Par uzticēšanos. Cik svarīgi iepatikties trenerim?

Kāds cits mans draugs no laikiem ''Lauku Avīzē'' - Ingars Dukats, fanātisks sporta draugs, florbolists un basketbolists, vienmēr pirms manis bija izlasījis krievu hokejistu intervijas ''Sport expres''. Ingars bija uzķēris, ka daudzi krievu hokejisti savas neveiksmes NHL skaidroja ar frāzi: ''Treneris man neuzticas.'' Mans arguments šajās diskusijās bija, ka tā krievi vienkārši skalo smadzenes lasītājiem, lai skaidri un gaiši nepateiktu, ka ir švaki un nespēj konkurēt ar kanādiešiem un amerikāņiem.

Jebkurā diskusijā taisnība nav tikai vienam un pretējā viedokļa paudējs nav uzskatāms par nelgu, bet līdz 2008. gada rudenim runas par treneru uzticēšanos/neuzticēšanos man uzsita zosādu. Nu spēlē un būs tev šī uzticēšanās!

Taču Rīgas ''Dinamo'' komandas veidošanās un nu jau divas sezonas KHL lika viedokli mazliet mainīt. Jo bija acīmredzams, ka treneris Jūliuss Šuplers dažiem uzticējās pārāk daudz, bet citi šo uzticēšanos nebija ieguvuši. Pirmā ''Dinamo'' sezona parādīja, ka Šuplers ļoti uzticas leģionāriem, izveidojot pat veselu maiņu: Novāks - Vestkots, Ankipāns - Elisons - Hosa. Šos četrus, šad tad piemetot klāt arī Hartiganu, Jūlis laida laukumā komandai svarīgākajos brīžos. Jo viņi deva rezultātu.

Toties jau ar pirmo dienu nemīluļu sarakstā nokļuva Sorokins, Bērziņš, K. Rēdlihs un arī Muštukovs, bet no vietējiem ļoti liels uzticības kredīts tika izsniegts Širokovam. Aļiks tika ievēlēts par kapteini un sezonu sāka pirmās maiņas centrā pa vidu Cipulim un Ņiživijam, taču jau ap novembri parādījās ziņas, ka kapteiņa pienākumi viņam traucējot atraisīties laukumā. Bet viss bija vienkāršāk - Širokovs neattaisnoja uz sevi liktās cerības, bet ceturtās maiņas centrs reti kad ir kapteinis.

Par Rēdlihu jau vasaras nometnes sākumā tika runāts, ka Krišs nav kondīcijā, jo vasarā nevis individuāli rukājis, bet cēlis māju. (Morāle - vairieties no sev nevēlamas informācijas parādīšanās presē!) Krišs pārbaudes spēlēs arī bija ne šāds, ne tāds un viņu izkonkurēja Sotnieks, vienubrīd radot bažas, ka ''Dinamo'' viņš tā arī nenostiprināsies.

Sorokins līdz atzīšanai arī sitās kā pliks pa nātrēm. Ja izlasē Znaroks mēdza Sorokinu, Laviņu un Bērziņa uzbrucēju trijnieku izmantot kā vairākuma realizētājus, tad ''Dinamo'' bija citi, kuriem nemaz tik labi ar to neveicās. Sorokins, kurš savu viedokli reti kad slēpj, par to, protams, runāja: nu lai taču ļauj viņa piecniekam realizēt vairākumu! Nezinu, vai Šuplers neredzēja, vai negribēja redzēt, ka Sorokins kā uzbrukuma organizētājs (un noslēdzējs!) vairākumā ir ļoti labs. Vienubrīd Oļega iespējas ''Dinamo'' spēlēt arī otro sezonu bija tuvu nullei. Un viņš gandrīz katrā spēlē vēl nekautrējas uzgriezt savu pirueti!

Arī Bērziņš uz nerviem krita jau pirmās sezonas pārbaudes spēlēs. Bet tam bija objektīvs pamats. Kaut arī biju turnīrā Mitiščos, precīzi vairs nepateikšu, ar kuru brīdi Šupleram acīs neiekrita Muštukovs. Varbūt ar to, ka Naumovs un Masaļskis ļooti ļoti gatavojās pirmajai sezonai, bet Ervīns ņurdēja, kā gan pierādīt, ka protu spēlēt, ja man nemaz nedod izdevību. Šuplers - visā visumā konservatīvs treneris - protams, uzticējās tiem, kam lielāka pieredze, bet Muštukovs ne savas vainas dēļ vien arī stipri viduvēji nospēlēja pirmo maču ''Rīgā 2000'', uz kuru speciāli bija ieradies ''Dinamo'' treneru korpuss. Pērnās vasaras notikumi, kad pēc līguma noslēgšanas ar Masaļski, izmisīgi kā otrais (pirmais?) numurs tika vaņģots Pruseks, tikai pierādīja, ka sezonas laikā Muštukovs Šuplera uzticību nav ieguvis.

Arī šogad Šupleram ir cilvēki, kuriem viņš uzticas jebkurā situācijā. Un dažbrīd pat par daudz. Tie ir Ņiživijs, Ozoliņš, Hosa un Petrovickis. Labi meistari, bet ne jau nu mazākuma monstri. Un ne jau aizsardzības spēles ģēniji. Bet treneris uzticas...