Riteņbraucēju sīvais optimisms

Labāk tomēr pavaicāt Igo Japiņam pašam – viņš tās divriteņu intrigas izkodis no braucēja skatījuma līdz trenerim un rīkotājam.
--Vai maz Latvijā vēl pastāv riteņbraukšana kā sports? Savus trekus jau esam kur tie gadi kā nolaiduši uz grunti, šosejā vēl dažs labs Belohvoščiks knosās, savukārt par jaunu Emīliju Sonku vai Baibu Cauni neko nedzird...
--Nevar vis teikt, ka Latvijā vairs nav riteņbraukšanas. Tikai tagad tā pārbīdījusi akcentus, kļuvusi mūsdienīgāka ar BMX un kalnu riteņbraukšanu. Arī šosejas braucēji vēl nebūt nav izmiruši. Labā ziņa ir tā, ka MTB savās sacensībās sasniegusi ievērojamu masveidību, dalībnieku skaits pieaug ar katru gadu un skaitāms tūkstošos. Šovasar Latvijā notiek seši mūsu rīkoti sacensību posmi. Ir arī starptautiski sasniegumi – Īvande Eiduka pasaules rangā savā kategorijā ierindojas piektajā vietā. Galvenā komanda kalnos ir „Rietumi-Delfīni”, kas izšķīlusies no šosejas komandas „Rietumu banka”. Šis veidojums faktiski notur uz ūdens mūsu riteņbraukšanu. Savukārt BMX sasniegumi visiem zināmi – tur Latvijai ir olimpiskais čempions, pirmais riteņbraukšanā. Un vispār – neatkarības laikā vēl taču ir olimpiskā bronza šosejā, turpat arī profesionālais pasaules čempions, vairāki latvieši tikuši nopietnās profu komandās.
Sliktā ziņa... Mūžīgās ķibeles ar drošu finansējumu, uz kuru varētu ilglaicīgi paļauties un plānot. Ievērojami samazinājies riteņbraukšanas centru skaits. Ir atlikusi Rīga, arī Kuldīga un Dobele.
Mūždien esmu teicis: Latvijā, kā jau mazā zemītē, genofonds pieļauj tikai atsevišķu talantu rašanos un izkopšanu, mums nekad un nevienā sportā nebūs ģēniju pulki, kaut vai pat bataljoni. Bet talanti, kas spēs konkurēt pasaulē, ir un būs!
--Kāpēc tu, tāds gudrs, neesi Latvijas izlases treneris?
--Es jau 14 gadus ar trenēšanu nenodarbojos, kopš 1996. gadā izsīka līdzekļi – kaut bija rezultāti, kas deva pārliecību par atbalstāmu riteņbraukšanas nākotni. Izrādījās, ka nevienam tas nebija vajadzīgs. Ja nav kazai piena, tad nav – paceļ ļipu un atlej atpakaļ.
--Varbūt labāk skan: veca mīlestība nerūs?
--Nu nē... Tad jādauzās apkārt pa pasauli, kuru, godīgi sakot, esmu izbagarējis līdz apnikumam visos veidos. Man ir citas prioritātes. Mana sporta sarīkošanas aģentūra.
Turklāt nevar nopietns cilvēks ar ģimeni strādāt, teiksim, par Latvijas izlases treneri ar kādu 50 latu mazu algu. Tas vairs nav nopietni ne no darba ņēmēja, nedz darba devēja puses. Kad esmu nonācis šaurā bezizejā, vienmēr meklēju un atrodu vēl kādu, pēdējo izeju.
--Ko vēl bez riteņbraukšanas piekopj tava aģentūra?
--Piedalāmies pie Gada balvas sportā. Pagājušajā ziemā uzrīkojām lielu slēpošanas pasākumu.
Riteņbraukšanā – šos MTB sešus posmus, tad Rīgas velomaratonu, tad Vienības braucienu. Lielu darbu prasa „Rietumi-Delfīni”. Vēl dažus gadus iepriekš mūsu „Rietumu banka” bija pasaules pirmajā desmitniekā.
