Tegu epilogs. Katrs desmitais vieglatlēts, iznākt soli uz priekšu!

Pēc „melnās ceturtdienas”, kad no pieciem Latvijas šķēpmetējiem, kas piedalījās kvalifikācijas sacensībās Tegu, finālā iekļuva tikai Madara Palameika, viņa piektdien arī devās sektorā. Cīnoties ar tehnisko izpildījumu, otrajā mēģinājumā (pēc 55,69 m pirmajā) sasniegtie 58,08 metri atstāja Madaru pēdējā vietā no startējušajiem (pagājušā gada Eiropas čempione Linda Štāla uz starta neizgāja). Vēl iesildoties, „pīķis” tika mests normāli, taču pamatsacensībās nekādi nav izdevies šķēpu palaist vaļā ar pareizo kustību... Droši vien arī sacensību likme ietekmējusi, iespējams, arī kādas veselības likstas.

Daudz netrūka, lai būtu augstāk – 11 centimetru līdz 10. vietai, metrs un viens centimetrs – līdz devītajai un metrs un divdesmit centimetru – līdz astotajai, līdz vietai, kas ļautu pagrābties no starptautiskās vieglatlētikas savienības prēmiju fonda un nodrošināt dalību nākamajā gadā Latvijas Olimpiskās vienības A sastāvā. „Tikai” atlika atkārtot kvalifikācijas sacensībās iespēto. Ja nebūtu klibojusi tehnika un sportiskā forma būtu labāka, šoreiz bija reāli aizsniegties līdz pat sestajai vietai, tomēr būsim reālisti – ar abu roku pirkstiem pilnīgi pietiek, lai saskaitītu sacensības, kurās Palameika šķēpu raidījusi tālāk par 60 metriem. Tāpēc 58-59 metri ir apmēram tas, ko varēja gaidīt un uz ko norādīja pēdējie Madaras starti pirms Tegu. Tas, ka tika aizmests tik tālu, ir labi, jo apliecina, ka tad, kad neiet, šķēps vienalga lido gandrīz 60 metru tālumā. Un tas ir milzu progress, salīdzinot kaut vai ar 2009. gada sezonu, kad Madara kļuva par Eiropas U-23 čempioni, aizmezdama šķēpu Latvijas rekorda tālumā (64,51 m), taču savā debijā pasaules čempionātā (Berlīnē) viņai sanāca tikai 52,98 metri... Pašreiz kas tāds nav iedomājams.

Sestdiena jau bija tikai ķeksīša ievilkšana čempionāta rezumējumam. Igora Kazakeviča soļojumam vajadzēja izšķirt kādus trīs variantus – nosoļos līdz galam, viņu diskvalificēs vai viņš izstāsies. Pie favorītiem Igors nepiederēja, tāpēc galvenā cīņa viņam bija pašam ar sevi un hronometru. Šo cīņu viņš zaudēja, nespēdams pabeigt pat pusdistanci.

Kamēr izstāšanās iemesli nav zināmi, varam tikai minēt, ko nozīmē ieraksts „Nefinišēja” sacensību protokolā. Soļošanā tas ir visietilpīgākais no visām vieglatlētikas disciplīnām. Tas var nozīmēt, ka sportists fiziski nebija gatavs pārbaudījumam 50 kilometru un četru stundu garumā. Tas var nozīmēt veselības problēmas – krampjos sarautas kājas, vēdergraizes, traumas atsvaidzināšanu. Tas var būt ziemeļniekiem pārāk karstais (Tegu tas soļošanas brīdī nozīmēja temperatūru tuvu 30 grādiem) un dienvidniekiem – pārāk aukstais laiks. Tā var būt vēlme pietaupīt spēkus, ja kļūst skaidrs, ka nosprausto mērķi rezultāta vai vietas ziņā šodien nebūs iespējams īstenot. Iespējams, Igoram pa prātam nebija turienes klimats, jo arī 2007. gada pasaules čempionātā Osakā (Japāna) viņš bija spiests izstāties. Šoreiz tas notika starp 20 un 25 kilometru atzīmi. Diezgan tuvu... Pirms tam ik pēc pieciem kilometriem sportists bija ieņēmis 42., 39., 38. un 36. vietu.

