Miņins un grūtnieces

Pēc olimpiādes sācies trādirīdis bobsleja saimniecībā. Edgars Maskalāns pilināja jau sacensību laikā, liekot noprast, ka viņš patiesībā ir labāks pilots, nekā par viņu domā. Kāpēc Maskalāns bija izlēmis, ka par viņu domā sliktu – nezinu. Savukārt Jānis Miņins vairākas reizes lika nepārprotami saprast, ka viņš būtu gatavs braukt olimpiādē arī bez izoperētās aklās zarnas, ja vien tie stūmēji nebūtu ar tik vārgām galvām... Tostarp treneris Sandis Prūsis, runājot par kaislībām pirms četrinieku sacensībām, noteica daudznozīmīgi – cik tad ilgi čurās pret vēju... Ko Prūsis ar to bija domājis, kurš bija galvenais mīzējs, vai – kam vajadzēja Vankūverā prasties – par to vēsture un galvenie varoņi pagaidām klusē. Vien pieminētais Maskalāns, sajutis pēc olimpiādes tādu kā otro izelpu, turpināja sprēgāt, nosaucot Miņinu par nepelnīti godāto... Un atkal varam doties uz zīlēšanas salonu – kāpēc, kam par godu, kāds no tā labums? Jums liekas, ka zēni ir galvas saspieduši, izbraucot trīspadsmito virāžu? Šaubos, jo tādas lietas bobslejā notikušas arī agrāk.

Kopš Latvijas bobslejs izkāpa no pamperiem, to vienmēr uz priekšu dzinuši konflikti. Neticami, bet fakts. Varbūt tas izklausīsies savādi vai šizofrēniski, bet atļaujos prognozēt, ka pēc četriem gadiem Sočos mums bobslejā būs zelts. Nu, labi – ņemsim mazliet zemāk, būs medaļa. Kāpēc tāda pārliecība? Ieskatīsimies vēsturē. Pirmais nopietnais ķīviņš ar sekām notika astoņdesmito gadu vidū – toreiz pamatīgi saķērās PSRS izlases treneris Rolans Upatnieks un bobslejists Jānis Ķipurs. Katram bija sava pārliecība par treniņu procesu, kur Ķipurs kā toreizējais komandas līderis, izvirzīja prasību – vienalga kā, bet darbam līdz Kalgarī olimpiādei jānotiek bez minētā trenera, kas esot despotisks un nevajadzīgi prasīgs. Upatnieku neviens no darba pienākumiem neatbrīvoja, bet arī Ķipuram tika dota iespēja pašam realizēt savu pārliecību. Ejot pa diviem ceļiem, padomju/latviešu bobslejs svinēja triumfālu uznācienu – olimpiskajās spēlēs Ķipurs divniekos izcīnīja zeltu, bet četriniekos bronzu.

