...Valdim kedas aizšņorēt!

Laiki mainās, nauda briest... Šodienas situācijas sportā ne tuvu nav pielīdzināmas tām, kādās dzīvojām un pārdzīvojām vēl pirms gadsimta ceturkšņa. Patlaban spēlētāju pāreja (nereti pārpirkšana) no kluba uz klubu ir basketbola ikdiena, kurā nav, ko nopelt. Ja nu vienīgi reizēs, kad sportists viendien svēti zvērējis uzticību pašreizējā kluba karogam, bet jau nākamajā rītā pamostas citas pilsētas basketbola gultā.
Plašajā pasaulē klejojumi no komandas uz komandu pieņemti (lai arī ne vienmēr slavēti) kopš neatminamiem laikiem. Cita lieta sociālisma pasaulē, kur viss tika cieši reglamentēts un vērtēts pārspīlētā morālē – kā tiklo jaunavu ģimnāzijā. Tur klubu varēji bez bažām mainīt tikai tad, kad tiki iesaukts pildīt savu pilsoņa pienākumu padomju armijas rindās. Visas citas pārejas izciliem sportistiem bija grūtākas, nekā kamieļa spraukšanās caur adatas aci – tomēr reizēm izdevās...

Bija 1985. gada 26. oktobris, kad Rīgas basketbola draugi kā eži saslēja dusmu adatas. Kā ne – Sporta pilī bija jānotiek VEF un ACSK (tā tolaik latviski rakstījām Maskavas karavīru kluba CSKA nosaukumu) mačam. Pati par sevi šī spēle nelikās nekas ārkārtējs, tā, kārtējā PSRS čempionāta tikšanās, kurā turklāt uzvarētājs labi zināms jau iepriekš. Jo par stalli sauktā Maskavas komanda, salasīta no turpat visiem labākajiem PSRS basketbolistiem, tiešām bija granītcieta un nesasniedzama kā Ļeņina piemineklis. Iepriekšējā sezonā VEF nācās pazaudēt pat ar 92:138... Tikai... tajā stallī baroties bija uzlūdzies un tagad Rīgā uz viesizrādi iebraucis mūsu nesenējais mīlulis Igors Miglinieks. Un tādam fruktam karstākie karsēji tad arī gatavoja karstu sagaidīšanu...

Aiziet un pāriet var dažādi. Apstākļu spiests. Armijā iesaukts. Pēc abpusējas vienošanās. Bet var arī tās lietas kārtot citās interesēs. Diemžēl Igora gadījumā jārunā par pēdējo variantu. Viņš tolaik bija vienīgais man zināmais cilvēks, kurš ierindas dienestam padomju armijā tika iesaukts pašā vasaras vidū – 4. jūlijā. Visi citi zaldāta kerzovikus uzvilka vai nu pavasarī, vai rudens iesaukuma laikā. Skaidra lieta – te nekas nav skaidrs. Tāpēc jāpalūkojas nedaudz pār plecu – kas agrāk noticis?

Igors Vefiņā ienāca ļoti jauniņš, tomēr ar saviem 17 gadiem un Eiropas jaunatnes čempiona titulu citu vidū nepazuda. Tolaik Latvijas populārākā komanda zibeņoja ar ātru, veiklu, rezultatīvu spēli, un jaunais Miglinieks turēja līdzi pašam Valteram, Jēkabsonam, citiem izcilniekiem, drīz vien kļūstot par pamatsastāva spēlētāju. Īpaši labi izskatījās viņa sadarbība ar Valdi Valteru. Šķita: ko vairāk vēlēties? Jo vairāk tāpēc, ka padsmitgadnieks līdz ar Valteru un Jēkabsonu tika uzņemts PSRS izlases kandidātos. Taču... no sadarbības izauga sāncensība. Igors vairs nevēlējās apmierināties ar otro – trešo lomu komandā, viņam vajadzēja līdera godu. Bet lai tik kāds mēģina to atņemt Valdim Valteram (pat šodien)! Ar izvirzīšanos pirmajā pozīcijā neveicās, un Igors Miglinieks labprāt uzklausīja ACSK vadītāja Aleksandra Gomeļska saldo balsi. Droša vieta PSRS čempionkomandā un lielvalsts izlasē – kāds tur vairs pretsvars Vefiņa patriotismam!? Un Igors aizgāja uz Maskavu. Smagi, grūti, ar dažādām kombinācijām un demagoģiju (dodos pildīt pilsoņa pienākumu armijas dienestā). Visu to stīvēšanos un tūpstīšanos vēl krietni izvazāja preses slejas. Tā kā zaldātam Rīgā pa ceļam iegriežoties „laipna uzņemšana bez kādas šmaukšanas” tajā oktobra vakarā bija nodrošināta...