Jāatzīmē, ka pēdējos gados lielajās sacensībās tas mūsu soļotātiem jau sāk kļūt par paradumu – neveikt distanci līdz galam. Atcerēsimies, kā par to ziemas olimpiskajās spēlēs cieta mūsu „tūristi”/pieredzes krājēji. Izstāšanās vienreiz, otrreiz, un trešoreiz var nepietikt gribasspēka veikt distanci līdz galam. Vai varat saskaitīt, cik vēl, atskaitot „mīkstā vēdera sacensības”, ir izstājies Aigars Fadejevs? Tikai trīs brīdinājumi viņu varēja apturēt – vienalga, vai tā bija 20 vai 50 km distance. Ja distanci noiet līdz galam, lielajos mačos pilnīgi noteikti nevar palikt pēdējais, jo vienu porciju diskvalificē, otra izstājas pati.

Kazakeviča un Palameikas starti pavilka svītru mūsu startiem Tegu, un lielai daļai svētdienas saulainajā laikā jau bija vienalga, vai Bolts izcīnīs savu otro zelta medaļu, vai nē. Izrādās, ka sievietes večiem šajā pasaules čempionātā ielikušas vienos vārtos. Viens ir Inetas Radevičas bronza, kur bez meistarības bez veiksmes arī nekas nesanāktu, pavisam kas cits – ieņemtās vietas čempionātā. Varbūt arī tā ir tikai sakritība, bet skaitiet līdzi. Sievietēm tā ir trešā, 11. (Palameikai, starp citu, it kā neveiksmīgā snieguma rezultāts ir otrs labākais mūsu komandā!), 12. (Grabustei, arī ar tehnisko brāķi barjerās un lielāku potenciālu), 18. (Sintai Ozoliņai – Kovalai), 23. (Lauma Grīva, neveiksme, salīdzinot ar sezonā iespētajiem 8,86 metriem, bet labāki par viņu no vīriešiem tikai vecmeistari Igors Sokolovs un Ēriks Rags) un 28. (Agnese Pastare). Večiem aiz abiem pieredzējušākajiem sportistiem Vadims Vasiļevskis ar 25. vietu, Dmitrijs Jurkevičs ar 30., Ronalds Arājs ar 31., Zigismunds Sirmais ar 32. un Igors Kazakevičs – bez rezultāta.

Man iebildīs, ka Māris Urtāns un Edgars Eriņš būtu ko labojuši šajā statistikā. Nestrīdēšos, taču pirms čempionāta izskatījās, ka arī Vadimam te būtu kāds vārds sakāms... Protams, ka sievietēm pasaulē ir mazāka konkurence kā vīriešiem, taču tas nebūt nav tā, ka vienā dienā sagribu vinnēt pasaules čempionātu, piemēram, kārtslēkšanā un pēc nedēļas tā arī izdaru. Kaut arī daudzās islāma valstīs sieviete un sports ir visai šķirti jēdzieni un Latvijā sieviešu ir vairāk kā vīriešu, tas automātiski nenozīmē augstu vietu sezonas galvenajās sacensībās. Turklāt daudz mūsu labāko vieglatlēšu beidz sportot uzreiz pēc skolas beigām, un, neskaitot divus uz Tegu neaizbraukušos, sieviešu Latvijas komandā bija par vienu mazāk kā vīriešu. Un tomēr – kamēr vīrieši runā par psiholoģiskām problēmām, sievietes, cīnoties ar traumām, ņem vietas.

Ko darīt? Sūtīt večus uz publisko pēršanu jeb izsaukt ierindas priekšā katru desmito un nošaut pārējiem par biedinājumu? Finansiāli atbalstīt un uz mačiem sūtīt tikai sievietes, bet vīriešiem likt dzemdēt sieviešu vietā? Pagaidīt startu Londonā un neveiksmes gadījumā vīriešiem no ierindas izsaukt katru otro – ja nav, lai nav? Nē, nav vērts lodes tērēt, gan paši izmirs. Joks.

Ja nopietni, tikko noplīsa šķēpmetēji, arī mājās palikušais Ainārs Kovals, maiņa viņiem neatradās. Un kur lai viņa atrastos pat apstākļos, kad Latvijā stadionu kļūst arvien vairāk, ja Latvijā cilvēku kļūst arvien mazāk, treneri top arvien vecāki, bet par kaut kādām programmām atsevišķās disciplīnās var runāt tikai šķēpmetēji un kārtslēcēji? Vienīgā iespēja – jāņem piemērs no sievietēm, jāstrādā vēl vairāk, lai būtu tik stipri kā norvēģu šķēpmetējs Andreass Torkildsens, kurš pēc otrās vietas Tegu tikai noteica, ka šī neesot bijusi viņa diena, un jāņem vērā šī čempionāta mācības, lai vēlreiz nekāptu uz tā paša grābekļa.