Arī 26:27 ir zaudējums

Gandarījums var būt un tādam pat jābūt tikai par to, ka pēc neveiksmīga pirmā puslaika - 11:17 - un otrā puslaika sākuma - 12:19 - Latvijas izlase spēja lauzt spēles gaitu, četras reizes samazināja rezultāta starpību līdz minimumam un varēja arī izglābties no zaudējuma, ja vien bumba pēdējās sekundēs pēc Evara Klešnika metiena nebūtu trāpījusi pa vārtu stabu...
"Bija divi pilnīgi atšķirīgi puslaiki. Garais un nogurdinošais ceļš, lielā ažiotāža Vitezas hallē un mājinieku sekmīgais sākums radīja nelielu apjukumu, neļāva uzreiz spēlēt tā, kā varam. Vajadzēja laiku, kamēr iespēlējāmies, kamēr atradām savu spēli, tāpēc pirmais puslaiks bija tik nesekmīgs," pēc mača teica Latvijas izlases galvenais treneris Valdis Labanovskis. "Īstā Latvijas izlase laukumā bija otrajā puslaikā. Iespējams, ka bosnieši nedaudz atslābinājās, taču vispirms mēs sākām spēlēt tā, kā varam un protam. Izrādījās, ka arī nebūt ne labākajā sastāvā varam būt Bosnijai un Hercegovinai līdzvērtīgi pretinieki, varam to uzvarēt, taču tas nenozīmē, ka svētdien Dobelē uzvara atnāks pati. Mums jābūt īstajai Latvijas izlasei jau ar spēles pirmajām minūtēm un līdz pat pēdējai sekundei."

Trenerim nevar nepiekrist - minimālais zaudējums nedrīkst atslābināt (sak, savā laukumā jau nu gan uzvarēsim), tam vēl vairāk jāmobilizē, jo arī bosnieši labi apazinās, cik izšķirīga var kļūt spēle Dobelē. Ja Latvijas izlasei izdosies uzvarēt vismaz ar divu vārtu starpību, tad - abām komandām vienādi nospēlējot atlikušos mačus - būsim bosniešiem priekšā. Pašreiz nav jādomā par spēli ar Portugāli 8. janvārī (pēc uzvaras Tallinā portugāļi joprojām saglabā izredzes uzvarēt grupā - ja uzvarēs Dobelē un tad mājās ar 3 vārtu starpību pārspēs bosniešus), pašreiz dienas kārtībā ir Bosnija un Hercegovina. Šī spēle pašreiz ir galvenā.

Pirms došanās uz Bosniju un Hercegovinu no ierindas izkrita (Rīgas domes kausa izcīņas pēdējā mačā ar Slovākiju) viens no pamatvārtsargiem Edgars Kukša un malējie spēlētāji Oskars Arājs un Ēriks Blūms. Ja vēl pierēķinām Ģirtu Lilienfeldu un Austri Tuminski, tad sanāk jau pieci spēlētāji. Ja vēl atceramies, ka izlasē grasījās atgriezties Jānis Glušaks un būtu to izdarījis, ja nebūtu smagas traumas, tad iznāk jau seši spēlētāji, kas pašreiz Latvijas izlasei nevar palīdzēt. Tas ir Latvijas izlases potenciāls. Patiesībā komanda var būt vēl spēcīgāka un jācer, ka mēs izkļūsim no grupas (ieņemsim pirmo vietu), lai izslēgšanas spēlēs beidzot dotos laukumā iespējami labākajā virknējumā. Tādai Latvijas izlasei daudz kas būtu pa spēkam... Lai tas kļūst par papildus stimulu! Šie paši bosnieši, starp citu, pirms apmēram diviem gadiem pārspēja savā laukumā Vāciju ar 33:24...
Pašreizējā situācijā rezerves mums nav tik lielas un tas pirmām kārtām attiecas uz Latvijas klubu handbolistiem, no kuriem reāli palīgi (starp laukuma spēlētājiem) diemžēl ir tikai Tuminskis un Arājs. No pārējiem tiek gaidīts krietni lielāks atbalsts un tieši tam tagad var izrādīties izšķirīgā nozīmē, bet... Pēkšņi nekas nenotiek. Nupat Vitezā mūsējo labā vārtus guva tikai ārzemju klubu spēlētāji, kuru devums arī spēlē kopumā bija un acīmredzot atlikušajās spēlēs būs izšķirīgais. Uz spēlēm savā laukumā ar Bosniju un Hercegovinu un ar Portugāli, kā arī uz pēdējo maču Igaunijā klāt nāks vēl divi spēlētāji un patiesībā ir gandrīz vienalga, kurus no izlases kandidātu saraksta Labanovskis un viņa palīgs Dmitrijs Bražņikovs uz trim atlikušajām spēlēm vēl uzaicinās - spēļu smagumu tik un tā būs jāiznes tiem 8-9 spēlētājiem, kas to dara pašreiz. Jāpaciešas, kamēr nobriedīs daži jaunie spēlētāji, kamēr atgriezīsies savainotie, kamēr izlases durvis vērs nevis pie tām stāvēs vairāki pašmāju klubu spēlētāji. Tagad taču tikt un spēlēt Latvijas izlasē ir jābūt vēl lielākam stimulam.

Tagad tas varbūt liekas neticami, taču Latvijas izlases iekļūšana pasaules čempionāta finālturnīrā nav nereāla (nerunāsim par to, kādu pavērsienu tas varētu radīt rokasbumbā). Trīs kvalifikācijas turnīri, kuros spēlējām ar tādām pasaules klases izlasēm kā Vācija, Islande, Horvātija, Ungārija, kā stiprās Austrija, Maķedonija un Slovākija padarīja daudz spēcīgākus mūs pašus un tagad laikam vairs patiešām nevar teikt, ka finālturnīrā mums (labākajā sastāvā!) vēl nav, ko darīt, jo tur mūs visi sasitīs lupatu lēvēros. Tā nebūs. Tieši tāpēc jācenšas izdarīt visu, lai vispirms tiktu līdz 2015. gada pasaules čempionāta finālturnīra durvīm - iekļūtu izslēgšanas spēļu posmā. Tālāk var notikt viss kaut kas.