Blekpūles fenomens ar Latvijas zīmogu

Blekpūles futbola kluba iekļūšana Premjerlīgā ir sensācija. Vēl vairāk tā pelna apbrīnu tāpēc, ka komanda ar vienu no mazākajiem budžetiem kopumā (ja savācam skaitļus par vismaz trīs britu futbola līgām), pilnībā sagriezusi kājām gaisā priekšstatu par naudas un attieksmes attiecību panākumu pamatā. Daudzi ir gatavi ne tikai cīnīties, bet arī maksāt jebkuru naudu, lai tikai iestātos šajā VIP brālībā – Premjerlīgā. Nesanāk... Protams, var darīt kā Abramovičs – vienkārši nopirkt kādu no šīs līgas komandām, par to kopumā iztērējot ciparus, kurus vienkāršs cilvēks vairs nespēj uztvert kā naudu. Bet, var arī kā Belokoņs – piezagties pie lielā ābola no apakšējiem plauktiem. Starp citu, tādu gadījumu, kad naudīgi ļaudis iepērk Anglijas zemāko līgu klubus, nav nekas pārsteidzošs. Kāpēc viņi to dara? Tās pašas Premjerlīgas dēļ... Tas garantē iespaidīgu kapitāla atdevi, statusu un ietekmi, bet tajā pašā laikā – apreibina, pārbauda un pārmāca. Piemēram, jau šobrīd pie Blekpūles kluba durvīm grūstās bankas, kas var iedot desmitiem miljonu lielus aizdevumus, jo zina – šiem kredītiem ir garantēts segums. Tās ir TV tiesības, kas tiek pārdalītas uz visām Premjerlīgas komandām, tie ir lieli sponsoru līgumi un spēlētāju tirgus. Kā dubulta garantija galā tiek piemests tā sauktais izpletnis – ja, piemēram, komanda izkrīt no Premjerlīgas, tad tai nākamos trīs gadus pēc izkrišanas ik sezonu tiek izmaksāti 12 miljoni mārciņu. Kas tas par brīnumu? Vienkārši – ar šo futbola asociācija vēlas piedāvāt nosacītajam neveiksminiekam vēl vienu (vai trīs, ja paturam prātā, ka tie ir trīs gadi) iespēju atgriezties pie lielā kārumu galda. Loģiski – ja kārtība un infrastruktūra ir reiz jau pratusi komandu iecelt Premjerlīgā, varbūt izkrišana ir bijusi tikai nelaimīga apstākļu sakritība. Tad nu ir iespēja to pierādīt, ja patiešām esat tik labi...

Belokoņs nav vienīgais īpašnieks šajā klubā. Kad viņš nonāca pie Blekpūles aizgalda, komandai vajadzēja naudu. Lai nosegtu parādus un izmaksātu futbolistiem algas. Citi īpašnieki savas iespējas bija izsmēluši un glābšanas riņķis no Latvijas viņiem nokrita uz galvas visnotaļ laikā. Patiesībā Belokoņs sākumā meklēja Anglijas tirgū noietu savu alus darītavu saražotajai produkcijai (savulaik, viņam piederēja Kimmel alus marka), bet tā vietā – kļuva par futbola komandas īpašnieku. Protams, ka ar savu alu viņš varētu ilgi stāvēt pie angļu ratiem un mutēm... Te gan jāpiebilst, ka arī Blekpūles akciju iegāde sākumā neizskatījās neko labāka perspektīva, taču – Belekoņs trāpīja kā akla vista uzskrien pagalmā virsū zemē noliktajam vienīgajam graudam. Iecēlis kluba pārvaldē un finanšu struktūrā savus cilvēkus, tycoon from Latvia (magnāts no Latvijas – kā viņu apzīmē angļu avīzēs) atveda arī veiksmi. Kopumā aizvadītajos četros gados viņš esot iztērējis ap 15 miljoniem mārciņu. Ja rēķina, ka tagad Blekpūles komanda tirgus vērtība ir ap 150 miljoniem – tāda ir Premjerlīgas saldā garša! – nebija slikta investīcija. Vēl viens niecīgs piemērs, kas raksturo pašreizējo situāciju ap kluba saimniecību: pussargu Čārliju Adamsu viņi pirms gada iegādājās par 500 000 mārciņu. Šovasar citi par viņa galvu un kājām ir gatavi Belkpūlei dot robežās no 3 līdz 4 miljoniem. Belekoņs ir mierīgs – viņš prasa sešus...

