Galvenā spēle. Stulbi sanāca...

Pēc visiem epitetiem un spilgtajiem salīdzinājumiem par hokejistu acu degšanu un ledus tīrīšanu, kaut kā palaidām garām galveno – mačs pret CSKA bija sezonas atbildīgākā spēle, bet – komanda tai nebija gatava. Ja uzvarētu, mēs varētu tagad divas nedēļas nevis stresot par vajadzīgajiem punktiem, bet mērķtiecīgi un plānveidīgi gatavoties izslēgšanas spēlēm. Tagad – blenžam tabulā un rēķinam. Ja tie paņems, ja tie atdos... Stulbi sanācis.

Spēle pret CSKA parādīja, ka konkrētajā vakarā treneru korpuss izdarīja visu, lai spēlētāji patiešām justos pārliecināti par saviem spēkiem. Taču tieši tas arī Rīgu iegāza. Mēs bijām tuvāk pašpārliecinātībai nevis pārliecībai, kas nesa sev līdzi tādas hokejam nepiestāvošas lietas kā – pretinieku nenovērtēšana, koncentrācija visas spēles garumā un disciplīna... Tas nesākās spēles laikā. Tādas lietas piezogas nemanāmi. Un tieši tāpēc, treneriem vajadzēja saprast, kā rīkoties. Spēlei ar CSKA mēs gatavojāmies piecas dienas! Tieši tik liela pauze bija turnīra kalendārā starp uzvaru pār Minsku un zaudējumu Maskavai. Vai atceraties, cik viegli un neprātīgi mēs sākām uzvesties Minskas spēles beigu daļā? Tur arī parādījās pirmās pazīmes, ka komanda spēlē laiski... Tomēr uzvara tika izcīnīta un par to nevienam galvu nost nerāva. Bet – iespējams, ka tieši pēc šīs spēles vajadzēja treneriem izdauzīt arēnā pāris logus, salauzt trīs četras nūjas hokejistu priekšā, kapteinim vajadzēja ar kāju izsist ģērbtuves durvis, bet vārtsargam visu priekšā sadedzināt savus vecos kājsargus. Lai redz, ka nav vienaldzība, lai saprot, ka tā spēlēt nedrīkst. Taču – tā kā bijām pielikuši punktu trakajam janvārim (12 spēles pēc kārtas katru otro dienu), bija gaužām cilvēciski, ka trenerim un komandas līderiem pēc spēles vairāk vilka uz spilvenu pusi. Nu, labi, visi esam cilvēki... Atpūta bija pelnīta, taču – pēc spēles ar CSKA dzirdēju Lauri sakām – varbūt atpūta bija par garu... Ahā, šo vajag atcerēties!

Pret CSKA mēs iznākam uz ledus ar sastāvu, kas neatgādina neko, kas raksturotu sezonas svarīgāko spēli. Reķim un Ņiživijam savainojumi, lai gan no rīta pirms spēles redzu, ka Arvīds slido. Prasu dakterim – cik nopietni puikas sadauzīti? Viņš atbild – ja būtu ļoti vajadzīgs, gan jau viņi abi spēlētu, gan jau viņus uz kājām uzdabūtu. Tātad – treneri nolēma, ka savainotie, lai atpūšas un ārstējas. Šim kokam ir vairāk nekā divi gali. No vienas puses – varēja riskēt un iedzīvoties lielākos mēslos, no otras – pēc spēles ar CSKA sekoja divu nedēļu garš pārtraukums. Tad šos mikro savainojumus vienalga varētu sadakterēt vai vismaz - apdakterēt. Bet stāsts nav par fizisko varēšanu, bet - par galvām. Ja treneri komandu noskaņotu uz pareizās frekvences, tad tajā rītā mēs redzētu Reķi niknā balsī prasām – laidiet šovakar laukumā, gribu spēlēt, sliktākajā gadījumā – kaut uz soliņa sēdēt, bet Saška kategoriski pieprasītu pretsāpju potes, lai būtu turpat... Viņus, protams, varētu jebkurā brīdī atsēdināt un pasūtīt, jo komandai interesē veseli hokejisti, taču – citi redzētu, ka spēlei ir nozīme. Ka vadošie grib! Tas treneriem ir jājūt, tas pat ir jāizprovocē, lai šis ugunskurs sāktu kurties... Bet, ko mēs sagaidām? Sastāva rokādes, kuras ne tikai nenoskaņo komandu uz kaut kādu kalnu gāšanu, bet negribas pat celt lieku zupas karoti. Zemāk paskaidrošu...

