Vai akcentam ir nozīme?

Angļu fani pieprasa šeihus

Aizvadītā gada nogalē notika ļoti zīmīgs futbola kluba pirkšanas darījums. Vēl pavisam nesen, pirms mazliet vairāk nekā desmit gadiem, „Leeds United” spēlēja UEFA Čempionu līgas pusfinālā, bija stabila Anglijas premjerlīgas elites komanda, katru sezonu veiksmīgāk vai mazāk veiksmīgi iesaistoties cīņā par titulu. Taču tad 21. gadsimta sākumā slaveno un titulēto angļu klubu piemeklēja finansiālais krahs, kas ātri vien aizveda klubu dziļi mežā – uz Anglijas futbola trešo ešelonu. Pacietīgi viņi ir kārpījušies, lai tuvotos premjerlīgai, taču gadu gaitā ievērojams progress nav panākts – klubs šobrīd atrodas 12. vietā „Championship” līgā.

Aizvadītais gads bija zīmīgs ar to, ka „Leeds United” fani gluži vai brēca, lai viņu mīluli nopērk kāds naudīgs ārzemju investors un atgriež to slavas zenītā. Šādas runas sākās drīz pēc tam, kad „Manchester City” uzvarēja premjerlīgā. Lūk, cik tas patiesībā ir vienkārši, - nodomāja kluba fani. Savu nostāju viņi šosezon vairākkārt ir pauduši ar plakātiem tribīnēs. Grūti pateikt, vai tam bija izšķiroša nozīme, taču viņi beidzot var uzgavilēt, jo nu „Leeds United” tiks reanimēti. Dubajas „GHF Capital” ir kluba jaunie īpašnieki, kas mēģinās slaveno klubu atgriezt premjerlīgā. Teorētiski to var paspēt izdarīt pat šogad, jo izejas pozīcija nav nemaz tik peļama.

Taču stāsts nav tik daudz par šo konkrēto gadījumu, kā par angļu dzīves redzējumu kā tādu. Pēdējos 10 gados tas ir pamatīgi izkropļots, jo pretošanās kustība klubu pārdošanai ārzemniekiem ir apsīkusi. Ik pa laikam Anglijā tiek skandināti trauksmes zvani par to, ka mūs okupē (lasi – izpērk), taču, kad klubs paceļas jaunā līmenī, kad tā sastāvā tiek pulcēta daļa planētas labāko kājbumbas meistaru, tad skats uz dzīvi nemaz nav tik drūms un pelēcīgs. Vēl joprojām ir daļa „Manchester City” fanu, kas nav mierā ar notikumiem viņu kluba virtuvē, taču tā ir tikai daļa, turklāt viņi nav vairākumā.

Starp Anglijas bagātākajiem klubiem britus īpašnieku krēslos meklēt ir veltīgi. „Manchester United” pieder amerikāņiem, tāpat arī „Liverpool”. 66, 76% „Arsenal” akciju pieder amerikāņu uzņēmējam Stenam Kronkam, bet 29,76% - kopīgu krievu un irāņu uzņēmējiem. Angļiem palicis 1,1%...Arī „Aston Villa” un „Sunderland” pieder amerikāņiem. Par „Manchester City” un „Chelsea” viss skaidrs, ēģiptiešu naudiņa ieplūst „Fulham”, Malaizijas un Indijas bagātie uztur QPR, bet „Southampton” pieder šveicietim. Briti savu ietekmi saglabājuši tādos klubos kā „Newcastle”, „Everton”, „Tottenham Hotspur”, „Stoke”, „Wigan”, „Swansea”, „Norwich”, „West Ham”, „West Bromwich Albion”. Tikmēr Kaspara Gorkša „Reading” 49% pieder seram Džonam Madeiskim, bet 51% - krievu kompānijai „Thames Sport Investment”.

Anglijā uz pašreizējo situāciju raugās mierīgi. Proti, patīkamāk jau būtu, ja klubu kontrolpaketes būtu pašu rokās, taču laiki ir mainījušies un brīvais tirgus diktē situācijas attīstības gaitu, tāpēc viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Turklāt ne jau tas, vai īpašnieki angliski runā ar akcentu nosaka to, cik labi futbola kluba vadīšanas lauciņā darbojas viņu smadzenes.

Viņnedēļ ar savām pārdomām šajā stāstā klajā nāca arī FIFA prezidents Seps Blaters, kurš mudina bagātos ārzemju investorus apgūt Anglijas futbola medību laukus arī turpmāk. Blaters, pats būdams ekonomists pēc izglītības, uzskata, ka FIFA nav ne tiesību, ne vajadzības iejaukties brīvā tirgus procesos, kamēr viss notiekot godīgi. Turklāt FIFA prezidents angļus varot tikai apsveikt ar to, cik varena – arī no biznesa viedokļa – šobrīd ir Anglijas premjerlīga.

