Labāk vēlu, kā nemaz

„Vislabāk Višuka raksturu var novērot tādā prozaiskā darbā, kāds ir sakņu dārza ravēšana. Ticiet, kas paši nav pamēģinājuši – nav viegli divus metrus un astoņus centimetrus garam vīram līdz dārza dobei nolocīties. Tad vēl ar to milzīgo plaukstu (kura basketbola bumbu tver kā ābolu saujā), saviem garajiem pirkstiem rūpīgi atšķirot ik nezāli. Toties tur, kur Visvaldis pāri gājis, aiz viņa paliek tikai labi un derīgi augi, nekas cits.”
Tā domā Visvalža Eglīša sensenais draugs un pārinieks laukumā Kārlis Strēlis. Viņu tandēms nebija necik vājāks par izslavēto pāri: Jānis Krūmiņš un Valdis Muižnieks. Tiesa gan, pie Latvijas basketbola dižāko panākumu dalīšanas piecdesmito gadu beigās viņi vēl nepaspēja būt klāt. Toties spēja palīdzēt mūsu groza bumbai noturēties virs ūdens tās grūtākajos gados, sešdesmito un septiņdesmito gadu mijā.

Visvaldis ir lauku vīrs. Dzimis un audzis Piebalgā, pratis visu, ko kārtīgam zemniekam jāprot. Un mūža otrajā pusē atkal atgriezies tuvāk zemei – dzīvo Iecavā. Jaunībā dižais augums bija prasījis ievērojamus organisma resursus augšanai – ārsti garajam puisim lika pie sirds: dzīvo rāmi, mierīgi, tikai nekad nepārpūlies! Bet viņam sirds vilka tuvāk sportam – ne jau šaham vai dambretei. Basketbolam, kuru dzīvā veidā (ne radioreportāžās vai preses aprakstos) Visvaldis pirmo reizi skatīja tikai 18 gadu vecumā, kad Gulbenē risinājās sporta biedrības Vārpa basketbola sacensības.
Pagāja vēl veseli četri gadi, līdz Visvaldis Eglītis tika pie īstas trenēšanās un spēlēšanas jaunorganizētā VEF paspārnē.

Višuks ir viens no daudzajiem, kurus treneris Alfrēds Krauklis jeb vienkārši Vecais ir caur basketbolu par labiem cilvēkiem pataisījis. Tomēr Visvaldis Eglītis ir arī īpašs – jo tika aicināts stāvēt pretī varenajam Jānim Krūmiņam sava laika ASK centrā.
Viņš izcīnījis daudzas slavenas uzvaras, bijis Eiropas čempions 1965. gadā., pieckārtējs Latvijas meistars, guvis medaļas PSRS meistarsacīkstēs un Tautu spartakiādē. Taču vislielāko uzvaru Višuks izcīnījis… pats pār sevi. “Tu taču neproti pat pareizi iet!” šausminājās Vecais, bet viņa labvēļi teica: “Tu esi galīgi dulls, ka noņemies ar to Eglīti. Tur nekad nekas neiznāks!”. Iznāca – un kā vēl iznāca! Ko tas maksāja, to gan zināja vien treneris un viņa audzēknis, bet viņi ar lietajiem sviedriem neplātījās…

Neatceros vairs citu gadījumu Latvijas basketbola vēsturē, kad meistarsportā kāds būtu atnācis 22 gadu vecumā. Ar Visvaldi tā notika. Dižais piebaldzēns sava auguma piemērotību basketbolam gan apzinājās jau padsmitnieka vecumā, kad arī līdz tālajai mežmalai atskanēja Helsinku olimpisko spēļu atbalsis. Taču taipusē basketbola laukumus nevarēja atrast, sapnis būtu palicis tikai sapnis, ja ne rīdzinieku, tolaik spartakiešu, tieksme pēc gara auguma palīga. “Inspekcijas braucienā” garo lauķi uzraka Karnītis, Ostrouhs un Kalherts, uzbilda, apsolīja ievest ilgotajā basketbolā. Un Višuks, lasot pamācošās vēstules no Rīgas, viens pats nodarbojas ar vieglatlētikas treniņiem. Cits nekas nav pieejams, bet ģimene savu “neceļos nomaldījušos” atvasi vēro ar bažām. Ka nu tik neiznāk viens plānā galdiņa urbējs?! Tomēr 1958. gadā viņu atlaiž uz Rīgu – ja jau Visvalža nākotni aprūpēt sola tik pamatīgs vīrs, kāds ir Alfrēds Krauklis.