Spēlē pret CSKA sastāvā bija trīs izmaiņas: Reķi aizsardzībā aizstāja Krišjānis Rēdlihs, Džeriņš tika iemests ceturtajā maiņā, bet Petrovickis – pārcelts uz pirmo. Lai nu atvaino man līdzjutēji, ka atkal piesienos slovāku veterānam, bet – tieši šis arī varēja radīt pusi no tās attieksmes, ko komanda vēlāk demonstrēja uz ledus. Nesaku, ka kādam bija galvā iešāvusies doma par demaršu vai sabotāžu – tas noteikti nebija. Vienkārši, līdz ar Petrovicka iemešanu pirmajā uzbrucēju trijniekā, treneri netieši parādīja, ka spēlei pret CSKA ir formāls raksturs, ka mēs viņus taču varam arī šādi – uz vienas slidiņas. Nevienam to skaļi neteica, bet, ja jūs ar savām acīm redzat, ka komandas fiziski vājākais spēlētājs no ceturtās maiņas pēkšņi ir avangardā – tad laikam jau katrs saprot, ka šī spēle ir tikai eksperiments un nekas vairāk. Jā, jā, jā – mēs skriesim, mēs sitīsimies, mēs kapāsimies... To hokejisti saprot. Bet ar galvu viņi redz arī šo dīvaino sastāva maisīšanu un tas nosēžas. Negribot, tas piezemē emocijas... Tāpat smaidu izsaukt varēja arī pēkšņi divu centru atrašanās vienā maiņā (Petrovickis un Hartigans) – visu sezonu klaigājām, ka mums tieši šīs pozīcijas spēlētāju pietrūkst visvairāk, bet te – liekam viņus kopā un konstruējam nenosakāmu uzbrukuma monstru. Kā varēja iedomāties, ka blakus fiziski panīkušajam Hartiganam un ne mazāk pagurušajam, bet tomēr centīgajam Surovijam, vislabāk izskatīsies Petrovickis, kas, atvainojiet, pagaidām nav attaisnojis savu klātbūtni komandā ne vairāk kā par desmit latiem? Ja to varēja iedomāties un izdarīt, tad skaidrs, ka komandā tas nepalika nepamanīts. Tātad – spēle pret CSKA nebija nopietni ņemama.

Labi, ka nekas vēl nav zaudēts, var tikai iegūt. Tagad divas nedēļas būs brīvas. Hokejisti neatpūtīsies, viņi trenēsies. Šuplers acīmredzot smalki pārzina šo gatavības pakāpi, jo komandai nākamais treniņš pēc otrdienas zaudējuma būs svētdien pulksten piecos pēcpusdienā. Padomāju – kāpēc svētdien un nevis sestdien (vai pirmdien), kāpēc piecos un nevis septiņos (vai divpadsmitos), bet tad – atmetu ar roku. Lai treneris ar to tiek galā, viņam par to maksā algu un prasa rezultātu. Viņš zina. Šupleram ir visas iespējas tagad nodemonstrēt, ka viņš spēj ne tikai ietekmēt, bet arī vadīt procesus. Latvijas izlase atļāva Dinamo vadošajiem hokejistiem/izlases kandidātiem nepiedalīties pārbaudes turnīrā Norvēģijā. Tātad – kontrole pār personālsastāvu būs bez atkāpēm. Kā komanda šajās divās nedēļās tiks savākta? Tam jābūt smalkam gadījumam. Pērn olimpiskā pārtraukuma laikā KHL klubi nezināja, kur likties – vieni meklēja pārbaudes spēles, sparinga partnerus, citi juka prātā Emirātos... Dinamo vairākums tajās dienās atradās Vankūverā un, starp citu, tieši šis apstāklis vēlāk tiks uzsvērts kā galvenais, kāpēc komanda tik solīdi aizvadīja KHL sezonas izskaņu un, kāpēc mums pa zobam Gagarina kausa pirmajā kārtā bija SKA. Jo kā sapratām pēc spēles ar CSKA – brīvas dienas vēl nenozīmē, ka šajā laikā nosacītā atpūta ģenerē komandā varenu spēku. Varbūt, ka tas notiek, tikai ar to ir jāmāk arī tikt galā. Potenciāls šai komandai ir daudz lielāks, nekā situācija, kādā esam tagad nokļuvuši KHL turnīrā. Daži kolēģi un vēstuļi draugi vaicā – bet kur tad kapteiņa Ozoliņa varenais spēks un ietekme? Mīļie – kapteiņa uzdevums nav sagatavot komandu un rūpēties par hokejistu fizisko gatavību. Tāpat kapteinis nenosaka maiņu kārtību un viņš nedrīkst būt vienīgā atbilde uz jautājumiem, ja esam nonākuši purvā. Jo tādā gadījumā – ietaupām naudu uz treneru algošanu...
Būs labi!