Mazliet citādi uz lietām raugās UEFA, kas aktīvi strādā pie finansiālā „fair play” ieviešanas, tā cenšoties izskaust tādus starta rāvienus, ar kādiem līdz virsotnēm tika „Manchester City” un „Chelsea”. UEFA jau šobrīd aktīvi seko līdzi klubu finansēm, vērtējot to zaudējumu un ienākumu bilanci. Lielos vilcienos runājot, klubu tēriņi jau salīdzinoši tuvā nākotnē nedrīkstēs pārsniegt tā ieņēmumus. Pirmais finanšu audits tiks veikts, vērtējot divu sezonu – šīs un iepriekšējās – bilances. Klubiem ir jāiekļaujas 45 miljonu eiro zaudējumu robežās. Prasību neizpildes gadījumā, klubiem tiks liegta dalība UEFA turnīros 2014./2015. gada sezonā. Turpmāk ir plānots kopā skatīt uzreiz trīs sezonu bilances, atstājot vairs tikai 30 miljonus kā pieļaujamos zaudējumus. Šāds plāns tiks īstenots līdz pat 2018. gadam, tātad – piecu gadu cikls. Trauksmes zvani tiek skandināti tādiem klubiem kā „Chelsea” un „Manchester City”, kurus varētu pat nākotnē nepielaist dalībai UEFA Čempionu līgā.

Mājiens ir skaidrs – UEFA grib, lai klubi panākumus gūst, pateicoties gudrai saimniekošanai un labi funkcionējošai jaunatnes sistēmai, nevis trieciena tempā iegādātiem spēlētājiem. Tas savukārt varētu būt nesagremojami tiem, kas vēlas panākumus sasniegt pēc iespējas ātrāk, turklāt ar svešzemju naudas maisu palīdzību.

Vācieši sevi stāda kā piemēru

Aizvadītajā gadā par „Manchester City” ieņirdza Dortmundes „Borussia” šefs Hanss Joahims Vatcke, kurš neslēpa savu sajūsmu par to, kā viņa klubs, kura akcionāri ir kluba fani, Čempionu līgā ar garu degunu atstāja angļu jaunbagātniekus. Visā Vācijā strādā 50 + 1 sistēma, kas paģēr, ka klubu vairākuma akcionāri ir fani. Tā, piemēram, Dortmundei tādi ir 25 tūkstoši, kam tāds prieks maksā vien 11 eiro. Vēsturiski tikai „Wolfsburg” un „Bayer 04” īpašnieki ir lielie koncerni, attiecīgi „Volkswagen” un „Bayer”.

Paši vācieši ir trakoti lepni par to, ka viņi savu futbolu ir nosargājuši tīru. Turklāt viss iet kā smērēts visos līmeņos. Izlase ir spēcīga, jauna un talantīga. Tur liels nopelns jaunatnes sistēmai, kas ražo talantus spaiņiem. Bet UEFA Čempionu līgā visi trīs startējušie klubi – „Borussia”, „Schalke 04” un „Bayern” – uzvarēja savās apakšgrupās. Kamēr citi vēl tikai skatās uz Vācijas futbola saimniecības stūrakmeņiem, iespējams, arī piedomājot, kā tas izskatītos citās valstīs, tikmēr paši vācieši, būdami lepna nācija, paši sevi veiksmīgi prezentē.

Protams, vācieši ik pa laikam tomēr apsver domu, kā būtu, ja būtu. Plašākas diskusijas bija vērojamas pirms gadiem četriem pieciem, kad angļu klubi dominēja Eiropas arēnās, bet vācieši netika ne tuvumā, turklāt labi apzinājās, ka transfēru tirgū pret automātiem nevar cīnīties ar dakšiņām un nazīšiem. 2008. gadā tika pieņemts 50 + 1 likums, lai ārzemniekus turētu izstieptas rokas attālumā, taču vācu futbola virsvadītāji uzreiz piebilda – šeit nav jāmeklē nekādi nacionāli zemteksti vai kas cits, mēs vienkārši izvēlamies godīgu konkurenci un stabilitāti. Vācu futbola sabiedrība ir pārliecināta, ka arī 49% kluba akciju ir pietiekami daudz, lai mudinātu investorus iegādāties akcijas, kas savukārt celtu klubu rocību un konkurētspēju.

