22.diena: Gana aizēno Brazīliju

Brazīlijas izlase izstājās jau ceturtdaļfinālā, un šoreiz daudzi par to neraudāja pat pašā Brazīlijā. Neitrālam pasaules futbola čempionāta vērotājam Brazīlijas izlases rezultāti allaž bijuši otršķirīgi, jo primārais ir baudījums no tā, kādus brīnumus bumbas pārvaldīšanā demonstrē brazīlieši. Brazīlijā taču aug tehniskākie spēlētāji, turklāt nevis atsevišķi talanti, bet ar tādiem ir pilnas pludmales. Šoreiz Brazīlijas izlases galvenais treneris Dunga izvēlējās pragmatisku futbolu, un viņa spēles modelī neiederējās pat tādi meistari kā Ronaldinju un Djego. Saspēles vadītāja loma tika uzticēta Kakā, taču viņam šis čempionāts, tāpat kā Krištianu Ronaldu vai Rūnijam, neiznāca tik spilgts kā aizvadītā sezona Eiropā. Brazīlieši šoreiz nepriecēja futbola estētus, tāpēc viņu uzstāšanās no čempionāta tika uztverta mierīgāk.

Brazīlijas futbolisti spēlēja labi kā komanda arī pirmajā puslaikā pret holandiešiem. Tomēr viņiem vajadzēja ielaist muļķīgus vārtus, lai disciplinētā komandas spēle sabruktu kā kāršu namiņš. Brazīlieši apjuka, jo izrādījās, ka komandas spēlē viņi nebūt nav pārāki kaut vai par tiem pašiem holandiešiem. Bet citu argumentu Brazīlijai šajā turnīrā nebija! Arī Nīderlandes futbolisti šajā turnīrā nespēlē tik eksplozīvi kā agrāk atsevišķos mačos pasaules čempionātos vai pat pilnos Eiropas čempionāta turnīros. Dienvidāfrikā holandieši ir uzvarējuši visās piecās spēlēs, taču tikai vienreiz ar vairāk nekā vienu vārtu starpību. Viņi spēles skaistumu sākuši apvienot ar apdomību - atšķirībā no brazīliešiem Nīderlandes izlasei filozofijas maiņa gājusi labumā. Ja holandieši arī turpmāk spēlēs tik pārliecināti un sakārtoti kā otrajā puslaikā pret Brazīliju, tad viņu komanda pirmo reizi varētu priecāties par Pasaules kausu.

No divām piektdienas spēlēm daudziem atmiņā drīzāk paliks Ganas drāma, nevis Brazīlijas neveiksme. Mačā pret urugvajiešiem Ganas futbolisti ilgi nespēja pārvarēt satraukumu - tā tomēr ir tikai trešā Āfrikas komanda, kas spējusi aizkļūt līdz ceturtdaļfinālam. Turklāt Ganas izlase bija palikusi pēdējā Melnā kontinenta pārstāve šajā turnīrā. Ganas komanda pamazām iejutās šajā atbildīgajā spēlē un prata panākt to, lai mača gaitā daudzi neitrālie līdzjutēji, kas sākumā "slimoja" par urugvajiešiem, pārmestos afrikāņu pusē. Par brazīliešu izstāšanos pat negribējās pārdzīvot, toties Ganas futbolistu bija žēl. Protams, viņi paši vien vainīgi, ka pagarinājuma kompensācijas laikā nerealizēja 11 metru soda sitienu - pēc tam no šī šoka bija grūti atgūties, lai aukstasinīgi piedalītos pēcspēles sitienu sērijā. Un tomēr ar savu dedzīgo sniegumu viņi ieguva simpātijas. Tagad no Āfrikas kontinenta plašāka publika zinās ne tikai Kamerūnu, Nigēriju un Kotdivuāru!

Pēc mača daudz tika diskutēts par Luisa Suaresa tīšo spēli ar roku, glābjot komandu no vārtu zaudējuma pēdējā minūtē. Daži nosoda Suaresu par nesportisko pārkāpumu, un FIFA amatvīri pat prāto, ka viņa diskvalifikācijai vajadzētu būt ilgākai par vienu maču. Bet ko tad viņš tādu izdarīja? Rīkojās necienīgi vai nekorekti?! Drīzāk otrādi - Suaress paveica nelielu sportisku varoņdarbu, upurējoties komandas labā. Viņš neapmānīja nevienu kā Djego Maradona 1986. gada ceturtdaļfinālā pret Angliju vai kā Tjerī Anrī pērnruden priekšsacīkšu mačā pret Īriju. Suaress nospēlēja ar roku tīri un uzskatāmi, jo gribēja izglābt Urugvajas izlasi. Viņš gribēja atstāt komandai pēdējo iespēju izglābties. Vai tāpēc Suaress ir pelnījis īpašu nosodījumu?