Latvijas basketbola kauns un negods

Jau pats publiskais uzstādījums rīdzinieču spēlei ar itālietēm rosināja grēmas: pēc zaudējuma Ungārijā nu savās mājās vajadzētu cerēt uz panākumu. Cerēt...tai vietā, lai ietu cīnīties un uzvarēt sāncenses, jo vairāk tāpēc, ka Itālijas sieviešu basketbols nav dienvidnieku vīru spēlei tuva rada.

Sākums – kā jau pēdējos gados Latvijas „labākajā” komandā ierasts – bumbas dalītājas divas latvietes, trīs dragātājas – trīs ārzemnieces. Tur esot lieliskā metēja un dragātāja Zelosa, kā arī melnādainā talantīgā centrene Holingsvorta. Nu tik būs! Un savs ļauns prieciņš mums tiek arī par to, ka Itālijas čempionkomandā tāpat toni noska galvenokārt ārzemnieces...
Pēc pirmā un retā līderbrīža ar 2:0 (Kārkliņa) pirmā ceturtdaļa beidzas ar 9:12. Rezultāts ir tik izteiksmīgs par abu sāncenšu nevarību, ka gandrīz var iztikt bez komentāriem. Viss jau it kā notiek, basketbols tiek spēlēts centīgi, aši, ātri, risinās gan tālmetieni, gan caurgājieni, vienīgi nesasniegts kombināciju virpuļos paliek pats galvenais un būtībā vienīgais basketbola mērķis un uzdevums – iedabūt to oranžo kamolu cauri groza stīpai no virspuses. Nu labi, nu sieviešu basketbolā tā gadās – satraukums ņem virsroku pār mācēšanu...

Par „TTT Rīga” uzbrukumu asumu un nenovēršamību liecina fakts: rīdzinieces pie pirmās sodu mešanas tiek vien spēles 16. minūtē. Līdz tam viešņas ar laukuma saimnieču tieksmēm tikušas galā bez pārliekas piepūles. Kaut gan... abas komandas ir sameklējušas arī relatīvas precizitātes ritmu. Rīdzinieces no 15:20 sasniedz 24:22, bet puslaikā tablo rāda jau 38:32 par labu „Cras Basket Taranto”. Vadībā izvirzās tā komanda, kura attiecīgā epizodē ir veiksmīgāka. Nupat jau sacīju: basketbolu kā tādu te prot visas un katra.

Ir jāprot arī sadarbība, ar kuru, īpaši aizsardzībā (palīdzība!) „TTT Rīga” ir, kā ir. Tāpat uzbrūkot bumba, ja nonākusi mūsu garajā galā, pret sāncenšu pretestību atduroties vairs ārā vai līdzās parasti netiek spēlēta. Nav komandas gara, ir atsevišķi individuāli pūliņi, kurus daudz sadarbīgākajām itālietēm izdodas slāpēt reizi pēc reizes. Holingsvorta nevienā galā pret sāncensēm pārsvaru nespēj panākt. Mūsu groza tuvums reizumis ir caurs kā Šveices siers.
Tādā brīdi nav jau nekādas citas izejas, kā paļauties uz individuālu varējumu, uz līderi, kura, veiksmes reizē, varētu izvilkt savu komandu no purva. Protams, mūspusē aicināta jūtas Zelosa, kurai dažs metiens arī izdodas, līdz pienāk liktenīgā spēles 27. minūte. Iespējams lielais lūzums, „TTT Rīga” gūst lielisku iespēju izcirst ceļu līdz uzvarai!

Tobrīd ir 40:42, un izslavēti precīzajai metējai (no spēles gan to īpaši samanīt nevarēja) Zelosai ir iespēja gūt četrus punktus pēc kārtas ar soda metieniem. Viešņa ir pārkāpusi pret viņu noteikumus (divi sodi) un pateikusi, ko šajā sakarībā domā par tiesnesi (plus vēl divi tehniskie sodi). Zelosa, gods kad gods pienākas, ieliek visus četrus kā balodīšus ligzdiņā. 44:42. Nu ir īstais brīdis noķert apmulsušās un saniknotās sāncenses uz sava pacēluma viļņa, aši aiziet netveramos tālumos...
Viss notiek diametrāli pretēji. „Cras Basket Taranto” parāda daudz saliedētāku komandu, nekā šodien spēj uzstādīt Rīga. Nav pat lāgā ko piebilst, šķiet, ka mūsējās paliek stāvam uz perona un noskatāmies, kā aiziet itāļu ātrvilciens. Sadarbība un pacēlums pret apjukumu un sašļukumu. Pēdējā ceturtdaļā ir 5:24. Varbūt arī fiziskā sagatavotība ziemeļniecēm atpaliek no dienvidnieču temperamenta? Katrā ziņā pēc 49:72 skatītājiem kļūst baisi par TTT godu un prestižu...

Tiku par lietām pārrunājis ar Silviju Kroderi, patiesā TTT kādreizējo balstu un skarbo balsi.

--Atklāti runājot, man un citiem basketbola draugiem tas, kas tagad notiek ar TTT, atgādina stāvas šausmas. Galvenās šāvējas ir melnādainās meičas, bet latviešu meitenes tikai pienes lādiņus... Kauna dēļ vairs nespēju skatīties...
--Tā nu izskatās, ka daža afrolatviete viena pati samet tik daudz, cik visas latvietes kopā ņemot. Pašreiz latviešu meitenes ir iegrūstas tik dziļos ūdeņos, kuros viņām papeldēt grūti. Man viņas žēl. Arī treneri nav vainīgi, ja nevar vienā mirklī iepūst basketbolistēm to spēles māku, kādu mēs savulaik sasniedzām ar milzīgu darba apjomu. Jā, arī talantiem, kuri pašu mājās tagad šķiet saraukušies mazumā. Vislabākās tomēr meklē darbu un maizi labāk apmaksātos citzemju klubos. Arī tur nav, ko pārmest – dzīve ir tāda, kāda tā ir. Tikai... cik nožēlojama pret mums kādreiz Eiropas kausa mačos izrādījās daža komanda, tikpat nelāgi pret dažu labu klubu tagad rādās tā sauktā „TTT Rīga”. Un tad patiešām ir kauns – par tiem, kuri savtīgu interešu dēļ (man, redz, pieder pati TTT!) nepadomā par iznākumu, par Latvijas basketbola godu pasaules acīs.

