Kapu svētki basketbolam nepiestāv

Tā kā liekam pie grīdas un pa purnu, bet – nē, taču! Varbūt tomēr nevajadzēja? Tā kā soda bataljona pavēles izpildām, bet – pēc tam vēl atskatāmies... Konstatējam faktu, pieņemam lēmumus un... aizsākam morālo paģiru cīņu.
Vai Latvijas basketbola sabiedrībai nebija skaidrs pēc pagājušā gada rudens, ka tā kā bija - nekad vairs nebūs. Pēc Eiropas čempionāta izsvaidītie soda mēri drīzāk bija nevis sitiens pa dažiem cilvēkiem, bet gan par sistēmu vai kārtību kopumā. Patiesībā jau – sitot basketbolistus, priekšniekiem pašiem sevi arī vajadzēja pienaglot. Sportisti – lai kādi viņi arī nebūtu – tomēr spēlē pēc tiem noteikumiem, kas ir viņu priekšā. Ja šī kārtība ir vaļīga, tad cilvēciskais faktors šeit ņem virsroku. Jā, viņi dzēra, jā viņi demolēja, jā, viņi ignorēja, jā, viņi plosījās... Bet – vai tad treneri un visi tie, kas turēja apkārt komandai dvieļus, to redzēja pirmo vasaru? Nu, labi, varbūt Kemzuram mute bija vaļā, bet – ko tad bāliņi? Vai tad šie jaunie cilvēki darīja kaut ko tādu, ko viņu priekšgājēji nedarīja? Viesnīcā ugunskuru katru gadu patiešām nekurināja, tas fakts, piedodiet, taču citkārt nav bijis diez ko labāk, vien ar to atkāpi - ne visos gadījumos šī šļura tika izcelta publiskai apskatei. Šī paaudze savā ziņā ir ekshibicionisti, taču laikmets to veicina – tviterošana, čatošana, tusēšana, čillošana... Pārbaudījumu ar slavu viņi mēģināja izturēt, taču izgāzās. Puikas padauzījās, dabūja pa zobiem. Vieniem sāp, citi aizvainoti, vēl kāds – ierāvās savā čaulā... Kas tālāk?

Tālāk vajadzētu būt pragmatiskam darbam un pieaugošo pasaulei, bet Latvijas basketbolā notiek kapu svētki! Bagijs visu pavasaru nezin kā uzrunāt vai piebraukt tiem, kurus viņš patiesībā grib redzēt valstsvienībā, bet nevar dabūt. Runa ir par visādos veidos diskvalificētajiem. Tas pats bēdīgi slavenais stāsts. Nu, liekam taču večiem vienreiz mieru! Viņi nekur nav pazuduši no šīs spēles, vienkārši apstākļi tā ir sakrituši, ka šis diemžēl nebūs viņu laiks. Jā, katram tagad kabatā pa akmenim, bet – ne visos gadījumos tie lidos vai būtu jāmet kāda logos. Publiski giljotīna tika izmēģināta – varbūt visi nesaprata konstrukcijas tehniskos parametrus, taču rociņu pie kakla katrs no grēka āžiem piešāva. Ja mēs vienreiz atvieglojāmies ar soda mēriem, tad mēģinām apjēgt, ka mūžīgā kaunināšana nevar kalpot par Latvijas basketbola nākotnes mērlenti. Lieli cilvēki – cik reizes šos kārsim pie staba? Bet, tie kam nepielec ar pirmo piegājienu, tos neizmācīs nekādi profilaktiskie pasākumi. Skatos, lielākais no sūdu vārītājiem – tas, kurš Bērziņu Kaspars – lokās un svīst pa izlases treniņiem kā ogļracis. Vai visu sapratis, nožēlo? Priekš kam mums viņa grēksūdzes – lai izdara kārtīgi darbu un ar to būs gana! Lai parāda, ka vēlas un dara to nevis par spīti kādam, bet par godu šai spēlei, no kuras puika paņēmis tik daudz, bet devis vēl pretī nav...