Ne visi ar pastāvošo kārtību ir mierā. Piemēram, „Hannover 96” prezidents Martins Kindls uzskata, ka pašreizējā kārtība tikai atbaida investorus un iedzen robu vācu klubu izredzēs starptautiskajā arēnā. Galu galā kopš „Bayern” uzvaras Čempionu līgā ir pagājuši jau gandrīz 12 gadi. Tikmēr juristi uzskata, ka sistēma strādā veiksmīgi – daļa vācu klubu strādā ar solīdu peļņu, līga attīstās, turklāt pēdējos 12 gados ir bijuši pieci dažādi bundeslīgas čempioni. Turklāt vācu klubi nekarsē transfēru tirgu, jo ir paredzami un adekvāti savām iespējām. Ar vienu vārdu sakot, - garlaicīgi.

Britu salās jau vāciešu modelis tika pētīts, domājot – kā būtu, ja...Kā trūkums tiek minēts tas, ka Vācijas futbolā pastāvošā kārtība būtībā ir pretrunā ar Eiropas likumdošanu, turklāt tā ierobežo brīvo tirgu. Un vispār – kāpēc tērēt miljonus, tā arī neiegūstot kluba kontrolpaketi? Kāda jēga? Turklāt šeit pat nav stāsts tikai par investoriem no citām zemēm, bet arī par vietējiem. 50+1 likums, lai arī ieviests ar domu pasargāt vācu futbolu no svešas naudas, nostājas arī pret vietējiem.

Cita starpā viņnedēļ ārzemju medijos bija lasāmi interesanti skaitļi. Proti, Vācija ir ārzemju investoru ļoti iecienīts galamērķis. Piemēram, Diseldorfa ir 13. vietā pasaulē, ārzemju investoru īpatsvars aizvadītā gada laikā vien ir audzis par 256%! Kopumā pēdējos trijos gados Vācijā ārzemju investori ir īstenojuši apmēram 600 projektus, radot 26 tūkstošus jaunu darba vietu. Taču futbolam nevienu klāt nelaiž. Pagaidām.

Makss Kindlers pat ir sarakstījis grāmatu, salīdzinot situāciju ap angļu un vācu klubu īpašniekiem un efektivitāti, kādu sniedz viens vai otrs modelis. Citāts par situāciju Anglijā: „Pārmērīga tērēšanās ir radījusi neīstu futbola ekonomiku. Kamēr daži klubi ar lieliem finanšu resursiem savu vietu tabulas augšgalā nopērk, tikmēr citi ir spiesti censties turēt līdzi, tērējot naudu, kuras viņiem nemaz nav.” Šajā pašā grāmatā ir arī atziņa, ka „vācu futbols ir iestrēdzis starp amatieru ideoloģiju un komerciālo loģiku”.

Kaut arī t.s. vācu sistēmai ir savi trūkumi, tomēr gan Kindlera grāmata, gan augstāk minētais britu pētījums sliecas par labu tam, ka šādu vienotu sistēmu ja ne vajadzētu ieviest visā Eiropā, tad tā noteikti būtu efektīva. Tiesa, arī vācu klubi saskaras ar finansiālām problēmām, turklāt dažs labs ir aizgājis pie dieviem tikai tādēļ, ka koku padot nedrīkstēja, nevis nevarēja.

Tā nu mēs redzam, cik dažādas ir taktikas divās tik attīstītas futbola valstīs. Vieni ir pilnībā pārliecināti (un pamatoti!), ka klubu pārdošana svešzemju īpašniekiem nesīs panākumus, pat drīzu uzvaru premjerlīgā. Otri ir pragmatiski līdz riebumam, ignorējot tirgus ekonomikas tendences un ierobežojot savu rocību. Tajā pašā laikā futbols iet tikai uz priekšu, attīstības tendences ir teicamas.

Atbildot uz ievadā uzdoto jautājumu – kādā virzienā dodas futbols? -, jāteic, ka vismaz šīs valstis turpina virzīties katra savā virzienā. Kas ir labāk? Spriediet paši – par 11 eiro tu kā kluba akcionārs vari priecāties par savu ieguldījumu„Manchester City” un karaliskās ģimenes sakaušanā. No otras puses, ko tādu var piedzīvot varbūt reizi mūžā un arī tikai atsevišķu klubu atbalstītāji. Pieļauju, ka, piemēram, tā pati „Hannover 96” Čempionu līgā tuvāko četru gadu laikā neuzvarēs, taču, ja kādam šeiham atļautu šo klubu nopirkt, lietas mainītos strauji, vai ne tā? Un tikai pasakiet, ka par to neviens nepriecātos...