SA 2009. Bagatskis: "Patīk, ka Kristaps Valters nav mainījies"

Kamēr centrālo starmešu gaismās Eiropas čempionāta priekšvakarā gozējas nacionālās izlases, rudeni tuvojamies gaida arī basketbola klubi. Bezrūpīgās dienas aiz muguras Latvijā un klubiem arī pārējā Eiropā. Svara kategroijas spiestas mainīt daudzas komandas. Gājputnu kategorijā iejūtas arvien vairāk spēlētāju un arī treneru... Divarpus gadu vadījis "Valmieras" komandu, nesen par pārcelšanos austrumu virzienā darīja zināmu Ainars BAGATSKIS, kurš nākamsezon stūrēs Krievijas Superlīgas klubu no Sibīrijas - Krasnojarskas "Enisey". "Biju iecerējis pusgadu atpūsties," atzīst treneris. "Manā dzīvē diezgan bieži ir sanācis kaut ko plānot, taču beigās vissizvēršas citādāk..."

- Vasaras atpūta beigusies?
- Īstas atpūtas man nemaz nav bijis, lai arī pēc sezonas nogurums patiešām bija sakrājies pamatīgs. Divas nedēļas pavadīju, par basketbolu pat neiedomājoties. Taču, kad galvā atkal sāk iezagties domas par to, ka gribas kaut ko darīt, un sāk urdīt nemiers, lielas jēgas no tādas atpūtas vairs nav... Viss sanāca ļoti ātri un neplānoti, taču paspēju pastrādāt ar studentu komandu. Aizbraucām uz universiādi, startējām pieņemami. Sarīkojām treneru semināru. Tiesa, tas tika plānots labu laiku iepriekš, jo, lai sarunātu tādu treneri kā Deivids Blats, vajadzīgs ilgs laiks un pārliecināšanas spējas, lai pierādītu, kāpēc viņam tajā laikā jābūt tieši Latvijā, nevis, piemēram, Itālijā Trevizo "Reebok" treniņnometnē, uz kuru viņš parasti vasarā bija braucis un vadījis lekcijas. Tur piedalās visi Eiropas labākie divdesmitgadīgie spēlētāji. Man bija, ko darīt arī vasarā, un atpūta, kā jau parasti, sanāca diezgan aktīva.

- Īsti nepalika skaidrs, kas bija studentu izlase un cik nopietni uztveramas tās aktivitātes.
- Protams, tas viss nebija visai nopietni. Pieci treniņi, un uz "urrā!" braucām... Esmu jau teicis, - nemākam novērtēt iespējas, kuras mums piedāvā. Eiropas valstis jau sen šajos turnīros piedalās ar tuvāko basketbola nākotni. Tas ir arī spogulis, kas parāda, ko tuvākajā nākotnē var sagaidīt šo valstu komandas. Taču serbiem četri no universiādes komandas tagad ir lielajā izlasē! Tiesa, tas ir izņēmums. Lai kļūtu par čempioniem, viņi bija ieguldījuši milzīgu darbu - atlasījuši augstākā meistarības jaunos spēlētājus, gatavojušies pusotru mēnesi. Serbu uzvara bija likumsakarīga. Mēs tikmēr sanācām, nolēmām, aizbraucām un uzspēlējām. Varu tikai pateikt puišiem paldies, ka viņi nesabijās, galā aizbraukuši ieraugot, ar ko jāspēlē. Pretī bija talants, spēks un ātrums, bet pats galvenais - trenētība. Ja mums būtu bijis laika vismaz divas nedēļas, noteikti būtu bijuši augstāk, lai arī jau tagad uzlēcām augstāk, nekā vajadzēja, un apstākļu sakritības rezultātā mums bija iespējas iekļūt pat labāko astoņniekā. Tas liecina, ka mūsu basketbolā tomēr ir kaut kādas rezerves, un spēlētāji, kas līdz šim lielajās komandās nav novērtēti, var spēlēt. Taču vajadzīgs nopietns darbs un arī veiksme. Turnīrā nezudējām nevienā pirmajā puslaikā. Pietrūka fiziskās sagatavotības. Taču kopumā esmu gandarīts, un laikam pirmoreiz dzīvē - apmierināts ar 12. vietu.