Kad Latvija ieguva neatkarību, aktuāls bija pirmās pastāvīgās komandas pieteikums Albervilas spēlēs. Karogi bija citi, kaislības turpinājās: atlases sacensības atnesa jaunas domstarpības, kur pēdējā brīdī malā tika pastumts pieredzējušais pilots Māris Poikāns (kopā ar Ivaru Bērzupu astoņdesmit piektajā kļuva par PK uzvarētāju, bet Kalgarī ar olimpisko četrinieku izcīnīja piekto vietu), dodot nākotne vārdā vietu olimpiskajā komandā jaunajam Sandim Prūsim. Runā, ka tas bijis Zinta Ekmaņa gājiens ar zirdziņu, taču līdz galam neviens šajā putrā skaidrību neieviesa. Vien Poikāns spļaudījās par kārtējo aizkulišu veikalu, kas viņam liedza zem Latvijas karoga startēt olimpiskajās spēlēs... Ironiski, ka Albervilā pirms starta atklājās, ka Ķipuram ir savainojums, bet tajā brīdī jau visi citi vilcieni savas stacijas bija pametuši. Deviņdesmito gadu vidū par klasisku stīvēšanos izvērtās Sanda Prūša un Rodžera Lodziņa ambiciozās domstarpības. Kamēr Prūsis baudīja toreizējā federācijas rīcības cilvēka Ekmaņa labvēlību visā, kas skar šī sporta veida specifiku (kamanas, slieces, stūmēji utml.), spurainais Lodziņš kopā ar treneri Daini Dukuru (jā, jā, to pašu vēlāko Latvijas skeletona tēvu) visādi izpildījās mainīt Latvijas bobsleja dienas kārtību. Arī Māris Poikāns, kas tolaik jau bija pagājis savrup no aktīvā sporta, ar visai lielu azartu morāli un, jādomā, tajā laikā arī materiāli, atbalstīja Lodziņa pretstāvēšanu Ekmaņa politikai. Pārāk liels bija Māra aizvainojums par deviņdesmit otrā gada ziemu... Lodziņš kopā ar Dukuru tā arī palika līdz galam nesaprasti un neuzklausīti, lai gan pirmsolimpiskajā 1997. gadā Rodžers kopā ar Jānis Elsiņu kļuva par Latvijas čempioniem, pārspējot toreizējo izlases līderi Prūsi. Tiesa, debija Naganos spēlēs Lodziņam sanāca tāda samocīta – astoņpadsmitais (divniekos kopā ar Māri Rozentālu), toties tās bija Prūša labākās olimpiskās spēles ar piekto vietu divniekos un sesto – četriniekos). Deviņdsmito gadu beigās un gadsimtu mijā Latvijas bobsleja zīme tika krāsota ar Prūša rokām – gan tāpēc, ka Ventspilī viņš radīja solīdu materiālo atbalstu saviem mērķiem, gan arī tamdēļ, ka blakus viņam konkurēja pieklājīgais un visādā ziņā miermīlīgais Gatis Gūts, kam tā arī neizdevās izrauties no kurzemnieka mestās ēnas. Kad pie apvāršņa parādījās Jānis Miņins, viņam vajadzēja pavisam nedaudz, lai nokostu Gūtu. Pēc tam, kad Prūsis aizgāja no profesionālās kamanu stūrēšanas, Miņins pārliecinoši ieņēma Latvijas izlases līdera vietu, ko saglabāja līdz pat šī gada februārim...

Kas notika Vankūverā, par to izlases treneris Sandis Prūsis varot uzrakstīt grāmatu. Taču pateikt, kas tur bija, to trenerim neļauj iedzimtais paštaisnums. Vien tik daudz, kā skarbais kurzemnieks pēc spēlēm noteica – es nezinu, ko es darīšu pēc olimpiādes, bet es pilnīgi droši zinu, ko es vairs nedarīšu... Vai tas bija domāts par Miņinu, kas olimpiādes laikā uzvedās kā pārgalvīgs pusaudzis? Cita pilota Maskalāna pēcolimpiskās atklāsmes lika domāt, ka kaut kas tomēr olimpiādes laikā mūsu bobslejistu komandā piekliboja. Vai tā bija kādas personības atļaušanās ignorēt elementāro pieklājību, vai kāda cita atlēta vēlme apliecināt savu stūrgalvību? Runā, ka Maskalāns pēc divnieku sacensībām beidzot apjautis stāvokļa dīvaino nenoteiktību un skaudro realitāti, jo pēkšņi neglītais pīlēns ar aizlienētām sliecēm un stūmēju, pārvērtās par princi... Tajā pašā laikā Edgara izcīnītais olimpiskais astoņnieks esot padarījis greizsirdīgu Kuldīgas Jāni, kas sajutis virtuālu sviluma smaku, nolēma ar četriniekiem uzbraukt debesīs. Neskatoties uz treneru iebildēm, Miņins treniņu braucienos veda savus stūmējus pa trasi lejā kā miesnieks ar nu jau zināmajām sekām. Kad divas reizes bija apmetušies uz mutes, tikai tad pilots atkāpās no sava vadātāja... Prūsis publiski bija korekts, bet viņa acis teica priekšā kaut ko citu – ar dullajiem pa labam...

Kas notiks tālāk? Federācija tiek iesviesta trīsdesmit gadus senā vēsturē, kad kāds cits Jānis atteicās no trenera... Toreiz beigas bija laimīgas, lai gan netīro ūdeņu bija vairāk kā šobrīd. Tiesa, ne visos pieaugušo cilvēku strīdos dzimst patiesība un olimpiskās medaļas - to gan vajadzētu ielāgot...