Kāpēc Dinamo uzvarēs koijotus?

Lai jūs nesamulsina Fīniksas Coyotes algu saraksts -17 no pamatsastāva hokejistiem sezonā saņem vismaz miljonu. Ja esam precīzi – pēc nodokļu nomaksas dolāros par miljonāriem vairs sevi var saukt 12. Salīdzinoši Rīgas Dinamo vislabāk apmaksātais hokejists Sandis Ozoliņš pēc neoficiālas informācijas pelna 850 000 eiro, bet - jau pēc nodokļu nomaksas. Ja visu konvertējam uz dolāriem, tad Ozoliņš ar savu izpeļņu starp Coyotes rūsganajiem suņiem būtu ap desmito vietu. Ja paspēlējas ar tiem pašiem nodokļiem un eiro kursu, tad pēdējie Coyotes algu sarakstā ar Dinamo iedoto līgumu noteikti nebūtu Ņiživijs, Telkvists un Hartigans. Visi pārējie – gan zemāk. Ja liekam dolāru pret dolāru, tad pret Coyotes algām, kas sezonā sasniedz tuvu 50 miljoniem, Dinamo varētu pretī stāvēt ar katlu, kur kopā samests ap 8 miljoniem. Tas tikai algās vien.

Eds Džovanovskis – 6,5 milj.
Šeins Dūens – 4,5
Iļja Brizgalovs – 4,25
Vojteks Voļskis – 3,8
Radim Vrbata – 3
Rejs Vitnijs – 3
Dereks Morris – 2,75
Skots Apšals – 2,25
Adrians Akoins – 2
Lī Stempnjaks – 1,9
Martins Hanzals – 1,8
Kurts Zauers – 1,75
Petrs Pruha – 1,2
Kīts Jandls 1,2
Vernons Fidlers – 1,1
Teilors Pjats – 1
Džeisons Labarbera – 1
Olivers Ekmans-Larsons – 900 000 tūkst.
Semi Lepisto – 800 000
Kails Turris – 787 000
Eriks Belanžē – 750 000
Lauri Korpikoski – 700 000
Pols Bisonē – 612 500
Deivids Šlemko – 550 000

Taču jau šobrīd var apgalvot, ka mēs neesam sešas reizes švakāki kā rāda algu saraksts. Ar ko varam šiem sadot pa mizu? Mēģināsim iedvesmot sevi. Piemēram, mūsu sastāvā ir daudz tādu hokejistu, kas NHL draftā savu gadu izvēlē ir bijuši daudz augstākās pozīcijās nekā to pašu varētu likt pretī Coyotes, taču beigās dažādi apstākļi viņus ir aizveduši pa dažādiem ceļiem. Jā, viņi var kaut kādā mērā teikt, ka „viņu vietā vajadzēja būt man” un, iespējams, ja būtu dota otra iespēja, kāds no Dinamo hokejistiem, kurš savulaik tika draftēts NHL, spēlētu tagad sapņu līgā, bet kāds no Fīniksas – brauktu uz KHL laimi meklēt. Piemēram, čehs Petrs Pruha, kuru Ņujorkas Rangers paņēma savos sarakstos 2002. gadā ar kopējo numuru 240. Salīdzinoši viņa vienaudzi Spruktu Floridas Panthers izvēlējās divus gadus agrāk ar kopējo numuru 234. Kas notika par šiem diviem gadiem un kāpēc Petram bija vairāk iekšā nekā Jānim, lai paliktu līgā? Rangers noteikti nav labākā vieta, kur nokļūt jaunam uzbrucējam. Arī Pruham tur nekāds rožu dārzs nebija, taču ar vienu atkāpi – par viņu tur gādāja Jaromirs Jāgrs. Spruktam sava Jāgra NHL ģērbtuvēs nebija un atlika vien zobus sakodušam mēģināt, mēģināt, mēģināt... Šovakar Jānis varētu Petram parādīt, ka bez Jāgra protekcijas viņš ne par ko nav labāks par letiņu. Pavej, kas citiem mūsu draftētajiem ir motivācijas kamolītī:

Lauris Dārziņš (0 spēles NHL)– Nešvilas Predators ne reizi nedeva viņam iespēju paostīt NHL ledu;
Jurajs Mikušs (0 spēles NHL) – viņu pa gabalu turēja gan Canadiens, gan vēlāk arī Losandželosa;
Mārtiņš Karsums ( 24 spēles NHL) – uh, kā būtu gatavs tagad lidot, lai ierīvētu Tampabejai (arī Bostonai) viņu izvēli;
Jēkabs Rēdlihs (0 spēles NHL) – kāmēr Ješka mācījās Bostonā, Kolumbusa sastāvā iespēlēja citus;
Krišjānis Rēdlihs (0 spēles NHL) – trāpījās pie Ņūdžersijas durvīm, kad tā bija nodrošināta ar aizsargiem. Uz kaujas soliņa gan vienā mačā pasēdēja;
Kriss Holts (2 spēles NHL) – ņemts pie Rangers katla, tā arī visu laiku palika 5 min. pirms galvenā sastāva (Sentluisā, Otavā);
Tomašs Surovijs (126 spēles NHL) – vairākos gados sakrātās spēles Pitsburgā ir labs rādītājs, bet pamatsastāvā viņš tā arī nenostiprinājās. Bet varēja tur spēlēt...
Mikaels Telkvists (114 spēles NHL) – mocījās kā dažādu klubu otrais numurs (sāka ar Toronto), trīs sezonas uzspēlēja pat Fīniksā (27 uzvaras), bet tā arī neiekaroja savu iekāroto pirmo vietu.

Tad mums ir divi vīri, kas līdz NHL nokļuva kā brīvie aģenti.
Broks Troters ( 2 spēles NHL) – Canadiens viņu nolūkoja ārpus drafta izvēlēm un likās, ka Broks ir trāpījis pareizajā vietā. Taču šovasar monreālieši par savu uzbrucēju aizmirsa...;
Marks Hartigans (102 spēles NHL) – nokļuva līdz līgai kā brīvais aģents, ostīja gaisu Atlantā, Kolumbusā, Anaheimā un Detroitā. Noteikti bija pelnījis vairāk uzticības, nekā tika dots.

Coyotes sastāvā, protams, ir daudz vairāk tā sauktās NHL drafta pirmās kārtas izvēles – kopskaitā astoņas. Aizsargs Džovanovskis pat bija starp saviem gadiem nosaukts kā kopējais pirmais numurs, kas vien jau pelna apbrīnu. Taču Fīniksas komandā ir atrodami tādi (bez jau minētā Pruhas), kurus sākumā NHL skauti nebūt nevērtēja ar lielām cerībām – Vrbata (212 nr.), Stempnjaks (148), Akoins (117), Bizonē (120) – bet, kas tomēr ar raksturu salauza līgas mūrus. Mēs savukārt liekam pretī Bukartu un Karamnovu, kurus NHL skauti dažādos gados draftā noignorēja, Sotnieku, kas patiesībā ne par matu nav sliktāks par savu viengadnieku Deividu Šlemko, Ņiživiju – kas nekad NHL draftam nav bijis tuvumā, bet, kas jebkuru no Coyotes uzbrucējiem iebāž maisā ar roku veiklību. Fīniksa varētu būt pārsteigta par Cibuļska briedumu un spēles izpratni, par Miķeļa ātrumu un metienu, par Reķa pamatīgumu un spēku.

Ko mēs vēl varam nolikt pretī? Uz papīra Ozoliņš praktiski ir bez konkurences pret jebkuru no Fīniksas Coyotes, ja runājam par NHL play off spēļu pieredzi un viņa zvaigznes statusu aktīvajos NHL gados. Telkvists varētu pasvītrot savu olimpisko čempionu godu, bet Hartigans palielīties, ka viņš viens pats ir divas reizes dzēris šampanieti no Stenlija kausa... Un protams – mūsu līdzjutēji. Salīdzinot ar Fīniksu, mēs esam viņiem priekšā tieši tik reižu, par cik atšķiras abu komandu algu fondi. Vismaz – sešas reizes.
Tad varbūt šovakar mēs šos kaucošos vilkus paspīdzināsim?