- Bija nopietnāk, nekā varbūt izklausās.
- Noteikti. Ukraiņiem, kuriem zaudējām, bija pieci spēlētāji, kas tagad startēja kvalifikācijas mačos lielajā izlasē. Vāciešiem, krieviem, rumāņiem - pa trim. Ja paskatāmies ne tik senā pagātnē, iepriekšējā universiādē, lietuvieši spēlēja ar Kalnieti, Mačuli, Jomantu, Babrausku - basketbolistiem, kuri tagad ir Eirolīgas klubos. Turklāt uz Bangkoku, kur notika turnīrs, viņi aizbrauca jau mēnesi iepriekš, lai aklimatizētos. Viņi atzina, ka tieši tas ļāva finālā ar četriem punktiem salauzt serbus, lai arī mača gaitā bija mīnus 20. Tas ir ļoti augstas raudzes turnīrs. Nesaprotu, kāpēc pie mums nevar uztaisīt otro izlasi, kas gatavotos un spēlētu šādos turnīros - citur Eiropā tā ir jau sen kopta prakse. Tā ir lieliska iespēja sagatavot spēlētājus, kuri pēc tam ir gatavi kļūt par 10., 11. vai 12. spēlētāju lielajā izlasē. Ar domu, ka pēc cikla vai diviem viņi jau būs tie, kuriem jātaisa rezultāts.

- Kā veicās ar semināru? Ne pērn ap Trajkoviču, ne tagad ap Kemzuru neredz spietojam jaunos trenerus, kuri smeltos idejas un pilnveidotu zināšanas.
- Kā vienmēr - gribējās, lai būtu vairāk. Esmu braucis uz dažādiem semināriem Serbijā, Lietuvā, Vācijā, Amerikā, un pie mums noteikti bija daudz vairāk treneru, nekā Lietuvā. Līdz Serbijai gan vēl vajadzētu pacīnīties... Taču mums tas bija pirmoreiz. Palikām „pa nullēm”. Biju patīkami pārsteigts, cik liela bija atsaucība no jaunajiem latviešu treneriem. Nav noslēpums, ka ne tikai basketbolā, bet arī futbolā, hokejā un citur, mūsu treneriem ir viena diezgan izteikta kopēja iezīme - viņi visi visu jau zina... Tas ir kolosāli! Esmu gandarīts, ja treneris, kurš visu zina, tomēr apmeklē semināru un pēc tam pasaka paldies par informāciju, ko ieguvis. Pat tad, ja neesi gatavs pieņemt basketbola filozofiju, ko tev piedāvā, arī tas ir pluss - tu jau zini, kā nevēlies strādāt un ko negribi izmantot. Seminārs bija ļoti veiksmīgs. Vakar tikāmies ar domubiedriem, un jau ir jaunas idejas, kā padarīt seminārus vēl interesantākus. Tiek domāts par kādu no "lielajiem" treneriem, kuru varētu uzaicināt - tādu, kas vairākus gadus strādā ar lielajiem Eiropas klubiem.

- Tas būs nākamgad, bet šobrīd galvenā aktualitāte - esi kļuvis par Krasnojarskas komandas galveno treneri. Pēdējās dienās izklausījies ļoti norūpējies par sastāva komplektēšanu?
- Uz papīra par visu bijām vienojušies pirms ļoti ilga laika. Iespēja kļūt par "Enisey" treneri man bija jau pagājušogad, taču atteicos. Arī šogad sākotnēji nebija tādu plānu - biju iecerējis pusgadu atpūsties. Man bija iespēja braukt uz vienu no NBA komandām piedalīties pirmssezonas treniņnometnē, jau biju atteicies no uzaicinājumiem braukt un strādāt ar klubu Polijā un Ukrainā. Taču tad nāca krievu piedāvājums, un vienojāmies diezgan savlaicīgi. Bija dažādi iemesli, kādēļ nepublicējām šīs attiecības - neskaidrības par budžetu, spēlētājiem, treneru sastāvu. Piemēram, tikai vakar (pirmdien) dabūjām Superlīgas kalendāru. Lai arī tā ir otrā spācīgākā līga Eiropā, tur viss notiek ar aizkavēšanos... Sastāvs uz papīra bija zināms jau diezgan sen, taču pēc tam, kad oficiāli kļuvu par galveno treneri un vienojāmies ar Cincadzi, kļuva zināms, ka viņam nedod darba vīzu. Gruzijai un Krievijai ir diezgan specifiskas attiecības, un tā izrādījās problēma. Tagad pēkšņi viss mainās - jāmeklē jauns saspēles vadītājs. Tā kā komandā var būt tikai divi amerikāņi, bet starp neamerikāņiem pirmā numura, kāds man būtu vajadzīgs, šobrīd vairs nav, viss sagriezies kājām gaisā. Telefons un dators man strādā nonstopā... Trešdien Valmierā sākas nometne - atbrauks vairāki labi Krievijas līgas spēlētāji. Jāizdara izvēle no viņiem - varbūt pat būs mazāk ārzemnieku, vairāk krievu spēlētāju.

