Olimpiskais karogs pacieš visu...

1900. gada spēles Parīzē ir iegājušas vēsturē ar faktu, ka tās bija pirmās, kurās piedalījās arī sievietes. Taču spēles bija zīmīgas arī ar kādu sporta veidu, kurš olimpiskajā programmā bija pirmo un...pēdējo reizi. Tā bija baložu šaušana. Dzīvu. Būtībā savdabīgs stendu šaušanas paveids, taču ar savu grūtības pakāpi. Uz olimpiskā čempiona sirdsapziņas palika 21 putna dzīvība, bet kopumā krita vairāk nekā 300 baložu.

Kādreiz olimpiskie medaļu komplekti tika dalīti arī tādās disciplīnās kā virves vilkšana un rāpšanās pa virvi. Virves vilkšana olimpisko spēļu programmu atstāja pēc 1920. gada spēlēm, bet daudzu skolēnu murgs rāpšanās pa virvi noturējās līdz pat 1932. gadam.

1992. gadā olimpisko zeltu hokejā izcīnīja...Argentīna. Vien jāpiebilst, ka runa ir par Barselonas spēlēm un rollerhokeju. Olimpiskajai debijai turpinājums nesekoja.

Vienreizējs pasākums izrādījās arī 200 metru šķēršļu peldējums. Tas olimpiskajā programmā bija tajā pašā 1900. gadā (arī laikam bijušas visnotaļ kolorītas spēles...) Parīzē. Vēstures hronikas vēsta, ka sacensības bijušas ārkārtīgi smagas fiziski, toties ļoti atraktīvas. Varbūt ir vērts padomāt par disciplīnas reanimēšanu? Jāatzīmē, ka par olimpisko čempionu šajā disciplīnā kļuva austrālietis Frederiks Leins, kurš uzvarēja aŗī 200 metru brīvā stila peldējumā – to viņš veica par nieka 13 sekundēm ātrāk, nekā šķēršļiem klāto trasi.

1900. gadā bija arī tāda disciplīna kā zemūdens peldēšana. Par katru metru, kas tika nopeldēts zem ūdens, sportistam tika piešķirti divi punkti, bet par katru sekundi, kas pavadīta neieelpojot, pienācās viens punkts. Olimpisko spēļu programmu sporta veids pameta uzreiz pēc savas debijas, jo neesot bijis sevišķi interesants skatītājiem, kam nebija nekādas saprašanas, kas tur īsti zem ūdens notiek. Tagad, kad ir zemūdens kameras, iespējams, ir vērts padomāt arī par šā sporta veida atgriešanu olimpiskā apritē.

1912. gadā gan diska mešanā, gan lodes grūšanā tika noteikti labākie no labākajiem. Jo nevienu neinteresēja, cik tālu kāds labrocis var aizmest disku vai aizgrūst lodi – tikpat daudz piegājienu bija arī ar otru roku. Labākie tika noteikti pēc rezultātu summas: labākais rezultāts ar labo roku plus labākais ar kreiso. Man šķiet, ka ļoti objektīvi un godīgi! Tomēr arī šajā gadījumā 1912. gada spēles bija vienīgās, kur kas tāds pieredzēts.

Jau vairākkārt pieminētajās 1900. gada spēlēs debitēja vēl kāds sporta veids, kam otrā iespēja tā arī netika dota. Proti, zirgu tāllēkšana. Līdzīgi kā vieglatlētikā mūsdienās, žokeja mudināts, zirgs ieskrējās, atspērās un piezemējās. Par olimpisko čempionu kļuva zirgs „Extra Dry”, bet medaļa bija tikai viena un to kaklā kāra žokejam Konstantam van Langendokam.

1906. gadā Atēnās dažiem, lai tiktu pie olimpiskajām godalgām, bija iespēja duelēties ar pistolēm. Tiesa, pretēji kovboju tradīcijām, šauts tika uz manekeniem, nevis dzīviem cilvēkiem. Kopš 1900. gada baložu slaktiņa uz dzīvām radībām vairs nešauj nevienā olimpiskajā disciplīnā. Starp citu, rezumējot 1900. gada spēļu tēmu – laureātiem pasniedza gleznas, nevis olimpiskās medaļas. Medaļu pasniegšanas tradīcija tika iedibināta vien četrus gadus vēlāk.

Ilgu laiku (no 1912. gada līdz pat 1948. gadam) olimpiskie medaļu komplekti tika sadalīti arī...mākslā. Disciplīnas bija šādas: arhitektūra, literatūra, mūzika, gleznošana un skulptūru veidošana. Šīs disciplīnas bija pilntiesīgas olimpisko spēļu dalībnieces, turklāt bija sportisti, kas pamanījās gūt medaļas arī atlētiskajos, ne tikai artistiskajos veidos.

Ziemas spēlēs savulaik aktīvi tika iesaistīti dzīvnieki. Olimpisko spēļu programma ir pieredzējusi gan skijoringu (1928. gadā; vēl viens gadījums, kad diskriminēti tika lielākie darbi darītāji zirgi), gan kamanu suņu sportu 1932. gadā, kad sacentās tikai amerikāņi un kanādieši.

1992. gadā Albērvilā pirmo un vienīgo reizi olimpiskās medaļas tika dalītas arī slēpojumā uz ātrumu. Sporta veids būtībā bija ģeniāls savā vienkāršībā – ar slēpēm kājās vienkārši brauc pa kalnu lejā. Uzvar tas, kurš trasē attīstījis vislielāko ātrumu - tas, vai sacensības beidzi uz kājām, nebija būtiski. Labākajiem izdevās attīstīt ātrumu, kas pārsniedza pat 200 km/h.

1948. gadā Sanktmoricā labākie tika noskaidroti ziemas pieccīņā. Distanču slēpošana, kalnu slēpošana, jāšanā ar zirgu, šaušana un paukošanās bija tie pieci veidi ziemas olimpiskajās spēlēs, kuros bija jāsavāc pēc iespējas vairāk punktu.

Nosauktie piemēri sastāda tikai daļu no visiem savdabīgajiem sporta veidiem, kas kaut reizi ir bijuši olimpisko spēļu programmā. Pieredzēts ir daudz kas – pat somu beisbols jeb „pesäpallo”...