Stāsts par biksēm un kādu traģisku kuriozu

1991. gadā, lai iegūtu tiesības rīkot savā pilsētā pasaules junioru čempionātu, Saskatūna no budžeta pārskaitīja Kanādas hokeja attīstībai 1 miljonu dolāru. Šogad, lai tiktu pie līdzīgiem godiem, viena no valsts aukstākajām vietām (šobrīd gaisa temperatūra sasniedz mīnuss 40 pēc Celsija) jau bija gatava maksāt 12 miljonus. Vai viņi nav jukuši, vai kaut ko atsaldējuši? Acīmredzot pirms deviņpadsmit gadiem iegūtā pieredze likusi dzīvot sentimentālās atmiņās. Ne tikai atceroties mājinieku uzvaru, kas tika izcīnīta trillera cienīgā manierē, bet arī tāpēc, ka toreiz uz ledus dažādu valstu junioru izlašu sastāvos izgāja vēlāko gadu NHL superzvaigznes. Lūk, kāds izskatījās tā senā čempionāta rezultatīvāko spēlētāju labākais piecnieks: Dags Veits, Ēriks Lindross, Pāvels Burē, Martins Ručinskis, Zigmunds Palfijs. No tā gada iesaukuma četrpadsmit Kanādas izlases hokejisti NHL aizvadīja desmit un vairāk sezonu, bet sapņu līgā sevi vēlāk pierakstīja visi (!) no toreiz esošajiem mājinieku hokejistiem. Pieci no tā gada Kanādas junioru sastāva NHL aizvadīja vairāk par 1000 spēlēm, starp viņiem nu jau leģendārie Skots Nīdermaijers un Kriss Dreipers.

Tas bija kanādiešiem. Jeņķu izlasē Kīts Tkačuks, Brians Rolstons, Skots Lašāns, somiem – Jeri Lehtinens, krieviem – Pāvels Burē, Vjačeslavs Kozlovs, Dmitrijs Juškevičs, Sergejs Berezins. Pie sarkanajiem nūju vicoja arī Sandis Ozoliņš, kam tā bija debija, turklāt – latvietis tika aizsardzībā iespēlēts kā vienu gadu jaunāks, kas laikam tikai apliecina viņa toreizējo potenciālu. Tā bija pirmā reize, kad pasaules junioru čempionātu translēja TNS sporta kanāls, kopš tā laika gadu miju Kanādā padarot kaut ko līdzīgu ASV basketbola marta trakumam. Interesanti, ka apskatnieki atzīmē padomju jauniešu aizrautīgo emocionalitāti, jo pirmo reizi uz ledus „sarkanās mašīnas” pārstāvji savus gūtos vārtus atzīmēja kā jau laimīgiem jauniešiem pienākas – ar trakām gavilēm, platiem smaidiem un neredzētiem apkampieniem, ko līdz tam CCCP ideoloģijā augušie un skolotie neatļāvās. Traks šis turnīrs bija arī pēc sižeta, jo turnīra izšķirošajā mačā PSRS izlasei pietika ar neizšķirtu, bet Kanādai noteikti vajadzēja uzvarēt.

Kad līdz spēles beigām bija apmēram piecas minūtes un rezultāts bija 2:2, nekas neliecināja, ka padomieši izlaidīs spēles grožus un attiecīgi – uzvaru. Taču tad notika kaut kas mistisks. PSRS izlases zonā uz ledus pēkšņi bija divas ripas. Mazums kas faniem ienācis prātā... Tiesnesis apturēja spēli (ripa tobrīd bija PSRS junioriem) un nozīmēja iemetienu padomju izlase zonā. To ieguva kanādieši, kas šajā standartsituācijā bija pārāki un guva vārtus. Pretinieks bija autā šī vārda visās nozīmēs un mājās atgriezās ar sudrabu, kas priekš padomju sportistiem tolaik bija traģēdija. Kad apjautājos vienam no šīs spēles dalībniekiem Sandim Ozoliņam par to seno gadu epizodi, viņš šūpo galvu un smaida:
„Uzvārdus nesaukšu, bet viss izvērtās kuriozi. Mača gaitā viens no mūsu uzbrucējiem pamanījās sev biksēs iebāzt spēles ripu – vai nu tā bija izlekusi ārpus laukuma vai tamlīdzīgi, bet puisis domāja, ka šādu suvenīru ar čempionāta emblēmu ir jāizved uz mājām. Tolaik katrs nieks bija labā vērtē, jo nekādu dižo dienas naudu mums par turnīru nemaksāja. Kur tu mača laikā trofeju noliksi, kabatu jau nav. Tā viņš kaut kā iestūķēja šo melno ripuli aiz biksēm, kur bija droša vieta. Karstumā par to tika aizmirsts un vajadzēja sagadīties, ka šī nelaimīgā ripa izkrita no hokejista biksēm tieši spēles pēdējās minūtēs – brīdī, kad mēs jau bez maz vai kārām sev kaklā zelta medaļas. Spēli apturēja un iemetiens bija mūsu zonā, bet viss tālākais jau ir vēsture. Pēc gada mēs vinnējām pārliecinoši, kanādieši palika sestie, bet tās nelaimīgās bikses joprojām palika atmiņā...”