- Nesen atgriezies no Amerikas. Tas arī bija brauciens kluba komplektācijas kontekstā?
- Tu parunājos ar vienu spēlētāju, taču es Amerikā biju personisku - ģimenes apstākļu dēļ. Aizsūtīju "brīvprātīgā trimdā" vecāko dēlu, kurš viņpus okeānam turpinās mācīties un spēlēt basketbolu.

- Ārzemju treneris klubā bieži vien ierodas kopā ar tautiešiem no spēlētāju vidus. Tev tāda doma nepazibēja?
- Protams! Man bija tāda doma. Vīzija par spēlētājiem, kurus gribēju - latviešu, vietējiem, ārzemniekiem, kas pie manis jau ir spēlējuši, - daļēji ir piepildījusies, taču, kā jau teicu, būtiskas korekcijas ieviesa tas, ka saspēles vadītājs mums acīmredzot nebūs eiropietis. Protams, es gribu vairākus latviešu spēlētājus. Viens no viņiem diemžēl parakstīja līgumu ar ārzemju klubu tieši brīdī, kad oficiāli kļuvu par treneri. Es vēl skatos. Tagad viss atkarīgs no tā, kā atrisināsies situācija ar saspēles vadītāju.

- Esot aicinājis Armandu Šķēli. Tās ir tikai baumas?
- Ar Šķēli neesmu runājis. Par Ronaldu Klarku taisnība - runājām, un viņš būtu bijis, ja neizveidotos krasā situācija ar Cincadzi. Komplektācija vispirms ir atkarīga no saspēles vadītāja un krievu spēlētājiem, un tikai pēc tam nāk pārējie ārzemnieki. Par Armandu? Es ceru, ka varētu vienoties, taču pagaidām neesmu ar viņu pat runājis par šādām lietām. Taču es labi saprotu, no kurienes informācija, - tas ir kārtējais aģenta darbs. Arī viņiem sava reputācija jāspodrina. Paturu prātā Armandu, taču nekādas runas un piedāvājumu nav bijis. Šobrīd viņam jādomā tikai par Eiropas čempionātu, nevis blakuslietām.

- Kādus uzdevumus Krasnojarskas kluba vadība tev izvirzījusi?
- Protams, primārā ir Krievijas līgā, kur jātiek play-off, un vietai nevajadzētu būt zemākai nekā pagājušajā sezonā. Spēlēsim arī Eiropas Izaicinājuma kausā, taču tur pagaidām daudz neskaidrību. Mums ir ļoti nopietna apakšgrupa, taču arī savs pluss - neatrodamies pārāk citām komandām... Grupā būs Doņecka vai Bilbao - Butauta vai Blūma komanda, kas abas budžetu ziņā mūs apsteidz n-tās reizes. Beļģi ("Liege". - I. J.) ir aptuveni mūsu līmenī, Rumānijas čempioni ("Asesoft Ploiesti". - I. J.) - virs mums. Viņiem sastāvā ir četri amerikāņi, trīs serbi un lietuvietis... Skaidrs, ka cīnīsimies, izredzes ir, un tāpēc uzdevums - tikt pēc iespējas tālāk.

- Krievijā savulaik esi jau strādājis kā spēlētājs. Atgriezies ar mierīgu sirdi un pozitīvām emocijām? Latvieši uz Sibīriju labprātīgi nekad nav braukuši...
- Man nav ne mazāko problēmu atgriezties Krievijā! Esmu tur spēlējis un kādreiz audzis. Zinu cilvēku mentalitāti, zinu valodu un tradīcijas, un tās ir jāciena jebkurā valstī, kurā esi. Manas mājas joprojām ir šeit, bet uz turieni braucu strādāt un nesaskatu lielas problēmas. Daļa basketbolistu man jau ir pazīstama, ar daļu savulaik arī esmu kopā spēlējis. Es jau biju Krasnojarskā, esmu iepazinies ar vietējiem apstākļiem, un tas bija primārais, kas mani arī interesēja, - treniņapstākļi, dzīvošana, serviss, viss visaugstākajā līmenī. Nav problēmu, kuras varētu iedomāties, izdzirdot vārdu "Krievija". Zāle ir laba; ja nemaldos - pagājušosezon vislielākais apmeklējums Superlīgā. Tagad tikai jāstrādā. Komanda jau divdesmit dienas trenējas pēc iepriekš sagatavotās programmas. Uz laiku biju aizbraucis pie viņiem, tagad viņi brauc pie manis - trenēsimies Valmierā.

