Nu tad varbūt tagad – beidzot?

Tikmēr pirmo reizi Latvijas sporta spēļu komanda piedalījās jau pašā pirmajā mūsu valsts olimpiskajā iznācienā 1924. gadā Parīzē. Tie bija futbolisti, kuri 15 vīru sastāvā devās uz Francijas galvaspilsētu labu, taču panaivu cerību spārnoti. Tolaik futbols no sporta spēlēm pavisam noteikti bija pats pirmais un galvenais, jo basketbolu, volejbolu, rokasbumbu mūspusē tik tikko sāka iepazīt. Tā nu bijām sacerējušies, kā rakstīja prese: „...lai mācītu citas tautas atšķirt bijušo Krieviju no Igaunijas un Latvijas”. Bet... jāspēlē bija ar mājniekiem, ar Francijas olimpisko izlasi. Zaudētājs izstājas. Un izstājās Latvija, paspēlējot ar 0:7. Varēja būt mazāk – liela nozīme bija lampu drudzim – tomēr uz panākumu cerību nekādu. Vienīgais mazais prieciņš: nāburgi leiši Šveicei piekāpās vēl niknāk, ar 0:9.

Pēc 12 gadiem Berlīnē ar lepni paceltām galvām olimpiskajā arēnā izgāja Latvijas basketbola valstskomanda. Kā ne – latvieši jau bija kļuvuši par Eiropas čempioniem pirmajās kontinenta meistarsacīkstēs, kas notika 1935. gadā Ženēvā. Diemžēl ambīciju bija krietni vairāk, nekā nepieciešamā vēsā aprēķina un pārdomātas sagatavošanās. Komandā risinājās savstarpēji konflikti. Ažiotāža bija liela, toties izredžu vērtējums visai virspusējs, mums nebija reāla priekšstata par citu kontinentu, īpaši jau Amerikas, komandu spējām. Iznākumā mājās nācās atgriezties ar nokārtām galvām: pēc uzvaras pār Urugvaju (20:17) sekoja zaudējumi Kanādai (23:34) un Polijai (23:28). Dalīta 15. – 18. vieta 21 komandas konkurencē tika novērtēta tā: no tām bērēm mums netika nekāda prieka.

Un tad sekoja pusgadsimts, kurā nebija ne Latvijas, nedz mūsu olimpiskās komandas. Vienīgā iespēja olimpiski izpausties tika ļauta caur PSRS izlasi, kurā nepareizā valodā runājošiem iespraukties bija grūtāk, nekā kamielim caur adatas aci. Bet ja tika cauri atlasei, tad arī bija līderi un olimpiskie varoņi. Uljana Semjonova, divu olimpisko zeltu ieguvēja (1976. un 1980. gadā) kā Atlants uz saviem pleciem balstīja PSRS basketbola izlases panākumus, iedama laukumā katrā grūtā brīdi, lai panāktu citu nesasniegto. Maigonis Valdmanis, Jānis Krūmiņš un Valdis Muižnieks katrs pa trim lāgiem virzīja PSRS basketbolistus pretī sudraba medaļām – zelts bija praktiski neaizsniedzams, to sev tika rezervējuši basketbola tēvi amerikāņi. Valdmanis divās spēlēs (1956. un 1960. gadā) pat bija impērijas izlases kapteinis.
Tikmēr viena latviešu komanda – gan ne sporta spēlēs, bet airēšanā – kāpa uz olimpiskā goda pjedestāla 1980. gadā (par to jau runājām).

Līdz ar neatkarības atgūšanu atjaunojās ne tikai cerības, tāpat iespējas Latvijai piedalīties olimpiskajās spēlēs arī ar sporta spēļu komandām. Taču lieta nebija tik vienkārša, kā 1924. gadā, nepietika vienīgi izrādīt vēlēšanos piedalīties. Līdz olimpiskajām arēnām nokļūt varēja tikai cauri smalkam kvalifikācijas sietam. Tā nu pirmo reizi atjaunotās Latvijas sporta spēļu komandas tika pie vārda vien 2008. gadā, XXIX. olimpiskajās spēlēs Pekinā.

Latvijas dāmu basketbola izlase tajā reizē cauri atlases sietam tika veiksmīgi, pārspējot Senegālu, Japānu un Angolu. Nopietnākā un izšķirīgā sacensība risinājās ar japānietēm, kuras trešās ceturtdaļas galotnē panāca 61:56 savā labā. Tomēr Latvijas izlases līderes Tāre, Jēkabsone un Baško aizveda komandu līdz labam galam – 83:69. Tad sekoja patiešām varens sniegums pārbaudes spēlē pret Eiropas čempionēm krievietēm (75:69), un... zaudējums tai pašai Krievijai pirmajā olimpiskajā mačā (57:62). Tāds nu ir sieviešu basketbols: neprognozējams, svārstīgs no galējības galējībā, ļoti lielā mērā atkarīgs ne tikai no sportiskās formas katrā atsevišķā dienā, bet arī no emocijām, stresiem, sadzīviskiem pārdzīvojumiem. Latvija spožā, ļoti spraigā spēlē pārspēja cienījamo Brazīliju (79:78), tomēr zaudēja Baltkrievijai (57:79), pasaules čempionei Austrālijai (73:96) un Dienvidkorejai (68:72), tādējādi ceturtdaļfinālu nesasniedzot un paliekot tūdaļ aiz tā – devītajā olimpiskajā vietā. Nav slikti – ja ņemam vērā, ka Pekinā bija ieradusies pavisam 81 valsts.
Šoreiz mūsu ļoti simpātiskā dāmu izlase līdz olimpiskajai Londonai tomēr neaizsniedzās...

Pirmo reizi sporta vēsturē vienās olimpiskajās spēlēs Latvijas komandas startēja divos spēļu veidos. Pludmales volejbolisti Mārtiņš Pļaviņš un Aleksandrs Samoilovs, grūti nākuši līdz olimpiskajam smilšu laukam, satricināja bīčvoleja pasauli, uzvarot titulētos amerikāņus, vēlākos olimpiskos čempionus no ASV. Tad tika zaudēts Argentīnai un burtiski izkosta uzvara pār šveiciešiem. Pirmā vieta apakšgrupā! Taču astotdaļfinālā pret austriešiem Florianu Gošu un Aleksandru Horstu veiksme apņēmīgi un uz ilgu laiku nostājās zem Austrijas karoga. 0:2 spēlē un devītā vieta kopvērtējumā. Vai starta platforma nākotnei?

Tagad tā nākotne ir pienākusi. Speciālisti pareģoja: smagā, pielijušā laukumā labākas izredzes ir fiziski spēcīgajam pārim Samoilovs/Sorokins, savukārt sausās smiltīs vairāk var sasniegt izveicīgie Pļaviņš/Šmēdiņš. Pirmie jau sēž tribīnēs. Otrajiem atliek iet laukumā un spēlēt - nedomājot par smiltīm... Lai nu kā, taču... vienas medaļas vai kā gribētos beidzot ieraudzīt! Man malā sēžot šķiet, ka tas ir iespējams, kaut nu tāpat domātu un izdarītu sportisti paši...