--Kāpēc tagad vairs nav?
--Mainījām – 2008. gadā, pēc olimpiskajām spēlēm—prioritātes no šosejas uz kalniem. Toreiz federācijas funkcionāri nolēma, ka mūsu Aleksejs Saramotins nav pelnījis vietu olimpiskajā komandā. Mēs Latvijas galveno vienību uzturējām entos gadus, visiem, cik tik spējām, palīdzējām, bet iznākumā pat sportisko principu neņēma vērā. Mūsu mērķis tika noārdīts; līdz ar to uzskatījām, ka tāpat turpināt nav jēgas, jāiet citos medību laukos, kuros perspektīva ir reāla. Turpmāk – tikai MTB.
--Kādreiz tomēr biji Latvijas šosejnieku izlases treneris?
--Mani uzaicināja, ar 1992. gadu atrados šajā postenī. Puikas nebija mierā ar iepriekšējo – kāpēc, to nezinu. Jauns treneris nu bija, braucēji bija, bet naudas nebija. Sāku meklēt – neviens neceļ ne ausu. Atbalstu sameklēju Beļģijā, kur riteņbraucējus cienīja velosipēdu tirgotājs Deknerks. Viņš bija ar mieru piešķirt mums profesionāļu vienu sezonu palietotus braucamos un izgatavoja sporta tērpus. Tad arī Rīgā atradās atbalsts – „Recept Holding” Vladimira Kuļešova personā, un varējām stādīt tāmes. Mūsu budžets uz pusotru gadu bija ap desmit tūkstošiem dolāru. Tas tikai latviešu pensionāram liekas milzīgs skaitlis, turpretī profesionālai riteņbraukšanai ir galīgs mizers. Bet mēs braucām! To, ka izbraucām arī olimpisko medaļu un pasaules čempiona titulu varbūt kāds vēl atceras...
--Kāpēc latviešus aicināja uz visām lielajām sacīkstēm?
--Mēs ekipējuma ziņā, stilā, uzvedībā ne ar ko neatšķīrāmies no vecajām un labajām komandām. Protams, ka ne tikai labi izskatījāmies, bet arī labi startējām. 1994. gadā Latvijas izlase amatieru rangā ieņēma piekto vietu pasaulē, bet Piziks, Ozols un Ozers ierindojās pirmajā desmitniekā. 1995. gadā Kolumbijā Romāns Vainšteins baltajam cilvēkam drausmīgos apstākļos pasaules amatieru meistarsacīkstēs izcīnīja Latvijas šosejniekiem piecas (!) ceļazīmes uz Atlantas olimpiskajām spēlēm.
— Tu deviņdesmito gadu sākumā nodibināji pirmo profesionālo riteņbraucēju komandu Latvijā?
— Atkal tu par to pašu, ko visi citi! Nu nebija tā komanda profesionāla. Tāda tā kļuva tikai vēlāk un saucās "Rietumu banka". Tolaik kluba nosaukums "Rīgas Profesionālā riteņbraukšanas skola" balstījās uz ideju: mēs te, Rīgā, varam izaudzināt nākamos augstas klases profesionāļus. Taču tā nebija profesionāla komanda. Skola gan — profesionāla. Pats fakts bija apsteidzis savu laiku vismaz par gadiem pieciem, līdzīgas skolas citur radās vien deviņdesmito gadu vidū. Doma bija šāda: savākt vienuviet labākos jaunos riteņbraucējus no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un dot viņiem iespēju regulāri mačoties labāko amatieru vidū. Kas arī notika, kaut ne bez grūtībām. Latviešu sportam viss tā kā būtu savā vietā, tikai līdzekļi hroniski trūkst.
— Cik atceros, tad naudas trūkuma dēļ Rīgas skola galu galā arī izsīka...