- Teici, ka noraidīji Polija, noraidīji Ukrainas piedāvājumu, bet Krievijā piekriti bez ilgas kavēšanās. Kas bija galvenie argumenti?
- Polijā un Ukrainā ir labas līgas, taču komandas nebija tādas, kādas es gribēju. Lai brauktu prom, jābūt sportiskajam izaicinājumam, vai ļoti labiem finansiālajiem nosacījumiem. "Enisey" tas bija pirmais. Krievijas līga komentārus neprasa, un, strādājot tur, ir ļoti labas iespējas sevi parādīt. Vismaz pagaidām tā ir Eiropas čempionu zeme. Tāpēc arī piekritu. Jā, biju domājis nedaudz pamācīties, aizbraukt uz Ameriku - ne tikai uz NBA, bet arī lielajām universitātēm, lai paskatītos, kā treneri tur strādā. Taču, kā jau vienmēr - vari plānot, cik gribi, bet dzīve piespēlē iespējas. Man diezgan bieži sanācis kaut ko plānot, bet beigas izvēršas citādāk. Bet ir okey!

- Valmieru pameti ar padarīta darba sajūtu?
- Absolūti! Esmu ļoti gandarīts par šo sadarbību vairāk nekā divas sezonas, un pats galvenais - man patika kluba vadības attieksme. Cilvēki reāli skatās uz basketbola lietām, tika veidots jauns komandas modelis. Nezinu, kā šajos finansiāli grūtajos laikos tas tiks turpināts, taču komanda spēlēja atbilstoši komplektācijai un varbūt pat labāk, - to saku ar pilnu atbildību. Uzvaras un vietas, protams, ir labākais rādītājs, taču - pēc kā vēl objektīvi novērtēt komandas sniegumu un klasi? Pēc tā, kā tā spēlē pret nosacīti vājākām komandām. Mums divarpus gadu laikā bija tikai viens zaudējums šādai komandai - "Zemgalei". Tiesa, kad pirms pašvaldību vēlēšanām Jelgavas klubs publicēja savu budžetu, izrādījās, ka tas ir gandrīz tāds pats kā "Valmierai"... Tieši spēles pret nosacīti vājāku pretinieku parāda, kā komanda spēj koncentrēties. Ārzemēs uz to skatās ļoti strikti. Ir ieplānotie zaudējumi, kad spēlē var pat atļauties kaut ko eksperimentēt, lai labāk sagatavotos īstajām cīņām. Ir mači ar līdzīgiem pretiniekiem, kuros rezultāts var sanākt dažāds, taču, ja atkārtoti turpini zaudēt komandām, kuru finansiālās iespējas ir ievērojami zemākas, - skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā. Ja "Lietuvos rytas" vismaz divas reizes zaudētu jebkurai Lietuvas līgas komandai, izņemot "Žalgiri", - treneri tiktu uzreiz atlaisti! Tāpat ir "Žalgirim". Pie mums šī situācija dažbrīd ir pat uzjautrinoša - lielie klubi var zaudēt, kam vien grib, un vienmēr viss tiek attaisnots ar kaut kādiem blakusapstākļiem. Nesanāca, nepaveicās, pietrūka pieredzes, spēlētāji savainoti...

