Futbols = dzīvot

Saknes šim notikumam ir meklējamas 2001. gadā, kad Mels Jangs un Haralds Šmits – divi aktīvisti – domāja, kā lai cīnās pret problēmu, kas ir pilnīga katrā valstī. Domāja, kā lai to visus uzrunā vienā valodā - valodā, ko visi saprastu, kurā visi spētu sazināties un sadziedāties. Atbilde – futbols, sporta karalis! 2003. gadā Austrijas pilsētā Grācā notika pirmais Pasaules kauss futbolā bezpajumtniekiem. Pēc tam turnīri ir notikuši katru gadu, tos ir rīkojušas šādas pilsētas: Gēteburga, Edinburga, Kopenhāgena, Keiptauna, Melburna, Milāna, Riodeženeiro, Parīze un šogad – Mehiko.

Tiek spēlēts ielu futbols, laukumā esot četriem cilvēkiem – viens vārtsargs, trīs laukuma spēlētāji – un četriem, kas iesaistās spēlē uz maiņu. Puslaika ilgums – septiņas minūtes. Pieteikumā astoņas vietas. Pēc kādiem kritērijiem tiek noteikts, vai futbolisti un futbolistes ir tiesīgi piedalīties? Jābūt vismaz 16 gadus veciem, jābūt uzskaitē, ka cilvēks jau iziet rehabilitāciju, jābūt bez sava mitekļa un galu galā – jāatbalsta ideja kā tāda.

Šogad 54 valstis startēs vīriešu turnīrā, 14 – sieviešu. Protams, ka ir pārstāvētas visas pasaulē vadošās futbola nācijas un arī visas lielākās nācijas gan platības, gan iedzīvotāju ziņā. No Baltijas valstīm projektā ir iesaistījusies tikai Lietuva. Latvijas Futbola federācijas ģenerālsekretārs Jānis Mežeckis sarunā ar SA+ skaidro, ka federācija vienmēr ir iesaistījusies sociālos projektos, nesen atbalstījusi cilvēkus ar kustību traucējumiem, bet informācija par šādu turnīru viņam, šķiet, bija kaut kas jauns, taču federācijas ģenerālsekretāru ieinteresēja fakts, ka piedalīsies Lietuva, ar kuriem par šo jautājumu gan nekad nav runāts. „Mums šādas kustības Latvijā nemaz nav. Godīgi sakot, es pat nezinu, kur mums ir tādi bezpajumtnieki, kas varētu spēlēt,” uz kustības neesamību norāda Mežeckis.

Jāatzīst, ka mest ar akmeni pa federācijas logiem Grostonas ielā, nevajadzētu, jo federācijas arī citās valstīs pārsvarā nav kustības izveidotāji un galvenie programmas realizētāji, bet gan atbalstītāji, kas nāk talkā ar palīdzību savu iespēju robežās. Ja jau mūsu federācija patiešām aktīvi iesaistās dažādos sociālos projektos – kas arī ir novērots -, tad gan jau viņi pieslēgtos. Pagaidām – pat par šādu projektu nav dzirdēts, bet ja ir, tad izmests no prāta. Taču kāpēc lai federācija neparādītu skaistu žestu un nenāktu ar savu iniciatīvu?

Kopumā vairāk nekā 70 valstis līdz šim ir iesaistījušies programmā, kuru atbalsta arī UEFA un daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki kā, piemēram, mūziķis Nīls Jangs, F1 braucējs Luiss Hamiltons, protams, arī daudzi slaveni futbolisti, no kuriem priekšplānā Ēriks Kantonā – teju visu UEFA un FIFA sociālo projektu seja. „Pasaules kausa bezpajumtniekiem organizētāji izmanto futbola spēku, lai uzrunātu cilvēkus un piedāvātu viņiem iespēju mainīt dzīves,” teikts oficiālā paziņojuma pirmajā teikumā. Tāpat jau ilggadējie organizatori uzskata, ka darbs komandā, darbs treniņos iemāca uzticēties vispirms saviem partneriem, pēc tam – visai sabiedrībai un dzīvei kā tādai.

