizbraucu, parādīju sevi (ne ar ko īpašu neizcēlos, taču kaut ko manī viņi redzēja un aptuveni mēnesi vēlāk piedāvāja līgumu). Pēc tam sekoja Itālijas piedāvājums, bet tas bija nedaudz par vēlu. Jebkurā gadījumā, es nebūtu mainījis savu izvēli, jo šeit ir ACB līga – viena no spēcīgākajām pasaulē,” ar prieku atceras Porziņģis.

Parādītais sniegums jauniešu vecumā nosaka turpmāko taku, kuru būs jāmīda. Aģenta loma šādā brīdī ir ļoti svarīga, taču ne visiem tāda persona tīņu vecumā ir piešķirta vai noalgota. Otersons jau pirms aizbraukšanas uz Spāniju izcēla Porziņģa koordinācijas un spēles izjūtas spējas, tāpēc aģenta loma šādā gadījumā ir bijusi svarīga. Kristapam palīdzēja Sandijs Baškevics – viņš nebija aģents, taču šā aroda speciālista lomu basketbola lietpratējs spēja pildīt. Kristapam vidusskolas gados naudas un aģenta lietas tik ļoti nerūpēja. „Man grūti pateikt – tajā brīdī man bija 15 gadi un par aģenta lomu es neinteresējos. Man palīdzēja Sandijs Baškevics. Varbūt par aģentu viņu nevarēja nosaukt, taču viņš aizsūtīja video un sarunāja, lai es varētu tur (Seviļā) sevi atrādīt,” atminas Porziņģis. 21. gadsimtā sportu nauda izmainījusi līdz nepazīšanai. Šajā katlā liekami arī aģenti – viņi sev maizi pelna šādā veidā, gūstot procentus no spēlētāja parakstītā kontrakta. Katrs vēlas iegūt sev pēc iespējas vairāk, taču kur meklējams labums? Atkal jāmin apstākļu sakritība – var paveikties ar aģentu, kuram sportiskie mērķi nostādīti pirmajā vietā, tikai pēc tam nauda... Otersons šajā sakarā pauž skarbākus vārdus: „Eiropā ir manāma aģentu demagoģija – viņi stāsta, ka te ir laba sistēma. Viņiem galvenais ir parakstīt līgumu, lai pelnītu sev naudu. Daudzas komandas vienkārši paraksta spēlētājus, skatās kāda ir spēlētāju izaugsme, tad maina atkal sastāvu. Nepārtraukti notiek rotācija. Kādam var arī nepaveikties. No latviešiem varbūt kādi 4-6 spēlētāji ir Eiropas top komandu blociņos. Cits tika/tiks tālāk, cits nē. Jāņem vērā fakts, ka ir iespēja doties uz citu valsti, taču tu skaities kā leģionārs. No tevis gaida rezultātu, ja neizdodas parādīt labāko, vari doties prom, tāpēc par braukšanu citur uzreiz ir jāpadomā.”

Salīdzinot Latvijas un Spānijas basketbola sistēmu, Porziņģis izceļ komandu savstarpējo sāncensību: „Organizācijas strādā pie tā, lai attīstītos jaunatnes basketbols, par ko komandas vēlāk plūc laurus un saņem lielu naudu. Loģiski – tajā visā tiek ieguldīti lieli līdzekļi. Tas ir liels prestižs, par kuru cīnās tādas organizācijas kā Madrides Real u.c. komandas.” Organizācijas audzina jaunos spēlētājus, lai nākotnē būtu no kā veidot komandas pamatkodolu, kas ļaus pacelt virs galvas galvenās Eiropas basketbola trofejas. Latvijā ir pavisam citādāk. Nav īsti basketbola sistēmas, kas ļautu komandām cīnīties savā starpā par prestižu. VEF organizācijas sistēmu var pielīdzināt Eiropas vadošajiem klubiem, kur tiek iespēlēti jaunie spēlētāji. Uz Rīgas komandas parādītā snieguma fona slikti neizskatās Jānis Bērziņš, taču Andžejam Pasečņikam blakus trūkst liels, masīvs centra spēlētājs. Latvijā ir tikai viena komanda, kas cīnās Eiropas labākajos turnīros. Ja tādas būtu masveidā, tad arī šeit cīnītos par prestižu un domātu par jaunajiem ilgtermiņā.

Lai nonāktu profesionālu basketbolistu apritē nepietiek vien ar talantu. Ar vecāku palīdzību ir nepieciešams ielikt stingrus pamatus, ar aģentu palīdzību, pievienojot klāt naudas peripetijas, uzbūvēt kārtīgas sienas (citam garākas, citam platākas). Ja veiksmīgu sakritību apstākļos viss iet kā pa notīm, tad profesionālo karjeru jeb jumta celšanu sportists noorganizēs pats. Apvienojot šādus apstākļus un sakritības, Latvijai nevajadzētu palikt bez talantīgiem basketbolistiem!