- Kas notiks ar Latvijas klubiem? Problēmu daudz, naudas - maz.
- Lielo klubu vadība jau droši vien pati saprot, ka viņu ambiciozitāte un sportiskajā ziņā pat varbūt saprotamā skriešanās savā starpā, iespējams, arī attaisno tās vairāksolīšanas un uzpūstos ciparus, taču man tas šķiet nenormāli, ja pašmāju spēlētājiem, kuri startē Latvijā, tiek maksāts aptuveni divas reizes vairāk, nekā viņi saņemtu labākajās Eiropas līgās. Jā, ir jāmaksā un jāatbalsta Latvijas basketbolisti, taču pavisam ignorēt tirgus vērtības arī nedrīkst. Latvijā jāsaņem atbilstošs atalgojums viņu Eiropas cenai. Turpmākais ir lavīnas efekts - ja pārmaksā vieniem, vairāk jāmaksā arī nākamajiem, attiecīgi arī jaunajiem. Es zinu jaunos spēlētājus, kuri pasaka, ka bez tūkstoš latiem viņi neiešot laukumā! Mammiņ, mīļo! Nevar dzīvot mākoņos. Ir spēlētāji, palīgspēlētāji un jaunie spēlētāji, kuriem vienmēr tiks dots avanss, taču nevar būt tā, ka jaunais atsper ar kāju kluba durvis un pieprasa spēles laiku, garantijas un lielu algu. Tā nenotiek. Vispirms sevi jāpierāda. Kāpēc lielākie līgumi NBA ir spēlētājiem gados? Jo viņi sevi jau pierādījuši un kaut ko sasnieguši. Kā mēdz teikt - sākumā tu strādā savam vārdam, pēc tam jau vārds strādā tev. Mums brīžiem sanāca ačgārni. Bet tagad visi esam atpakaļ reālajā pasaulē. Ja kompānijām vai klubu vadībām ir iekrājumi un vēlēšanās veidot komandu, manuprāt, šis ir īstais laiks - ar 200% pārliecību saku, ka šobrīd var uztaisīt kolosālāko komandu par 2-3 reizes lētākām izmaksām, nekā bija pirms tam. Ja ir menedžments un samērīgas sportiskās ambīcijas, var izveidot labu komandu par labu cenu. Zāles ir pilnas ar spēlētājiem. Komandas parasti sāk trenēties jūlija beigās, augustā, bet Latvijā vienīgā komanda, kas šobrīd trenējas, ir "Ventspils". Visi pārējie dzīvojas pa zālēm, meklē iespējas trenēties un uzturēt sevi kaut kādā formā. Arī spēlētāji saprot, ka tagad ir citi laiki.

- "Valmieras" kontekstā visu laiku bija runa par mazo budžetu. Vismaz kaut kādos salīdzinošos lielumos - kurā vietā bijāt Latvijā, cik reižu budžets mazāks, nekā, piemēram, "Ventspilij"?
- ASK un "Baronam" bija n-tās - daudzas, daudzas, daudzas reizes lielāks budžets. Pirms sezonas rēķinājām, ka mūsu meistarības komandas varētu būt VEF un Liepāja. Kad bija sarunas ar spēlētājiem, prasījām: par kādu summu tu spēlēsi Valmierā? Sekoja atbilde. Pēc kāda laika viņi nāca un teica: sorry, bet viņi man dod vairāk. Vienam par 300 latiem vairāk Liepājā, otram - par 400 vairāk VEF. Sezonas beigās šajās komandās šie spēlētāji bija sestie septītie. Man vien atliek izdarīt secinājumus... Katrs var parēķināt, kādā vietā bijām. Visas lielās komandas bija krietnu, krietnu gabalu priekšā. Es pat nerunāju par aizpagājušo gadu, kad "Barons" uzvarēja. Var noņemt cepuri Zonnes priekšā par risku, ieguldot komandā tādas investīcijas, kā tas bija sezonas otrajā pusē, kad "Barons" vinnēja čempionātā, kā arī ieguva FIBA kausu. ASK lielās investīcijas komandā sagrūda vēl agrāk, taču nekur ar tām netika - krita laukā no grupām, netika tālāk. Protams, pēc tam sākās finansiālais krahs. Man vienmēr paticis "Ventspils" miers un pragmatisms, kas dažreiz pat ir pārmērīgs, bet - ir savs mērķis, uz kuru viņi iet. Varbūt līdz galam nav skaidrs, kāds ir tālākais punkts, ko gribas sasniegt, taču klubam ir attīstības koncepcija. Tas vien jau par kaut ko liecina. Nevis tā, ka šodien ātri noliekam uz galda lielo naudas zutni, tērējam tik nost, bet - kā būs pēc tam -, tad jau skatīsimies.

- Kas nākamgad notiks ar "Valmieru"?
- Viss ir mainījies. Akcents tiks likts uz vietējiem spēlētājiem, atgriezies Andžejevskis, vēl jāpapildina „garais gals”. Komandas vadība vēl skatās. Nākamās nedēļas beigās mums būs pārbaudes spēle ar "Valmieru", tad arī redzēsim, kāda ir šī komanda. Valmieras domē ir cilvēki, kas saprot, ka sports - arī basketbols - ir nepieciešams, ar krīzes vārdu uz lūpām nevar visu uzreiz likvidēt un aizvērt. Šie laiki pāries, un pēc tam būs baigi grūti visu atjaunot no nulles.

- Tava iespējamā palikšana Valmierā tika izskatīta?
- Nevienu brīdi. Jau pirms Jaunā gada runāju ar kluba vadību un pateicu, ka nepalikšu, neatkarīgi no rezultātiem - pat, ja izcīnīsim čempionu titulu. Bija skaidrs, ka šis posms ir nostrādāts, un dzīvē kaut kas jāmaina. Godīgi pasaku, man ļoti patika strādāt Valmierā - ideāli apstākļi, saprotoši cilvēki. Taču man nebija šaubu par to, vai varbūt vajadzētu domāt par ilgāku palikšanu.