--Jo vairāk tāpēc, ka puišiem jau tika piedāvāts darbs citvalstu komandās, kuras par profesionālismu spēja arī samaksāt. Ja atskatos, tad mūsu skola bija progresīvs un drosmīgs pasākums, kuru daudzi diemžēl pārprata un atteicās finansēt — pat lika šķēršļus ceļā. Žēl, jo būtu pieticis ar 100 000 latiem sezonā, lai mēs atspertos un turpmākajā nākotnē prasītu aizvien mazāku palīdzību.
--Mācības gūšanai vērts atcerēties: kā tas sabrukums notika dabā?
--1996. gada rudenī sapratu: nu ir žanis, jāglābj, kas glābjams. Bija doma noturēt savējos, latviešus, jo mūsu vienīgā naudiņa nāca no Latvijas olimpiskās komitejas, cittautiešiem vienkārši nebiju tiesīgs to iztērēt. Gāju pa Latviju, kur vien nedzina projām, taču nekādu atsaucību nesasniedzu. Pat „Ventspils Naftā”—kurai tolaik gāja trekni un basketbols tur vēl nebarojās – iesniedzām savus priekšlikums. Vēlāk viens no valdes vīriem, nejauši tusiņā satikts, man atzinās: diviem balsojot par, diviem – pret viņa balss bijusi izšķirīga. Un viņš nobalsojis – pret. Sorry. Ko tur sorīt, tikai... Vainšteins drīz pēc atteikuma kļuva par pasaules čempionu. Arī kurzemnieks...
Naudu meklējot laiks bija pietiekami zaudēts, lai pēc olimpiskās Atlantas (nostartējām labā līmenī, nenācās kaunēties) pateiktu puišiem: mūs atbalstīt neviens negrib, ar rudeni gādājam katrs pats par sevi.
--Patiesi: neviens, neviens negribēja?
--Reiz tiku stādīts priekšā prezidentam Guntim Ulmanim kā treneris, kurš pārvedis Latvijai olimpisko bronzu, kurā ir vērts ieguldīt līdzekļus. Ulmanis toreiz teica: lai nākot pie viņa, kad esot kādas problēmas. Kad tās sakrājās, tad gāju arī. Prezidents atbildēja: pašam naudas neesot, bet mēģināšot kaut kā palīdzēt. Tā nu „palīdz” vēl šo baltu dienu. Pa tam lāgam beļģi bija savākuši savējās, mums iedotās feļļas, un ieslēguši noliktavā.
--Kur tad zēni paklīda?
--Vainšteins vienmēr bijis asais puika – tolaik pasaules rangā vienpadsmitais. Kas tad tādu neņems? Sameta pekeles somā un projām bija.
Naudužs, kurš manuprāt bija vēl talantīgāks par Vainšteinu, noplīsa. Teicu viņam, lai cīnās, lai trenējas, lai min – un varēs dzīvot Jūrmalā. Tomēr viņš neriskēja pūlēties un meta riteni krūmos.
Tadeušs Rižijs pēc pāris gadiem sāka muldēt, ka mēs šo esot sabeiguši pie gala ar dopingiem. Vēl kādam kaut kas likās ne tā. Tās tad arī bija manas sapņu komandas pēdējās atraugas...
Vienalga, manas komandas tehniskie darbinieki vēl ilgi augstu kotējās profesionālajā riteņbraukšanā. Dakteris Aldis Cīrulis, mehāniķis Arkādijs Svece, masieris Boriss Lonšakovs.
Galu galā – piecos gados no deviņdesmitajiem manējie uz visādiem goda pjedestāliem bija kāpuši 436 reizes. Ko tad vēl man nāktos pierādīt?
--Nu neliek man vēl šodien mieru kreņķis: vai tad patiešām Latvija nebija spējīga uzturēt vienu pašu profesionālu riteņbraukšanas komandu, kura jau pierādījusi savu spēku un lietderību?