Čelsijas kluba kapteinis Džons Terijs nedēļā pelna apmēram 150 000 mārciņu. Nedēļā! Vislabāk apmaksātais Blekpūles futbolists tādā pašā laika nogrieznī aizvadītājā sezonā pelnīja 6300 mārciņas... Saprotams, līdz ar iekļūšanu Premjerlīgā, arī komandas komplektācijā Blekpūlei būs jārēķinās ar citiem algu griestiem un citas kvalitātes futbolistiem, taču Belekoņs nestreso: „Jā, dažos gadījumos rodas kārdinājums sapirkt labus spēlētājus un mēģināt sākt visus raut gabalos arī Premjerlīgā – taču mēģinu sevi un partnerus piezemēt... Domāju, mēs savos tēriņos būsim tik pat pragmatiski un racionāli kā līdz šim. Jo kā pierāda mūsu gadījums – nauda palīdz, taču tā nav izšķirošā, lai gūtu panākumus.” Pirms šīs sezonas komandai bija zināms ne tikai mērķis – cīnīties par uzvaru turnīrā – bet arī noteikts balvu fonds. Rudenī kluba prezidents pasauca komandas treneri un pateica: „Ja iekļūsi ar šo sastāvu Premjerlīgā, izmaksāšu prēmijā vienu miljonu... Puišiem pasaki, ka viņi par šo pašu veikumu varēs uz visiem sadalīt vēl piecus miljonus...” Tagad solījums ir jāpilda, taču Valērijs Belokoņs par šādiem izdevumiem tikai pasmaida. „Ja saproti, ko viņi ir paveikuši, tad šī nauda patiešām nav tik liela...” Starp citu, savdabīga ir sezonas bonusu jeb prēmiju sistēma, kas šogad stimulēja Blekpūles komandas uzvaras gribu un garšu. Prēmiju fonda apjoms bija atkarīgs nevis no pieveiktā pretinieka spēka un varenības, bet gan no Blekpūles komandas vietas turnīra tabulā. Proti, ja tabulā esi zemu, bet pieveic tā brīža turnīra līderi, nekādas dižās piemaksas nesaņemsi. Cita lieta, ja esi tabulas augšgalā – tad arī bonusu apjomi mainās. Kārtība stimulē komandu noturēt sevi pēc iespējas augstāk tabulā, kas savukārt futbolistiem ģenerē lielākus ienākumus. Kulšanās pa vidu vai lejasgalu tiek proporcionāli vērtēta zemāk.

„Esmu pārliecināts, ka visu nosaka personības... Pavej, kā es izvēlējos treneri šai komandai. Paņēmu pretendentu autobiogrāfijas un paskaitīju – kā ir mainījusies viņu vadīto klubu futbolistu cenu spēlētāju tirgū, pēc tam, kad attiecīgais pretendents bija ar šiem meistariem strādājis kopā. Izrādījās, ka vienā gadījumā treneris savu klubu īpašniekiem ir atnesis vairāk kā desmit miljonus pievienotās vērtības... Pēc tam aprunājos ar treneri klātienē. Uzzināju, ka viņa ģimenē aug četri bērni un trijiem no viņiem ir iedzimts kurlums... Sapratu, ka šis cilvēks patiešām zina, ko nozīmē dzīves pārbaudījumi, upurēšanās, cīņa... Kā redzams tagad – trāpīju desmitniekā,” atklāts ir Valērijs Belekoņs. Tagad viņš ir viens no divdesmit Premjerlīgas klubu īpašniekiem un tas Anglijā nozīmē kaut ko vairāk par vienkārši futbolu. Kā kluba prezidents viņš ir lūgts uz vakariņām Bekingemas pilī pie karalienes, uz zirgu sacīkstēm pie prinča un, kur nu vēl visa ažiotāža ap komandu Blekpūlē un tās tuvējā apkārtnē, kas ir sasniegusi neiedomājamus apmērus. 40 000 iedzīvotāju no šīs pilsētas skatījās izšķirošo spēli Vemblija stadionā pret Kardifu klātienē... Paturiet prātā, ka Blekpūlē dzīvo ap 130 000 cilvēku. Kas mums par daļu šajā sakarā? Ziniet, par Latviju tajā Ziemeļjūras krastā šobrīd runā tikai labu, jo tas bija mūsu cilvēks, kas izglāba šo klubu. Vienkārši - interesanti.