- Parunājām par Latvijas līgu, taču cik liela nojausma tev šobrīd ir par to, kāda nākamgad būs Krievijas Superlīga? Cik zināms, tai arī neiet spoži ar naudām. Klubu hierarhijā kaut kas mainīsies?
- Ne tikai Krievijā, bet arī Eiropā - komandas trenējas, taču nosacīti spartiskākos apstākļos, nekā ierasts citos gados. Krievijā sezona sāksies tikai 17. oktobrī, tam arī viss tiek pieskaņots un ekonomiskās krīzes iespaidā pārbīdīts. Korekcijas ir visiem klubiem - paskatieties kaut vai uz Krievijas basketbola flagmani CSKA! Sākot ar treneri un beidzot ar spēlētājiem. Tas pats arī pārējiem. Uz kopējā fona patlaban vislabāk izskatās "Himki", viņu komplektācija arī šogad ir fantastiska. CSKA, "Himki" un "Unics" - tie būs spēcīgākie Krievijas klubi. Un pēc tam pārējie - Sanktpēterburga, Rostova. Maskavas "Dinamo" samazinājis budžetu piecas reizes. Lai arī, salīdzinot ar Latvijas klubu iespējām, tas joprojām ir milzīgs.

- Vēl pirms pāris gadiem Krievija bija zelta bedre, kur jebkura Eiropas zvaigzne varēja dabūt divreiz dārgāku līgumu, nekā citur. Šobrīd laikam tā vairs nav?
- Ja runājam par kontraktu lielumu, manuprāt, Krievijai ir divas specifikas. Pirms gadiem pieciem, kad Krievijas basketbolā parādījās lielā nauda, viņi varēja nopirkt jebkuru un to arī darīja. Ja spēlētājs maksāja tik un tik, viņam iedeva divas reizes vairāk, un viņš bija tur. Tagad tā vairs nav. Arī spēlētāji uz Krieviju tagad skatās kā uz Eiropas zemi, kur ir laba līga, un, protams, sava specifika, taču - kur tādas nav? Līgas noteikumi paredz, ka uz laukuma visu laiku jābūt diviem krievu spēlētājiem. Klubs var pirkt labos ārzemniekus, cik vien vēlas, taču laukumā varēs būt tikai trīs no viņiem. Tas nozīmē, ka jāinvestē vietējos spēlētājos, un arī viņu cenas uzreiz ir vismaz dubultā. Tas klubiem uzliek papildu tēriņus. Taču ekonomiskā krīze ieviesusi pamatīgas korekcijas, un visas summas mainījušās uz leju divas trīs reizes. Laiks visu noleik savās vietās.

- Krievu medijos bija ziņa, ka arī Krasnojarska visiem spēlētājiem samazina algas par 30%.
- Jā, tā ir. Cenšos neiedziļināties, jo tā nav mana specifika un kompetence, taču mūsu kluba budžets bija publicēts - tas ir ap diviem miljoniem latu. "Baronam" un ASK vēl pirms pāris gadiem bija daudz lielāki budžeti. "Lietuvos rytas" šogad ir kaut kas līdzīgs, "Žalgirim" būs lielāks. Vēl kāds sīkums – komandas atrašanās vieta. Mums ceturtā daļa budžeta aiziet pārbraucienos.

- Kambalam arī samazinājāt algu?
- Nezinu. Pat necenšos iedziļināties, kādi ir spēlētāju līgumi. Mani interesē basketbolistu kvalitāte, nevis maciņa biezums.

- Viņš taču ir vislabāk apmaksātais komandas spēlētājs?
- Protams. Domāju, tas ir loģiski. Arī spēles izlasē šobrīd parāda Kaspara vērtību. Protams, viens nav karotājs, un tāpēc kluba uzdevums šobrīd ir sagādāt viņam iespējami līdzvērtīgākus partnerus - jābūt vēl vismaz četriem pieciem labiem spēlētājiem.

