Znaroks pārlādē šaujamos, taču kājā nešauj...

Tā arī Znaroks pasaka: „Paskaties, kādas ir mūsu iespējas... Mēģinu salasīt labāko, kas ir manā rīcībā, nevienu speciāli no komandas prom nedzenu. Ja to būtu darījis, tad es izskatītos pēc muļķa... Kurš ir gatavs sev iešaut kājā?!” Pirms šī pasaules čempionāta tauta mazliet paviļņojās par Roberta Bukarta atstāšanu iesāņus, bet treneris šeit nekādu traģēdiju nesaskata: „Robčiks ir domājošs jaunietis, viņam viss vēl priekšā, taču šobrīd – man nebūtu viņam, ko piedāvāt. Meklējām izteiktus ceturtās maiņas izpildītājus, kam nebūtu jāstāv uz zilās līnijas un jāgaida kolēģu piespēles pretuzbrukumiem. Šī maiņa atvieglo citiem dzīvi – iedod līderiem atelpu. No viņiem neprasa gūt vārtus, bet – zaudēt arī nedrīkst. Ko es vēlos sagaidīt no kreisā malējā uzbrucēja šajā maiņā? Viņš ir tā sauktais izejošais uzbrucējs, kam jāuzvelk uz sevi abus pretinieku aizsargus. Piemēram, Saulietis to var izdarīt, bet Bukarts – nevar. Roberts drīzāk atbilstu pirmo trīs maiņu uzbrucēju potenciālam, taču meistarības vēl pietrūkst. Ceturtajā maiņā viņam nav ko darīt, bet – vai tad man būtu mājās jāatstāj Miša Rēdlihs, Lauris vai Saška Ņiživijs, lai atbrīvotu vietu Bukartam? Būsim saprātīgi... Citādi – pret viņu pretenziju nav.”
Neviens jau ap izlasi bez prāta neskaidra, vien norādu Znarokam, ka parasti šādas izvēles beidzas ar lūpas uzmešanu, apvainošanos un tamlīdzīgi: „Bet ko man darīt? Mēs visi esam pieauguši cilvēki – protam sarunāties. Man nav jāslēpj savi nodomi, tāpat es nevēlos ar sastāva izvēli dzīt kaut kādas mistiskas intrigas. Atceries, bija laiks, kad man teica – kāpēc pret Saulieti izturies tik necienīgi, it kā viņu neieredzētu? Pat tika rakstīts, ka starp mums esot bijis konflikts. Tagad es saku – Kaspars der šajā izlases modelī, viņš uz ledus burtiski plosās, sitās, viss notiek kustībā. Man viņš der, bet pirms tam – nederēja, jo nebija vajadzīgo kvalitāšu un attieksmes. Tagad esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka Saulietis kā ceturtās maiņas uzbrucējs tiks galā ar uzdevumu, bet par Bukartu tik pārliecināts nebiju. Tāpēc tāda izvēle...”
Atgādinu, ka šoreiz aiz apmales Oļegs būs spiests atstāt arī Armandu Bērziņu – vienu no saviem favorītiem, kam praktiski vieta izlasē līdz šim vienmēr tikusi garantēta: „Nav bijis tā, ka Bērziņam kaut kas ticis dāvināts – ar centriem mums vienmēr bijis pašvaki. Maskavas čempionātā viņš, piemēram, nospēlēja labi, bet tagad – nu nevelk to vezumu, kas viņam uzticēts... Labi, ja tev pietrūkst dažas iemaņas uzbrukumā vai saspēles veidošanā, bet – tad vismaz iemetienus uzvari! Armandam pat tas vairs pēdējā laikā neizdevās... Pašam vien ir jāpārdomā dzīve un jāizdara secinājumi. Šobrīd neviens treneris viņam nevarēs palīdzēt – tikai pašam jāsavācās”.
Uz Vāciju Znaroks un Vītoliņš vedīs 13 uzbrucējus un 7 aizsargus. Faktiski – kā jau solījis iepriekš, visus tos, kas piedalījās pēdējā pārbaudes mačā pret Slovākiju. Vārtsargi – brauks visi trīs (Masaļskis, Lūsiņš, Raitums), bet piesardzīgs treneris ir aizsardzības galā: „Tas mani mazliet nomāc... Ceru, ka Oskars (Bārtulis) varēs palīdzēt, jo Filadelfija šobrīd deg savā sērijā... Domāju, ka uz otro posmu mums vajadzēs izdarīt sastāvā dažas izmaiņas, bet – lai tas pagaidām paliek. Man patika, cik nopietna attieksme treniņos un spēlēs bija vārtsargiem – tas dod pārliecību un spēku arī citos. Latvijas izlasē sastāvu nosaka uz ledus, jo citu iespēju jau mums praktiski nav... Esam tik bagāti, cik esam – tieši tāpēc ļoti racionāli jāizvērtē hokejistu pielietojumu katrā konkrētā gadījumā. Uz čempionātu vedam tos, kas var izpildīt mūsu uzdevumus – ar eksperimentiem šajā līmenī nevaram aizrauties.”