Ozoliņš populārākais? Piedodiet, dīvaini...

Pirms pieciem mēnešiem viņš ieradās Latvijā un ar to bija gana, lai kļūtu par populārāko... Tāds viņš nebija nedz deviņdesmit ceturtajā, kad kā pirmais latvietis piedalījās NHL zvaigžņu spēlē, nedz jau pieminētajā deviņdesmit sestajā, nedz deviņdesmit septītajā, kad tika iekļauts NHL (faktiski – pasaules) labāko spēlētāju simboliskajā sešiniekā, nedz deviņdesmit devītajā, kad noslēdza daudzmiljonu lielu līgumu, nedz 2003. gadā – kad atkal spēlēja Stenlija kausa finālā. Loģiski, ka viņš nevarēja būt populārākais arī šīs desmitgades otrajā pusē, kad publiskās atklāsmes pieteica viņa atkarību epopeju. Bet – pietika trīsdesmit septiņu gadu vecumā pateikt, ka Rīgas „Dinamo” piedāvājums tiek ņemts vairāk kā nopietni, lai Ozoliņa personības kults pieņemtu jaunus apmērus.

Šajā nepilnajā pusgadā Ozoliņš nav paveicis neko tādu, par ko rakstītu un sajūsminātos sporta statistiķi. Viņš par to pats arī ir pārliecināts... Kā viena kluba kapteinis, kura vadītā komanda kuļas zem sapņu svītras kādas liellīgas čempionātā? Kā cilvēks, kurš atklāti pateicis, ka visus šos gadus bez hokeja viņam bijusi ne tikai ģimene, bet arī problēmas ar alkoholu? Kā hokejists, kura labāko gadu atblāzmu varam vērot ik pārvakarus, ar piebildi – jā, nodzert talantu nevar, bet būtu viņš mazliet jaunāks un ātrāks? Kā cilvēks, kurš tikai tagad sāk apzināties savas personības lomu, ar to domājot nākamo paaudžu atdarināšanas vērtu elku? Varbūt tas patiešām nav tik maz, lai iegūtu tautas atbalstu.

KHL sezona vēl nebija aizvadījusi pirmās pāris nedēļas, kad kolēģis Matulis man aizrautīgi dievojās par kāda Rīgas bāra stāstu – saprotama lieta, ja reiz Rīgā spēlē Ozoliņš, tad viņš no ledus brīvajā laikā uzturas krogos. Tur viņu esot redzējuši četros no rīta, citur atkal lēsa, ka šis kopā vēl ar vienu maiņu no tā paša „Dinamo”, esot kodis līdz rītausmai. Un tā tālāk... Maz bija tādu, kas vispār saprata, ko nozīmē atkarība no alkohola. Tāpat kā lielākā daļa pirmo Sanda biklumu un iespēlēšanos saistīja - protams, ar alkoholu. Ja Ozoliņš kļūdījās piespēlē, tad vainīgs bija sīvais, kas iepriekšējā naktī ticis lietots. Ja norāvās metiens – tas esot bijis uz paģirām. Ja guva vārtus, tad jau sāka runāt, kur hokejists šovakar atzīmēs. Lielai daļai līdzjutēju šajā ziņā bija apbrīnojami noturīga iztēle, par ko – tiesa, kas tiesa – pašam galvenajam varonim viņa iepriekšējos uznācienos bija savi nopelni. Ne jau viedais tautu dēls bija atgriezies no pasaules ārēm – Ozoliņa darbi citās vasarās bija ieguvuši teju vai folkloras statusu, kas nebija tālu no patiesības. Tikai šajā reizē vēl bija jāielāgo – ja Ozoliņš sāk dzert, tad hokeju viņš nespēlē ne nākamajā dienā, nedz aiznākamajā un parasti arī tas nenotiek arī pēc divām vai trīs nedēļām. Viņš šo spēli var uzvarēt tikai, ja ignorē kompromisus, jo „eh, vienu jau var...” , vai „pasēdi ar draugiem, neabižo...”, izvēršas par bezcerīgu stāstu ar traģiskām beigām. Pats Sandis to saprot, tāpēc mācās un pārbauda sevi katru dienu no jauna.