- Spēles izlasē vēlreiz nodemonstrēja arī dažas Kaspara īpašības, kas viņa trenerim var sagādāt diezgan lielas raizes.
- Tā viņš vienmēr ir spēlējis, un tas nav nekas jauns - ar to jārēķinās un jāieplāno. Protams, ir nepatīkami - uzreiz piespiež izdarīt korekcijas un nodara komandai ļaunumu. Taču, ja runājam par incidentu mačā ar Lietuvas izlasi, - nu, netrāpīja taču viņš Jomantam! Ja būtu trāpījis, viņš pēc tam nebūtu piecēlies! Es arī esmu bijis līdzīgās situācijās - tēloju, gaidīju momentu. Šoreiz sanāca tā, ka Jomants sagaidīja savu brīdi un perfekti notēloja - malacis, tiešām gods un slava! Protams, izskatījās šausmīgi, no lietuviešu puses visi metās aizstāvēt, un Kaspara uzvedība bija izaicinoša - par to nav runas. Bet beigās sanāca, ka viņam bruka virsū, lai arī viņš nemaz netrāpīja. Protams, bija kustība. Taču kopumā situācija kurioza. Lai arī spēle negāja, mēs spītīgi turējāmies līdzi lietuviešiem, un tieši ar to incidentu ne tikai tika iedrošināta komanda sisties līdz galam, bet arī Kaspars bija tas, kurš guva septiņus punktus pēc kārtas. Un spēle tika pabeigta ar loģisku uzvaru. Nenoliedzami, ir jābūt godīgai cīņai, taču jāatceras, ka arī tāds ir sports. Lai arī Padomju enciklopēdijā ir rakstīts, ka basketbols ir bezkontakta sporta veids. Smejas. Vienīgais, ko es no malas varu pateikt, - gribētos, lai šādos brīžos atbalstītu visa komanda. Lai patiešām esam vienoti, ja kāds laukumā cīnās. Ja sanāk ekscesi, tajā brīdī nav svarīgs rezultāts, jāaizstāv vienam otru un laukumā jābūt visai komandai. Lietuvieši uzskatāmi parādīja, kā tas darāms, - viņiem laukumā bija visa komanda. Mums - tikai daļa.

- Pēc šīm spēlēm kas tev patīk un kas nepatīk mūsu izlasē?
- Man patika, ka Kemzura nebaidījās vienlaikus laist laukumā Biedriņu un Kambalu - sacensībās pret lietuviešiem tas radīja lūzumu daļēji pirmajā spēlē un noteikti - otrajā. Vai tā būs Eiropas čempionātā, protams, sarežģīti pateikt, jo vienam no lielajiem spēlētājiem uzreiz būs jāpielāgojas segt nedaudz citādāka stila pretinieku. Patika, ka nav mainījies Kristaps Valters - agresivitāte un nekaunība nav pazudusi. Varbūt daži metieni bija sasteigti, taču... Izskatās, viņš labāk tomēr izskatās uzbrūkošā aizsarga postenī. Jānim Blūmam drošāk jāvada saspēle. Protams, viņš dara visu, ko var, taču - kāds viņš bija spāņu klubā un šeit -, pagaidām viņš izlasē tomēr notušējas. Andrim un Kasparam noteikti vajadzīgs vēl viens palīgs, domāju - Bērziņš. Izlasē, kur visi labi spēlētāji, ir baigā māka ieiet komandā un prast parādīt labākās īpašības. Klubā tas ir vienkāršāk, jo basketbolists zina - neatkarīgi ne no kā, savas 20 minūtes es spēlēšu, jo cita vienkārši nav. Valstsvienībā ir citādāk. Taču vēl ir laiks. Vājākā pozīcija sastāvā ir trešie numuri. Šķita, ka ar tādu spēlētāju kā Jurēvičus, Štālberga un Kalves parādīšanos situācija varētu būt labāka, bet nelaime tā, ka klubos viņiem bieži vien nākas cīnīties ceturtā numura pozīcijā. Kad viņiem jāspēlē atbilstoši saviem "izmēriem", īsti vairs nejūtas komfortabli. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc treneri viņus neizmanto un bieži vien spēlē ar mazo sastāvu. Ceru, ka Artūram un Ernestam nākamajā sezonā izdosies atrast komandu, kurā viņiem būs iespēja pastāvīgi spēlēt kā trešajiem numuriem. Janičenoks man patika pagājušajā ciklā, kad pie Trajkoviča daudz vairāk spēlēja ar bumbu - pats veidoja situācijas, pats uzņēmās iniciatīvu. Šajā spēles modelī viņam tomēr ir pasīvā pozīcija - jāgaida, kad viņam izkārtos metienu un iedos bumbu. Janičenoks ir vairāk izpildītājs, nevis radītājs. Es gribētu redzēt, kā Kristaps vairāk spēlē ar bumbu, taču trešā numura pozīcijā tas nesanāk.

