Paaudze bez sakodiena

Iespējams, ka tas ir vienīgais un labākais no scenārijiem, ko mums atvēl hokeja Dievi. Reiz viņi par mums paņirgājās, it kā pārbaudīdami – redzēs, redzēs, ko šie iesāks, ko domās, darīs, rīkosies. Runa ir par 2005. gada februāri, kad Latvijas izlase paveica brīnumu, olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā uzvarot baltkrievus. Tajā vakarā uzvarēja mūsu komanda, taču – ne jau mūsu hokejs. Uzvara aizmigloja saprātu un nostiprināja pārliecību, ka mēs esam šajā spēlē vareni, nesalaužami, dzelžaini. Ne sūda! Tagad skaudri jāatzīst – iespējams, ka zaudējums tajā liktenīgajā vakarā palīdzētu Latvijas hokejam vairāk, nekā uzvara, kas patiesībā bija ēteriska, nevis loģiska. Iespējams, ka pēc zaudējuma mēs nevis pērtos ar savām iedomātajām veiksmes pirtsslotām, bet gan būtu spiesti pirtiņu pārbūvēt, vai vismaz – taisītu jaunu lāvu... Tad arī gara uzmešana būtu ar citu smeķi, nevis kā tagad, kad nevar saprast – viņi nevar vai negrib?

Latvijas hokejam šis nav pirmais pārbaudījums ar kritumu. 1999. gadā no A grupas izlidojām kopā ar teju vai visu mūsu hokeja ziedu savos labākajos gados, tā laika komandas kapteini Znaroku ieskaitot. Toreiz bijām pa augstāko sabiedrību nodzīvojušies vien trīs gadus un likās, ka tas turpināsies mūžīgi. Arī Oļegs kā kapteinis pie izlases jau sāka iemantot svētā statusu ar sekām, kas pārsvarā nevis deva, bet gan ņēma no šīs spēles. Ja deviņdesmit devītajā mēs pasaules čempionātā neizgāztos, vēl ilgi nesekotu pārmaiņas, kas Latvijas hokejam tieši tobrīd bija organiski nepieciešamas. Tovasar uz izsludināto trenera vietu neviens nepieteicās, vien apmātais Haralds Vasiļjevs ar savu koncepciju nelikās mierā. Citi stāvēja savrup, kā apzinoties, ka patiesībā šis kaķis (lasi – izlase) peles vairs neķers... Vai tagad nav līdzīgi? Ja Latvijas izlase būs spiesta kost B grupas maizes doniņā, gribētu redzēt to speciālistu rindu, kas stāvēs pie LHF durvīm ar entuziasmu pārpilnu dūšu. Nu, varbūt Beresņevs... Jā, iespējams, toreiz – deviņdesmit devītajā – Vasiļjevs nebija labākā atbilde izlases trenera amatam kā kvalificēts speciālists, taču kā meža sanitārs viņš bija izcils. Haralds gāja ar pārliecību, ka pārmaiņas ir nepieciešamas, viņš cirta arī tādus zarus, kas tobrīd izskatījās auglīgi. Pārspīlēja ar nacionālismu, bet savādāk nevarēja, jo krievu gars tajā komandā nevis dominēja, bet gan bija kā ikdienas norma. Varbūt Vasiļjevs mākslīgi apburzīja vai ievilka pie valstsvienības dažādus raksturus un personības (tas pats Sprukts var šim trenerim tikai rokas bučot, jo pie jebkura cita, kas bija iekavās, Jānis izlasē nespēlētu), taču viņš iedeva komandai jaunu grūdienu, morālo pacēlumu, intrigu. Tagad vajag kaut ko līdzīgu.

Znaroks kā izlases treneris šobrīd ir sevi izsmēlis. Viņš nav slikts, taču šobrīd arī viņam acis vairs nedeg, nemaz nerunājot par citu fonu. Nu jau drīz tas vairs neizklausīsies gaumīgi – sak, mani puiši, mani audzēkņi, mani karavīri... Ja viņi ir tavi, tad liec viņiem strādāt! Vai, gluži pretēji – ja viņi ir tavi, tu jau vairs nemāki paprasīt vai dabūt no šiem ārā to, kas vajadzīgs lielām spēlēm, uzvarām. Jo viņi ir tavi, savējie, čomi, malodčiki utml. Pirms pasaules čempionāta pavaicāju Oļegam – kā ir, kā būs? Viņš uz mani paskatījās un tā bija viena no retajām reizēm mūsu attiecībās, kad treneris bez skaņas lika nolasīt atbildi no acīm... Kas tur bija rakstīts? Nekas. Oļegs ir vecis, viņš nepadodas, taču arī šajā situācijā viņš bija bezspēcīgs, viņš ar katru nākamo dienu, kas viņu pietuvināja pasaules čempionātam, redzēja, ka patiesībā, viņš var iet kopā ar šiem puišiem izlūkos, taču zem tanka būs jāguļas viņam vienam, vai labākajā gadījumā kopā ar Vītoliņu un Masaļski. Un tam nav nekāda sakara ar sadomātiem konfliktiem starp izlases treneriem un spēlētājiem, ar apdrošināšanām, prēmijām vai tamlīdzīgi... Puišiem neko nevar pārmest. Viņi spēlē komandā, kas tiek pieskaitīta pasaules hokeja elitei. Neviens gan nav teicis, ka arī paši hokejisti pārstāv šo eliti. Viņi ir labi, viņi zina, ka pavasaris Latvijas hokejā vienmēr pienāk. Tikai viņi ir aizmirsuši, ka pavasari mūsu hokejā nenes gājputni vai Lipmans, bet gan komanda. Un vārdu „komanda” šajā gadījumā liek kopā ar vārdu „valsts” un – abus raksta ar lielo burtu.