Vai nav absurdi, ka Ozoliņu par populārāko atzīst tad, kad viņš jau faktiski ir beidzis savu karjeru? Vai tā ir mūsu nespēja saskatīt citus varoņus, vai to vienkārši nav, vai vēl dīvaināk – Ozoliņš uz vecumu paliek tikai labāks (lasi – populārāks), kas – atkal nedod godu tiem citiem. Izrādās, Sanda personības lielums ar katru nākamo gadu pieņemas apjomos, gluži kā mēģinot iedzīt to laiku, kad tā pa īstam nemaz nemācējām un arī nevarējām novērtēt viņa vietu uz pasaules sporta kartes šī vārda sportiskajā nozīmē. Vai – tā ir tāda kā saspēle ar grēka nožēlošanā kritušo? Bet varbūt par populārāko viņš kļuvis nevis tāpēc, ka sportists, slavens hokejists, bet gan tāpēc, ka beidzot tauta ieraudzīja arī Ozoliņā cilvēku.

Te būs saraksts ar citiem, kuru iespējas popularitātes rangā tuvākajos gados arī var vērtēt ar tā saukto Sanda Ozoliņa bīdmēru.

Andris Biedriņš:
Ozoliņš viņa vecumā arī nesmādēja principu „kā gribu tā atpūšos”, tikai atšķirība tā, ka tas nenotika tik publiski un – Sandim jau bija Stenlija kauss. Sūdus Latvijas izlasē Ozoliņš taisīja ar trofeju pie sāniem, kamēr Andrim vispirms tikusi nauda... Tā tomēr ir atšķirība.

Ernests Gulbis:
Latvijas sporta pēdējo gadu lielākais talants, kas viņu padara līdzīgu Ozoliņam. Tā kā teniss nav komandas sporta veids, tad treneriem grūti piemeklēt Ernestam vietu, lai viņa talants uzplauktu tieši īstajā vietā un laikā. Pašam vien vajadzēs ar savu psiholoģisko pasauli tikt galā. Ozoliņam šajā ziņā bija priekšrocības.

Kaspars Gorkšs:
nobriedušākais no jaunās paaudzes sportistiem, iespējams – ģimenes audzināšana šajā ziņā spēlējusi nozīmīgu lomu. Nav šaubu – nopelnot vietu labā klubā ar lielu vārdu, var uz ilgu laiku kļūt par Latvijas populārāko atlētu, turklāt – izskatās, ka zvaigžņu slimība un citas piedevas viņš jau pārdzīvojis. Netipiski.

Kaspars Kambala:
Traģēdijas laukumā un ģimenē ir pārbaudījušas šo vienu no mērķtiecīgākajiem Latvijas basketbolistiem, neļaujot patiesībā atklāt viņa īsto būtību. Notikumi mums likuši runāt par Kambalu kā par spēka zīmolu zem groziem, lai gan pa īstam populārs viņš kļūs, kad citiem atklās Kambalu – cilvēku. Gluži kā Ozoliņš.

Jānis Miņins:
atklāts, skarbs, strādīgs, godīgs. Olimpiskais sporta veids bobslejs ir allaž latviešiem bijis gluži vai kā nacionālā īpatnība. Vēsturiskais mantojums mums šajā sporta veidā ir solīds, tieši tāpēc par populārāko Miņins kļūs gadā, kad izcīnīs olimpisko zeltu. Neko mazāku no Latvijas bobslejista nepaģēr. Diemžēl.

Kristaps Valters:
ja šis talantīgais basketbolists apzinātos, cik daudz enerģijas viņš šķērdē untumiem, kas vispār neattiecas uz sportu, mēs tagad runātu par Eiropas kalibra Valteru dinastiju. Dullumā – kā Ozoliņš, takta izjūtā – nav otra tik nevaldāma. Arī pret faniem, kam tomēr vienmēr ir taisnība. Pietrūkst tēva Valda iedzimtās viltības un mātes Zentas savaldības.