Kā notiek komandas komplektēšana? Tas nav tā, ka brauc autobuss gar atkritumu urnām un komplektē izlasi. Skaidrs, ka beigu beigās šie cilvēki, kas spēlē, tāpat zina, ko nozīmē šāda dzīve, taču ceļš līdz Pasaules kausam ir ilgs. Cilvēki, kas tiek atlasīti programmai, ir daudz, iespēja ir visiem, kas grib. Tiesa, jāpierāda, ka esi gatavs mainīt dzīvi, iet uz pārbaudēm, regulāri nodod analīzes par to, vai esi tīrs no indēm. Notiek regulāri treniņi, spēlētājiem pamazām tiek uzticēti sīki darbiņi, kas principā nodrošina atgriezenisko saiti – viņi vervē nākamos. Tāpat apgūst datora prasmes un citus arodus. Vecums nav noteicošais. Piemēram, iepriekšējā Pasaules kausā Parīzē Japānas izlases vidējais vecums bija 38 gadi. Izlasē vietas ir astoņas, to sadalei katra valsts rīko atlases turnīrus, kuros nosaka – kas brauks, kas paliks. Un tomēr – mērķis nav uzvara, mērķis ir – cilvēks. Tiesa, katrā turnīrā ir daudz gadījumu, kad puse komandas neatgriežas un pazūd bez vēsts. Ko lai saka – ne vienmēr visi ir gatavi jaunam sākumam.

Tā tas īsumā izskatās ārzemēs, jo Latvijā šādas pieredzes mums nav. Sportiskais līmenis paliek otrajā plānā, bet nevarētu teikt, ka tur nav labu futbolistu. Savulaik bija leģenda, ka Bebe, „Manchester United” futbolists, savulaik ir pārstāvējis Portugāles izlasi bezpajumtnieki Pasaules kausā. Tā gluži nav, lai gan uzskaitē un programmā viņš ir bijis. Citi tāda kalibra spēlētāji nav fiksēti šāda projekta tuvumā, taču katru gadu tiek noskatīts krietns strēķītis spēlētāju, kas pēc tam ar spēlēšanu saņem naudu, kļūstot par profesionāļiem, daļa – arī par pusprofesionāļiem. Un tas attiecas arī uz sievietēm. Piemēram, pērn viena no Skotijas izlases spēlētājam bija bezpajumtnieku forumā Parīzē, tagad – profesionāla spēlētāja Skotijā. Un tādu piemēru netrūkst.

Lielākajā daļā valstu aprakstītais futbola novirziens tiek iekļauts lielajā futbola attīstības programmā, līdzās tādiem punktiem kā pašmāju čempionāts, nacionālās izlases, jaunatnes sistēma un viss pārējais. Kas interesanti – katram spēlētājam ir tikai viena iespēja mūžā piedalīties šādā sporta forumā, jo otreiz vairs nedrīkst, jādod vieta nākamajiem. Aptuveni 40 tūkstoši cilvēku ik gadu darbojas programmā. Ne visiem pietiek spēka savu dzīvi mainīt, bet kopumā tiek lēsts, ka cilvēku skaits, kurus futbols ir atgriezis normālā dzīvē, jau ir rakstāms ar pieciem cipariem. Futbols ir sporta karalis, futbolā ir spēks! Tam ir jānotic un tas ir jāizmanto. Un desmit gadus neliekoties ne ziņas, par to jāsāk domāt arī latviešiem. Jānis Mežeckis sarunas beigās saka: „Mēs esam par to, lai bezpajumtnieku Latvijā vispār nebūtu!” Un jums ir izcila iespēja pakonsultēties ar ārzemju kolēģiem un sākt kaut ko darīt lietas labā!