Spēlētāji. Kas notiek viņu galvās? Par kājām jau esam vienojušies – tur viss bija kārtībā, vismaz spēles pret somiem un čehiem to apliecināja. Vai dāņi un vēlāk arī slovēņi bija mazāks kairinātājs, kas lika Latvijas hokejistiem atslābt? Kas tie par murgiem?! Ja zaudējums dāņiem bija negaidīta pļauka, tad īsti meistari spēj sevī atrast spēkus, lai pieceltos. Un celties vajadzēja nevis pret Kanādu vai Zviedriju, bet gan pret slovēņiem – pret komandu, kas pēc spēlētāju meistarības nav mūsu kalibrs. Tikai viena atkāpe – izrādās, ka hokejā šo kalibru nerēķina pēc individuālajām iemaņām, ko vari izpildīt uz ledus, un arī tava sezonas alga klubā to nenosaka... Komandas spēku nosaka griba uzvarēt. Ja nav gribas, tad nekāda meistarība nestāvēs blakus vai nepiesegs jūsu plikumus. Mēs gribējām! Jā, tā bija – mēs gribējām! Tikai mēs palikām gribot un to noteica nevis spēlētāju meistarība, bet gan visi blakus apstākļi, kas rindojās kā dzērves kāsī ap šo komandu un, kas vienā brīdī, sāka kļūt pirmšķirīgāki par pašu spēli. Un izrādījās, ka tā gatavoties sava karoga aizstāvēšanai nav nemaz tik grūti. Tā pat bija izdevīgi, jo starmešu gaismas šaudījās, izceļot varoņus un liekot viņiem noticēt, ka viņu lielums ir proporcionāls anonīmo komentāru skaitam pie rakstiem par hokeja izlasi. To, protams, bija gana... Nogurumi, garantijas, sezonas smagums, kārtība... Vai tad deviņdesmit sestajā, kad izcīnījām vietu A grupā, šī kārtība bija lielāka, apdrošināšanas labākas vai prēmijas apjomīgākas?

Viņi var, viņi grib, viņi spēj, bet - viņi nesaprot... Un kā tagad redzam, šo saprašanu nevar iegūt vai nopirkt par naudu, to nevar izņemt no kabatas vai aizņemties. Znaroks nesaprot kā var nesaprast, bet – Oļegs ir no citas paaudzes. Starp citu, viņš pats arī savulaik kā hokejists daudzas lietas nesaprata, tā kā līdzības domāšanā vai izpratnē var piemeklēt un simboliski attiecināt uz šo komandu. Tomēr galvenais jautājums paliek – ko darīt? Ja šī paaudze neiekritīs ar seju rasola bļodā, tad Latvijas hokejam nav gaidāmas vieglas dienas. Kur vēl tālāk, vaicāsiet? Vai nav jau gana?! Nē, nav. Mums ir jāizkrīt no A grupas un šī paaudze pati ar saviem spēkiem tur atgriezīsies. Pēc tam viņi pastāstīs citiem, kā tas notika, jo kā redzams, mantojumā mēs no iepriekšējiem esam dabūjuši tikai statistiku, nevis pamācošus un noderīgus stāstus. Statistika saka, ka mēs te pēdējos piecpadsmit gadus esam visnotaļ nepiespiestā gaisotnē spēlējušies, savukārt, stāsti priekš hokejistiem ir bijuši tikai ar laimīgām beigām. Pārsvarā. Bet – tā dzīvē nenotiek! Šī paaudze acīmredzot nav rūdīta grūtībās, viņi nezina, ko nozīmē spēlēt pie pustukšām vai tukšām tribīnēm, viņi nesaprot, kā var spēlēt hokeju par vienu vai diviem tūkstošiem eiro mēnesī vai – kāpēc līdzjutēji viņus uz ielas vai benzīntankos pēkšņi neatpazīst... Kad viņus vairs neintervēs sieviešu žurnāli, tad mēs būsim atgriezušies pie saknēm, pie pamatiem vai vēl precīzāk – uz tās zemes, uz kuras ir jāstāv. Pie vērtību pamatiem. Pēdējais laiks. Jo kā liecina šis pavasaris – tieši ar izpratni hokejistiem ir vislielākās grūtības. Un tā, starp citu, ir daļa no meistarības... Iespējams, lielākā.

P.S. Veči – tie, kas izlasē! – paši šos mēslus savārījāt, pašiem būs no tiem jātiek ārā. Tā tas ir bijis arī agrāk, tāpēc apvainošanās, lūpu mešana vai raksturu bozīšana pēc šī turnīra būs nevietā un netiks godāta kā drosmes vai sava īpašā ego demonstrācija. Jo nav jau par ko lēkāt, ja neskaita - savu spēli laukumā... Pagaidām šīs hokeja paaudzes sakodienu notur zobu breketes, bet tās kā zināms, nenēsā visu mūžu.