--Grūti runāt... Es tolaik izklauvējos pie visām iespējamām durvīm. Tad vēl nepastāvēja Olimpiskā vienība, kura varbūt arī atbalstītu mūsu centienus. Mans tēvs jau savulaik mācīja: ja gribi kļūt par vilku, tad noteikti jādzīvo vilku barā. Attiecīgā profesionālā vidē. Bet tur ir nepieciešams attiecīgs finansējums. Tagad ir tā: jaunie kādu reizi tiek uz lielām sacensībām ārzemēs, bet tad atkal ilgi vārās savā, vietējā sulā. Nav līdzekļu, un nav neviena, kas varētu droši pateikt, kāda situācija būs pēc nedēļas vai mēneša. Tādā reizē trenerim ir grūti iedvest lielā darba nepieciešamību, kā saka: motivēt viņu. Ja nav laba braucamā, ja forma ir veca un pelēcīga, tad jūtami zūd sportista, īpaši jaunā, pašapziņa un cīņasprieks. Ir jau, ir tā motivācija nepieciešama, un tomēr tā ir tikai individuāls faktors. Pat ja kāds censonis, grūtībām spītējot, centīsies un izsitīsies uz augšu – no tā viena vēl sistēma neradīsies.
--Veiksmīgākais no tavas komandas izrādījās Romāns Vainšteins, kurš 2000. gadā piepildīja savas jaunekļa cerības – kļuva par pasaules čempionu grupas braucienā. Kāds ir tavs ieguldījums audzēkņa sasniegumā?
--Tajā, titula izcīnīšanas brīdī – vairs nekāds. Neesmu riteņbraukšanas treneris kopš 1996. gada. Tolaik arī Romītim neklājās viegli. Viņš rudeni dzīvoja dzimtajā Kuldīgā, pārtika no ceptiem kartupeļiem un cerībām, jo izrādījās, ka pat viņš tolaik Latvijā nevienam nebija vajadzīgs. Mūsu komanda tika turējusies stundu pāri pusnaktij, iztērējām ne tikai sponsorētos līdzekļus līdz beidzamajai markai, bet arī visus savus personiskos. Visas čaļu prēmijas – itin visu. Ar cerību pastāvēt. Jo, kad zvanīju uz Rīgu un daudzkārt atgādināju, ka izmisums klāt, mani ik reizes klusināja:”Tikai mieru, viss būs kārtībā, viss jau ir tikpat kā kārtībā”. Kā varēju neticēt, ja iepriekš, gadiem ilgi, dotais vārds – kaut reizēm ar lielām grūtībām – tika pildīts.
--Tagad – uz kādu brīdi šķiroties – pēdējais kategoriskais (un retoriskais) jautājums: kad Latvijā atkal radīsies tādi vīri uz riteņiem kā Alberts Džarcāns, Dzintars Lācis, Harijs Japiņš, Imants Bodnieks, Ringolds Kalnenieks, Pjotrs Ugrjumovs, Dainis Ozols, Romāns Vaišteins?
--Raivis Belohvoščiks karjeru beidz; toties mums profos ir Gatis Smukulis un tagad arī Aleksejs Saramotins. Gatis ir labs puisis, pietiekami talantīgs, diemžēl viņam piemetas visādas sliktas kaites, kas līdz šim traucējušas pilnībā realizēties. Aleksejam vajag nedaudz laika, lai iejustos profesionāļu vidē un ritmā. Viņa „Columbia ATC” pieder izteiktai pasaules elitei. Ja viss būs normāli, tad Saramotinam ar viņa 27 gadiem perspektīvas pietiek. Ugrjumovs taču sāka savu profesionāļa karjeru no 29 gadiem.
No jaunajiem iesaku iegaumēt uzvārdus: Bēcis, Flaksis un Skujiņš.
Lelde Tipāne ir vārds sieviešu vidū, tikai... pie mums sievietēm (kuru riteņbraukšanā nav daudz) ļoti pietrūkst sacensību.
Arī treka riteņbraukšanu nevajadzētu norakstīt – būtu tikai gribēšana braukt. Panevēža ar labu treku ir no Rīgas tikai 160 kilometru attālumā –salīdzinot uz Ventspili, uz Latvijas pēdējo treku, kādreiz no galvaspilsētas mērojām 200 kilometru.

Bagāts lai dara, kā grib, nabags – kā var.