Pie Vecā bija ne tikai jāspēlē basketbols – arī jāmācās. Visvaldis to darīja ar pilnu klapi, tā, kā visu, pie kā ķērās klāt. Nolika eksāmenus, izturēja konkursu un iestājās Fiziskās kultūras institūtā (tā tolaik sauca šodienas Sporta akadēmiju). Ar savu milža augumu viņš centās un arī spēja paveikt visu to, ko darīja augumos mazākie, vairāk koordinētie studiju biedri. Viens otrs jau atļāvās arī pasmieties, vērojot garā vīra šķietami komiskos pūliņus līdztekās vai uz stieņa – bet viņš centās un pūlējās tikmēr, līdz varēja godam nokārtot ieskaiti. Neizmantojot un neatsaucoties uz basketbola meistarkomandas dalībnieka iespējamām mācību atlaidēm. Kur citam varbūt pietika ar dotībām, tur Visvaldim vajadzēja daudz laika un lielu neatlaidību.

Vefā viņš bija klāt no pirmās dienas. Ne jau tikai pret Krūmiņu veiksmīgi cīnījies. Arī pret 232 centimetrus milzīgo kazahu Ahtajevu, pret amerikāņu gigantiem, pret dižiem krieviem un gruzīniem. Pret… tiesnešiem. Jo fakts paliek: Višuks ir grūsts, rauts, gāzts, sists un kniebts uz nebēdu līdz pat veterānu pasaules meistarsacīkstēm (kurās viņš arī guvis augstākos panākumus). Soģi nereti tās netaisnības “nav saskatījuši”. Tad nu Eglītis šūmējās savas taisnības apziņā, bet dažs līdzjutējs, tos sitienus uz savas ādas neizjutis, bāra basketbolistu kā pārlieku izlutinātu.
Jā, Višukam ir un paliek tāds iekarsīgs raksturs, toties viņš vienmēr un visur cīnās līdz galam par to, par ko ir pārliecināts. Jāatzīst, ka basketbolā garos īpaši nežēlo, savu reizi pretspēlētāja pārkāpumu pret centriem tiesneši „neredz”. Bet ja Visvaldis ir laukumā, tad arī spēlē iekšā kā dzīvē un iekarst ne bez iemesla. Savukārt malā sēžot (arī savās trenera gaitās) satraucas vēl vairāk, nekā tieši cīņā būdams.

Visvaldis allaž bijis darba vīrs un goda vīrs. Tiesa, viņš aizgāja no sava Vefiņa tad, kad no trenera vietas atcēla viņa basketbola tēvu Kraukli, kad dzīves apstākļi izveidojās katastrofāli, bet ASK solīja dzīvokli. (Tas bija 1965. gadā.) Tikpat godīgi, kā visur radis, atstrādāja savu laiku armijā (kura godavīru ar solījumiem, protams, iznesa cauri) – un pēc pirmā aicinājuma atgriezās VEF komandā (1975. gadā, tātad jau 39 gadu vecumā), kur bija nepieciešams vienības jaunā modeļa stiprināšanai kā ar augumu, tā ar pieredzi. Un palīdzēja dzimtajai komandai iekustēties tik vērienīgi, ka tā nākamajā gadā iecīnījās atpakaļ augstākajā līgā un iesākās tas Vefiņš, kuru mīlējām, kā nevienu citu.

Latvijas meistarsacīkstēs Visvaldis Eglītis Iecavas novada sporta kluba “Dartija” rindās cīnījās līdz cienījamam 50 gadu vecumam. Kaut ko tādu nopietnās cīņās ar vismaz divas reizes jaunākiem sāncenšiem spējmtikai retais. Tad turpināja gaitas senioru rindās, izcīnot pat vecļaužu pasaules čempiona titulu – protams, Latvijas izlases komandā vecumā virs 60 gadiem (60+). Viņš bez basketbola nevarēja – tāpat kā basketbols bez viņa.