- Pavaicāšu kā vienam no 2001. gada izlases līderiem: kurā komandā saskati lielāku potenciālu? Vai 2009. gada komanda ir labāka?
- Jaunāka... Par komandu, kurā pats esmu spēlējis, nevaru pateikt, kāda tā bija. Varu izstāstīt tikai to, kā jutos. Un jutos kolosāli! Vienmēr braucu uz izlasi ar lielu prieku, neatkarīgi no tā, kuros laikos un kāds bija turnīrs. Mēs bijām vienota komanda ne tikai laukumā - mēs varējām visi kopā aiziet uz bāru un atklāti izrunāties, viens otram pateikt, ko domājam. Kad bija spēles, aizmirsām par blakuslietām un uz laukuma bijām viens vesels. Protams, mums baigais pluss bija tas, ka iepriekš ļoti daudz bijām spēlējuši kopā arī klubos, viens otru lieliski pazinām. Ja kāds izlasē ienāca no malas, arī viņam bija vieglāk adaptēties, jo visi palīdzēja. Tagad sanāk, ka basketbolisti sanāk kopā no daudziem dažādiem klubiem, kopā nav spēlējuši, un vajadzīgs laiks, lai saprastos. Tikai mūsu pašu vainas dēļ Turcijā nespēlējām vēl labāk, un viens no iemesliem, kāpēc tā - mēs paši neticējām, ka to varam. Daļai basketbolistu galvā bija domas, sak, esam uzvarējuši Lietuvu, - ko gan vairāk mēs varam izdarīt?! Johaidī! Tas bija brīdis, kad varējām ņemt, un arī vajadzēja... Protams, pret serbiem sanāca nokdauns jau sākumā. Viss tika darīts pareizi. Viņi tobrīd bija sliktākie trīspunktu metēji turnīrā, un mūsu aizsardzība bija pretiniekus mest provocējoša. Bet viss sākās ar to, ka viņi mums iemeta pirmos astoņus tālmetienus pēc kārtas...

- Kādas prognozes par izredzēm šāgada Eiropas čempionāta mūsu apakšgrupā?
- Šogad viss ir ļoti specifiski. Ja kādam šķiet, ka bez Kiriļenko vai Holdena krievi būs peramie zēni, jāatceras, ka Krievijas izlases dalībnieki ikdienā visi spēlē visaugstākajā līmenī, ko nevar teikt par mūsu komandu. Protams, daudz kas atkarīgs no tā, cik ātri un veiksmīgi viņi izlasē no otrā plāna aktieriem pārkvalificēsies par pirmā plāna meistariem. Arī Vācija bez Novicka, par kuras spējām nesen pasmējās, pārbaudes mačos parādījusi, ka noteikti nebūs tikai nejauša statista lomā. Taču nevajag skriet notikumiem pa priekšu. Šobrīd galvenais un vienīgais mērķis ir Krievijas izlase, un mūsu basketbolistiem jau trīs dienas pirms mača jābūt skaidrs, kā kustās, guļ un ko ēd katrs viņu spēlētājs. Kemzura ir strādājis Krievijā, viņam vajadzētu būt pilnai informācijai. Skaidrs, ka mēs varam uzvarēt trīs spēlēs un varam zaudēt trīs spēlēs. Diemžēl tagad nevarēs spēlēt Sandis Valters, taču mēs esam vienīgā komanda, kas uz Eiropas čempionātu vedīs visus labākos valsts basketbolistus - nav vairs neviens, ko varētu ņemt, bet kura kaut kādu iemeslu dēļ nav. Visām pārējām izlasēm kādi no līderiem nespēlēs.

- Tomēr izskatās, ka knapi var savāt divpadsmitnieku...
- Es tam īsti nepiekrītu. Tagad ir sakritība, ka Sandis guvis traumu. Jā, varbūt vajadzēja pietaupīt rezervē vēl kādu uzbrucēju. Esmu pārliecināts, ka šajā situācijā varētu noderēt Bankevics vai Bertāns. Protams, viņi nav bijuši ar komandu, nav iejutušies un iespēlēti, ir neiespējami paspēt pietiekami adaptēties. Protams, varētu spēlēt tāpat, taču... Vienkārši ir tā sanācis, ka traumu guvis viens no izlases labākajiem metējiem, kurš ar neordināro stilu noteikti varētu spēlē ieviest korekcijas. Lai arī uzreiz varu teikt, - čempionātā mums neviens neļaus mest tā, kā pārbaudes mačos. Pretinieku skauti strādā ar pilniem apgriezieniem.