Kāda gaudošana sākusies par Biedriņa nespēlēšanu izlasē! Basketbola savienība, protams, arī labie – publisko vēstījumu iepako ar lentīti, uz kuras rakstīts – „Andris grib atpūsties...” Saprotams, nomaļus vērotāji jau sadalījušies hiēnu baros. Viņiem viss skaidrs. Pavaicājiet gan, ko grib pats Andris? Viņš tagad par visu vairāk vēlas tikt pie veselības. Vēderu muskuļu operācija, kas NBA centram tikta veikta martā, nav iesnas vai klepus. Biedriņš šajās dienās ir pie dakteriem Vankūverā – šie skatīs un pārbaudīs, vai un kad viņš varētu sākt trenēties. Trīs mēnešus nevarēja... Izlase? Atkārtoju vēlreiz – Biedriņam šobrīd ir jādara viss, lai viņš vispār varētu kādreiz atgriezties profesionālajā basketbolā. Psiholoģiski viņš ir ticis izpļaukāts no visām pusēm – par rudeni, te viss skaidrs. Bet pamēģiniet iztēloties, kas notika ar viņu sezonas laikā? Kā deviņu miljonu vērtai skrūvītei norāva vītni... Tas ir profesionālais sports. No tevis prasa rezultātu, no tevis negaida slimības lapu ar attaisnojumiem. Pēc pirmā savainojuma darba devējs netic, ka tas ir nopietni. Viņš liek atstrādāt naudu. Un sūta savu gladiatoru cīņā... Pēc otrā piegājiena piesarkst arī komandas ārsti. Man ir palaimējies salīdzināt Biedriņu dažādos vecumos un saku, ko redzu tagad – cilvēks ir pieaudzis. Protams, katram mums par publiskām personībām ir izveidojies savs priekšstats, kas balstīts uz redzēto, dzirdēto, lasīto un – šur tur manīto. Taču katram no mums ir dota iespēja, savus priekšstatus koriģēt, mainīt, labot. Ja vien to vēlamies... Redzu, ka Andris ir mainījies, kam pamatā ir gūtā pieredze – uz basketbola laukuma, ielā, bāros un festivālos. Par šo pieredzi viņš ir dārgi maksājis un šajā gadījumā runa nav par viņa daudzmiljonu vērto līgumu. Reputācija. To izrādās nevar nopirkt. Pazaudēt var. Bet – to var atkal iegūt, iemantot. Ar darbu un attieksmi. Neticu, ka Biedriņš to nesaprot. Tāpat kā tas šobrīd ir skaidrs abiem Kaspariem, Armandam, Kristapam. Tikai katram savs ceļš ejams līdz lielajam krustojumam. Kad tur nonāc – pieņem lēmumu.

Tāds Biedriņš mums viens. Tāpat kā Kambala, Ādolfs, Šķēle... To, ko viņi ir saņēmuši, tas nopelnīts. Te runa nav par grēku atlaišanu un piedošanu. Tik vien kā – pamēģiniet novērtēt viņus kā cilvēkus. Vispirms kā cilvēkus un pēc tam, kā basketbolistus, lielceļa blandoņas, nepaklausīgos vai nepieskatītos. Viņi izlasē nespēlē un - nevajag! Taču šis „nevajag” nav domāts kā atriebības par kaut kādu tur Eiropas čempionātu, kurā vīri spēja savākties tikai brīžos, kad bija jāieņem tuvākais bārs. Šis „nevajag” ir domās kā fakts, ka šobrīd mēs savādāk nevaram rīkoties. Abas puses to saprot. Par to nešaubos! Katrs gan savādāk to demonstrē publikai, taču – tā ir tikai poza... Vecais Valters taču intervijā pat atzina – sak, pie manis Kristaps būtu izdzīts no izlases jau pēc pirmā paģirainā treniņu rīta. Un Ādolfs zina, ka Valdis nemuld. Ko mums pārējiem no tā visa mācīties? Pieņemam realitāti. Atlasē tiks iespēlēta cita talantīga paaudze – jā, šobrīd bikla, ne tik apbružājusies meistarībā, taču viņi sēdēs pie klavierēm. Daži spēlēs, daži nesīs, taču kopumā – atgriežamies pie pamatvērtībām. Atgriežamies pie komandas, kur durvju atslēga ir dota ikvienam. Arī tam, kurš vakar tās atvēra ar kāju... Jo kapu svētki latviešiem piestāv tikai noteiktās kulta vietās, bet – tas noteikti nav basketbola laukumā.