Interesanti tomēr, kāpēc netika nopelti un apsvilpti Gunārs Siliņš, Kārlis Muižnieks, kuri tāpat savu laiku aizvadīja Maskavas komandās? Gunārs no Rīgas aizbrauca 1950. gadā, kad Latvijas basketbols vēl nebija atjēdzies no kara postījumiem. Maskavā kļuva par Eiropas un PSRS čempionu, un atgriezās Rīgā, kad bija tai vajadzīgs kā ASK spēlētājs. Kārlis astoņdesmito gadu nogalē tika patiesi iesaukts armijā un caur iekšlietu karaspēku nokļuva Maskavas Dinamo, vēlāk ACSK. Tiklīdz tika brīvs, tā brauca mājās.
Līdzīgi notika ar hokejistu Juri Repsi (tolaik viņš bija Repsis, nevis Reps), kurš aizgāja no Rīgas galīgās bezizejas un atgriezās, kad mājās bija Tihonova kārtība. Kad Maskavas Dinamo ar Juri ierindā spēlēja Rīgā, tad publika ne svilpa, ne lādējās, bet tā mīlīgi pavilka savējo uz zoba: Re-e-e-epsi,Re-e-e-e-epsi...
Tāpat Helmutam Balderim (tagad arī Sildedzim) bija jāiet līdzi Tihonovam uz ACSK un PSRS izlasi, un jāatgriežas mājās ar lauriem. Tiesa, arī Igors Miglinieks pēc tiem gadiem Maskavā atgriezās Rīgā ar olimpisko zelta medaļu no Seulas 1988. gadā – tāda nebija un nav nevienam citam Latvijā izaugušam basketbolistam. Taču tās cena šķiet pārlieku apšmurgāta – jo Igoru galvaspilsētā paturēja vēl papildus piespiedu kārtā par „neatļautām valūtas operācijām”. Prasti sakot: sportists centās dabūt cauri muitai lielāku dolāru žūksnīti, kas tajā laikā bija nāves grēks. Nudien, par valūtas spekulāciju pat šāva nost...

Un tagad esam atpakaļ 1985. gada 26. oktobra Rīgas Sporta pilī (kuras nu vairs nav un nekad nebūs). Dūkoņa tribīnēs satrauktāka, nekā nāktos ACSK spēles vakarā. Viesiem iztipinot laukumā atskan svilpieni, tribīnēs ceļas tiem laikiem vēl pavisam neierasti saukļi un plakāti. Viens no tiem man palicis atmiņā uz mūžīgiem laikiem:
Igors Miglinieks ir klāt
Kā mums viņu godināt?
Ļausim bumbas piepumpēt
Valdim kedas aizšņorēt!
Jau tā parasti noraidošo nostāju pret Maskavas stalli papildina Miglinieka faktors. Igoram tiek personiskas nievas, taču sīkumi aizmirstas, kad VEF ceļas milzīgā aizrautības vilnī. Ļoti iespējams, ka tajā ir sava tiesa vēlēšanās parādīt „nodevējam” – ko īsti viņš ir zaudējis, pametot Vefiņu. Notiek šķietami neiespējamais, VEF uzvar ACSK ar 111:85!!! Tādu otru sagrāvi stallim tā varas gados es nevaru savā statistikā sameklēt...
Savi puikas, savs karogs!