--Ar visām nēģerietēm nākas un nākas piedzīvot zaudējumus...
--Pērkot un vēlreiz pērkot ārzemnieces tiek pazemotas mūsējās. Tas, protams, ir vienkāršākais un vieglākais ceļš: tā vietā, lai izaudzinātu un piesaistītu savējās, sagrabināt naudu melnādaino pirkšanai. Bet tie paši, citzemju basketbolistēs izšķiestie līdzekļi daudzkārt atmaksātos, ja tiktu ieguldīti pašu jaunatnes sistēmā. Tikai tad ir jābūt stratēģiskai un patriotiskai domāšanai, ar kādu daudzi pašreizējie „basketbola labvēļi” nudien nevar lepoties. Basketbola savienībai tomēr nāktos kontrolēt, kādi klubi un kādā sagatavotības līmenī tiek izlaisti starptautiskajā arēnā. Rīt arī būs diena, kad varbūt spēsim pacelt to, ko šodien nevaram panest.

--Vai jums kā juristei un kā TTT Dāmu kluba dibinātājai nav vēlēšanās un iespējas attiesāt nelietīgi izmantoto TTT slavas zīmi?
--Ja mēs savā laikā būtu varējušas kafijas biezumos vai zvaigznēs izzīlēt, kas notiks ar TTT izvazāšanu, tad mēs būtu savu marku patentējušas – ar aizliegumu to izmantot jebkādām manipulācijām, idejiskām un komercdarbībām. Prātā nenāca, ka divus gadu desmitus pēc slavenā TTT izbeigšanās varētu notikt šitādi brīnumi! Turklāt izdarības notika mums aiz muguras; mums neviens neprasīja, ko domājam un kā vērtējam tādu augšāmcelšanu. Diemžēl nav juridiska pamata TTT pazemošanas aizliegumam, savukārt apelēt pie godaprāta var vienīgi tiem, kam tāds prāts piemīt.

--Vai mēs varam kaut aptuveni minēt, kāds ir mikroklimats, kāda motivācija tajā „TTT Rīga” komandā?
--Par komandas apņēmību, saliedētību, ko tagad laikam sauc par mikroklimatu, nav ne jausmas, ne ziņas. Par motivāciju jeb atalgojumu gan šī TTT „atjaunošanas” laikā iznāca runāt ar spēlētājām, kuras, izrādās, tika dūšīgi muļķotas no kluba resnā gala puses. Pirmo reizi redzēju tādu basketbolistes līgumu, kurā sportiste apņemas kā pašnodarbināta persona darīt, ko liek, par to saņemot—pēc nodokļu atskaitīšanas – ik mēnesi noteiktu un zināmu summu. Savukārt spēlētāja pilnvaro klubu viņas vietā kārtot visus nodokļus. Trīs meitenes man, kā juristei, toreiz lūdza palīdzību: izrādījās, klubs nodokļus nav samaksājis, kaut no algas tie ir atvilkti. (Līdzīgas izdarības notika arī nu jau pa skuju taku gājušajā „atjaunotajā” ASK klubā.) Protams, ka VID tāda situācija neapmierināja un ieņēmumu dienests prasīja atbildību no basketbolistēm. Tad es kādu mēnesi lencu un tracināju atbildīgās amatpersonas, līdz lietu izdevās nokārtot. Tā sauktā TTT vēl saglabājusies, bet kas notika ar ASK – tas visiem zināms. Tāda šodien tā kārtība un motivācija.

--Ja sastiķētā TTT slavas pulgotāja komanda manī rada vien nožēlu par to, cik sīki esam kļuvuši, tad Latvijas dāmu izlase pēdējos gados patiesi saviļņoja – es raudāju, kad nežēlīgi sasistās latvietes cīņā par Eiropas bronzu 2007. gadā zaudēja baltkrievietēm...
--Kad televīzijā skatījos 2009. gada Eiropas meistarsacīkšu Liepājas tūri, tad nospriedu: šāda komanda ir medaļu cienīga. Kā viņas cīnījās, kā publika atbalstīja – tas tiešām bija fan-tas-tis-ki (kaut šo apzīmējumu tagad vazā vietā un nevietā). Bet tas, kas pēc tam notika Rīgā, mani vilināja uz domām, ka viņām kāds gluži vai pavēlējis zaudēt. Nobūris, vai? Tā bija pavisam cita komanda, ne tā, kas dažas dienas iepriekš. Lai būtu stabils sniegums, meitenēm tomēr jābūt kopā vairāk, nekā dažas dienas. Protams, šodien basketbolistēm ir jāpelnās ārzemēs – lai nebūtu vēlāk jāpārtiek no sīkām pensijām kā mums – bet tad ir grūti cerēt uz saskaņotu, ilglaicīgu izlasi ar plašām un pielietotām rezervēm. Manā laikā mēs bijām līdzvērtīgas kādas desmit spēlētājas; bija iespēja mainīt un izvēlēties tad, ja kādai atsevišķā reizē neveicās. Labi sapratāmies ikvienā virknējumā. Tāda bija un ir panākumu cena.