Jalonena plāns
Rīgas „Dinamo” un Ņižņijnovgorodas „Torpedo” sāncensību var raksturot arī kā divu somu treneru dueli. Abi pārstāv vienu hokeja skolu un regulārās sezonas laikā panākumus guvuši līdzīgā manierē. Tāpēc ir interesanti vērot kādus pārsteigumus abi speciālisti viens otram gatavo Gagarina kausa izcīņā. Pēc pirmajās divās spēlēs redzētā, izskatās, ka Kari Jalonens ir (bija?) nolēmis ļaut Rīgas „Dinamo” zaudēt pašiem.
Pirms play-off izcīņas šajā pārī tika prognozēta aktīva un cieša spēle pa visu laukumu, kur pretinieki savu aizsardzību sāks veidot vismaz sākot ar pretinieka zilo līniju, ja ne jau pretinieka zonā. Sākās pirmā spēle un bija redzams, ka Kari Jalonens ir veic gājienu ar zirdziņu. „Torpedo” savās mājās, savu līdzjutēju priekšā, izvēlējās spēlēt izteikti ar otro numuru, atdodot iniciatīvu pretiniekam, proti, no aizsardzības, neforsējot notikumus laukumā, cītīgi strādājot savā un vidus zonā, aktīvi meklējot iespējas pretuzbrukumiem.
Izskatījās, ka ne tikai vērotājiem no malas, bet arī Rīgas „Dinamo” šāds pavērsiens bija negaidīts un spēlētāji zaudēja galvas lieliem spēkiem metoties piebeigt nevarīgo pretinieku, kas tik šķietami viegli ļauj kontrolēt ripu, šķērsot vidus zonu, spēlēt zonā. Tad, kad dinamieši saprata, ka ir lēti uzķērušies un iekrituši Jalonena slazdos, pirmo spēli glābt vairs nebija iespējams.
Protams, kā jau jebkuram taktiskajam risinājumam, arī Jalonena izvēlētajam ir vairāki riski. Viens, protams, ir saistīts ar to, ka treneris var dot uzdevumu, bet laukumā to ir jāizpilda spēlētājiem. Otrs acīmredzamais risks ir, ka Rīgas „Dinamo” var gūt vārtus pirmie. Tādā gadījumā komandai spēles laikā jāspēj pārorientēties uz plānu B (diemžēl pagaidām nav bijusi iespējā novērtēt plānu B un „Torpedo” spēju pārorientēties spēlēs laikā).
Tomēr Jalonena izvēlētā taktiskā risinājuma gadījumā šis risks šķiet maksimāli izsvērts - tas gan zināmā mērā maksimizē rīdzinieku vājās puses, gan ļauj „Torpedo” demonstrēt savas labākās īpašības. Šādā spēlē ir skaidrs, ka rīdzinieki spēlēs „Torpedo” zonā, izdarīs daudz metienus, bet, visticamāk, netiks pie pārliecinošām vārtu gūšanas iespējām, jo, lai to izdarītu, būs pozicionālā spēlē jāapspēlē viss „Torpedo” piecinieks un jāpārspēj vārtsargs Kovaļs. Ņemot vērā ka rīdzinieki nav starp veiksmīgākajiem metienu realizētājiem, bet „Torpedo” rindās ir viens no līgas labākajiem vārtsargiem, šāds taktiskais risinājums šķiet visnotaļ saprātīgs. No otras puses, „Torpedo” uzbrukums jau regulārās sezonas laikā ir spīdējis ar labu realizāciju. Kā radīt maksimāli labus apstākļus uzbrukuma veikšanai un vārtu gūšanas momenta realizēšanai, ja ne ātros pretuzbrukumos uz brīva ledus? „Torpedo” abās spēlēs, bet jo īpaši pirmajā (kad izdevās lieliska momentu realizācija), to arī nodemonstrēja un izmantoja.
Rīgas „Dinamo” vārtsargu līniju šajā kontekstā pat nav nepieciešams īpaši pieminēt, jo, ja pretiniekam ir iespēja veidot ātrus pretuzbrukumus uz brīva ledus, tad vārtsargs veiksmes gadījumā var brīnumaini izglābt vienā, divās situācijās (ko Holts arī izdarīja otrajā spēlē), bet pretinieks viņu tik un tā saraus gabalos (starp citu arī rīdzinieki savas retās pretuzbrukuma iespējas ir izmantojuši ar lielu procentu un izslavētais Kovaļs šajās situācijās nav bijis liels glābējs).
Kari Jalonens var būt lielās līnijās apmierināts ar izvēlēto risinājumu, jo kopumā tas deva dividendes abās spēlēs, vien otrajā piekliboja realizācija un izšķirošos brīžos (sevišķi pēc Krikunova metiena) arī Holts izglāba brīnumaini.
Tomēr otrā spēle jau bija kā brīdinājuma zvans, jo izrādījās, ka Pekas Rautakallio liktā likme uz darbu, disciplīnu un pieeju, ka katrs pats savas laimes kalējs, ļāva Rīgas „Dinamo” ne tikai uzvarēt, bet arī spēlēs laikā būt pat ļoti pārliecinošiem un nemaz tik daudz iespējas „Torpedo” pretuzbrukumiem neradās, drīzāk otrādi, rīdzinieki pat spēja pozicionālās izspēlēs tikt pie pāris labiem vārtu gūšanas momentiem. Proti, bija redzams, ka Rīgas „Dinamo” spēj precīzi izpildīt Rautakallio norādījumus, spēj ņemt ko pretinieks dod arī nezaudējot galvu un pacietīgi, metodiski izdarīt spiedienu uz Kovaļa vārtiem.
Skaidrs, ka Jalonens nav palaidis garām šo brīdinājuma zvanu un tāpēc vēl jo interesantāk būs redzēt, ko abi speciālisti viens otram būs sagatavojuši Rīgas spēlēs. Ja pirmajā spēlē Jalonens varēja justies kā pieredzējis tenisists, kurš cīnās ar zaļknābi, proti, var tikai sist bumbiņu pāri pretinieka laukumā un karstasinīgais pretinieks pats iesitīs tīklā vai autā, tad otrajā spēlē viņš jau juta, ka pretinieks ir pietiekami nobriedis un pacietīgs, lai to pieveiktu, būs arī pašam jāuzņemas iniciatīva, pašam jāizdara mērķtiecīgi sitieni.
Piespiest pretinieku atkāpties no savām sākotnējiem plāniem un iecerēm, jau būtu liels rīdzinieku ieguvums, bet kā tas izvērtīsies, parādīs spēles. Lai izdodas!
+2 [+] [-]
+9 [+] [-]
+3 [+] [-]
+1 [+] [-]